Liela daļa bērnu agrāk vai vēlāk pieķeras kādai savai rotaļlietai. Tas var notikt ap gada, divu gadu vecumu, taču var stiepties pat līdz piecu un vairāk gadu vecumam. Īpašā mantiņa, kam bērns pieķeras, tiek saukta par pārejas objektu, kas palīdz bērnam un ir līdzās viņa pieaugšanā, kā arī kalpo kā drošības līdzeklis, atgādinot par mājām un sev zināmo. Mazais cilvēciņš ar laiku kļūst patstāvīgāks, bet rotaļlieta viņa rokās it kā atbalsta bērnu viņa dzīves ceļā.
Pārsvarā bērni no iemīļotajām mantiņām sāk šķirties līdz pat piecu gadu vecumam. Tava atvase jau var pamazām sākt atteikties no mīļās mašīnītes nēsāšanas gan uz virtuvi, gan pastaigās ārā, vairāk komunicējot ar citiem bērniem, nododoties aktīvākām rotaļām un izvēloties arī citas rotaļlietas. Taču tad, ja mantiņas ņemšana līdzi gultā, vannā, ģimenes izbraucienos un pie pusdienu galda kļūst apgrūtinoša un bērns nevēlas no tās šķirties, iespējams, vērts meklēt situācijas cēloni: tā var būt gan nelabvēlīga vide mājās, gan arī, piemēram, problēmas bērnudārzā vai kas cits.
Tas, ko vecākiem noteikti nevajadzētu darīt, ir mazo cilvēciņu apvainot un aizskart, sak, tavā vecumā mantiņas neviens vairs līdzi nenēsā! Neapsauc mazo bērnu un nerauj rotaļlietu ārā no rokām, tas viņu nevis nomierinās, bet gan satrauks. Tā vietā centies atradināt bērnu no mantiņām, izmantojot spēlēšanos. Piemēram, izdomā, ka rotaļu lācītim jāguļ pusdienlaiks mājās un tāpēc viņš nevar nākt līdzi bērnam uz rotaļu laukumu. Vai arī pasaki, ka spēļu mašīnītei jāpaliek ģimenes automašīnā, kamēr visi iepērkas veikalā. "What to expect" norādīts, ka bērns ar laiku sapratīs: "Tiešām atstāsim lācīti mājās, citādi viņš smilškastē nosmērēsies." Tāpat caur spēlēšanos var lūgt bērnam atrast lācītim, lellītei, mašīnai vai jebkurai citai rotaļlietai kādu īpašu vietu mājoklī, kur mantiņa būs pasargāta. Pārnākot mājās, mazais cilvēciņš dosies pārbaudīt, vai rotaļlieta ir savā vietā, kas, savukārt, mācīs bērnam atbildību un rūpes.
Lai nebūtu tā, ka bērns visu laiku pavada ar vienu rotaļlietu, centies dažādot viņa ikdienu un piedāvāt vēl citas spēles, piemēram, puzles likšanu, zīmēšanu un krāsošanu, konstruktorus. Ķimerēšanās ap citiem priekšmetiem novirzīs domas no iemīļotās mantiņas un bērnam rādīs, ka arī citas darbības var būt interesantas un aizraujošas.
Visbeidzot, protams, centies neradīt situāciju, kurā vienīgais atbalsta punkts bērnam ir rotaļlieta. Esi kopā ar mazo cilvēciņu, samīļo viņu, uzklausi, pavadi kopā ar viņu tik ilgu laiku, cik vien iespējams, lai nebūtu tā, ka visas savas rūpes un sāpi bērns izklāsta nedzīvajai mantiņai. Mammas un tēta tuvums bērnam ir ārkārtīgi svarīgs, īpaši mazotnē, kad vēl tikai veidojas bērna raksturs, pasaules uztvere, sajūtas un kad viņš gūst milzu mīlestību.
