Portālam "Scarymommy" Kristīna atzinusies, kāda bijusi kādreiz, kad pašai vēl bērnu nav bijis, un ko viņa mēdza pārmest draugiem, kuri jau audzināja savas atvases. Lūk, piedāvājam iepazīties ar trīs bērnu mammas atzīšanos!
"Kaut kad sen man nebija bērnu, tādēļ es domāju, ka bērni ir kā bonuss parastajā dzīvē, kā puķu podiņi. Un tev nav bērnam jāpielāgojas, jo viņš taču pats to izdarīs. Bet pēc tam man parādījās bērni. Viņi jau sen ir apsēsti ar stresu mājās, jo te ir tāda kārtība: ja nespēj pakliegt, ja tev jaut kas ir nepieciešams, uzmanību nedabūsi.
Kad es kļuvu mamma, es noriju savu lepnumu un piezvanīju visiem saviem draugiem, lai atvainotos par pacietības un neizpratnes trūkumu. Lūk, ko es kādreiz sacīju cilvēkiem un ko zinu tagad, kad man pašai ir bērni!
Vai tu kādreiz vispār pacel telefonu?
Tieši tajā sekundē, kad es atbildu uz tālruņa zvanu, pēkšņi nez no kurienes uzrodas bērni ar lūgumu pēc palīdzības, jaunu stāstu, žēlošanos par kaut ko vai tie vienkārši iekožas ar zobiem manu bikšu starā. Tiklīdz zvans tiek pabeigts, bērni izklīst kā skudras, un viņi vairs nav redzami – līdz nākamajam zvanam.
Nu tad paņem bērnu sev līdzi
Nav problēmu, ja vēlies:
- Skatīties, kā mēs piecas minūtes izlienam no automašīnas, ieejam, izpakojamies, kliedzam un raudam, jo kādam ir laiks pagulēt, nomierināties, iepakojamies automašīnā un veiksmīgi braucam mājās 15 minūtes pēc ierašanās;
- Parunāties paši ar sevi, kamēr es pusstundu skrienu pakaļ mazulim apkārt veikalam;
- Ka pastāvīgi pārtrūkst saruna, jo bērnam obligāti jāiestarpina "Labdien" pēc katriem tevis izteiktajiem trīs vārdiem.
Kāpēc tu neienāc?
Vienkārši man vieglāk ir palikt mājās – manā ziepju burbulī, manā cietumā, manā patversmē, manā ostā, manā trako mājā vai kā to vēl sauc. Lai nesajuktu prātā, es tik ļoti pieturos pie mūsu vietējā saraksta, ka baidos, mehānisms salūzīs, ja mēs kaut uz 10 minūtēm to pametīsim, un mūsu mazā pasaule sabirs mazās lauskās, kuras būs izmētātas pa visu māju, tieši kā tualetes papīra gabaliņi.
Vai tad nevar paņemt aukli?
Tu tā runā, it kā būtu pavisam vienkārši – kā aizbraukt uz lielveikalu un ar burvju nūjiņas palīdzību paņemt aukli. It kā jau nav nemaz tik grūti atrast aukli trim bērniem, cik grūti atrast tādu, kura būs viltīgāka par viņiem visiem.
Tu esi tā mainījies…
To sauc par Stokholmas sindromu…
Kāpēc vairs neesi ar mums kopā kā agrāk?
Tāpēc, ka man ir bērni, un viņi mani nelaiž.
Nu kas tā par problēmu ar šiem bērniem, ka tava sociālā dzīve tagad līdzinās nepieejamai gliemežnīcai, un man, lai redzētu tevi, jāpierakstās kā uz pieņemšanu!
Vecāku stāvoklis līdzinās pastaigai sarunas laikā, vienlaikus glaudot galvu un kasot vēderu. Tikai savas galvas vietā tu centies glaudīt bērna galvu, kurš kā reiz skrien pakaļ kaķim ar šķērēm rokās. Jā, vēl tu gatavo uzkodas, maini netīros pamperus, gatavo četras pudelītes, iespējams, auklē vēl vienu mazuli, un vēl ir telefons, kurš zvana bez pārtraukuma.
Klau, es iebraukšu, kad bērni guļ
Nē! 90 procenti mazuļu vecāku sapņo par minūti vientulības.
Starp citu, vai pulksten 19 ir par vēlu pastaigai?
Mūsu mājās pulksten 19 visi liekas gulēt. Tas ir laiks, kad iestājas klusums, kuru es nemainītu nedz pret restorānu, nedz bāru. Es jau ar bērniem paēdu pulksten 17, un tagad gribu vienkārši pavāļāties gultā un paskatīties seriālu, kamēr man nesāks krist acis ciet, vienkārši gulēt un neko nedarīt, un sapņot par neko nedarīšanu, kamēr nepienāks rīts un viss sāksies no gala.
Pārzvani man pēc 10 minūtēm, labi?
Nu, ja tu ar 10 minūtītēm domāji 5-12 nedēļas, tad, iespējams… Viss atkarīgs no tā, cik tuvu šis tālruņa zvans bija pulksten 19, kad bērni to jau vairs nevarēja sadzirdēt.
Tā kā – vēršoties pie visiem saviem draugiem, vēlos viņiem lūgt piedošanu par to, ka biju tāda muļķe. Visiem saviem draugiem bez bērniem, kuri pastāvīgi uzdod šāda veida jautājumus, –uzskatiet, ka esmu atbildējusi uz jautājumiem."
