'Ai, visādi ragi lien ārā' – par audžubērniem saka Jānis Samauskis no Saldus puses

'Ai, visādi ragi lien ārā' – par audžubērniem saka Jānis Samauskis no Saldus puses
Foto: Shutterstock

Melošana, nedarbu slēpšana – tie ir tikai daži slēptie radziņi, kas pēc laika parādās, audžubērnam ienākot ģimenē, atzīst Jānis Samauskis no Saldus novada Ezeres pagasta. Viņu ģimenē nu jau aug pēc kārtas septītais un astotais audžubērns. Kā izdarīt tā, lai savstarpēji pieslīpētos, sadraudzētos, saprastu kopīgo, to nevienā grāmatā neraksta, prāto Jānis.

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas vairāk nekā 1000 bērni.

Vai, pieņemot bērnus, kaut ko zini par viņu bioloģiskajiem vecākiem?

Neko daudz. Vecākajam audžudēlam mēs nezinājām neko. Nākamajiem trim arī neko diži daudz… Nu tā apmēram. Nākamajiem diviem mēs pazinām vecvecvecākus un visu radu saimi. Šiem pēdējiem arī visi radi gandrīz pazīstami. Tāda sagadīšanās, iepriekš nezinot…

Radi pazīstami, bet doma, ka varētu iet atpakaļ pie īstajiem vecākiem, nav bijusi?

Pa šiem pēdējiem nezinu vēl, kā vecāki izdarīs. Tas ir viņu ziņā. Viņiem ir visas iespējas dotas.

Vecāku tiesības viņiem atņemtas, piedod?

Nē, vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, tāpēc bērni ir audžuģiemnē.

Kā nāca izšķiršanās kļūt par audžuģimeni?

Tas laikam bija nejauši. Arī kaimiņi sāka runāt par tādu lietu un tad viņi pirmie jau kļuva par audžuģimeni. Pagāja kādi trīs četri gadi, kamēr mēs arī iedomājām – citi var, kādēļ tad mēs nevaram?

Bet lielā atbildība?

Protams. Arī savus bērnus audzinot, ir liela atbildība. Kāda atšķirība – mans vai cita bērns. Viņš jau ne pie kā nav vainīgs.

Svešs bērns tomēr sākumā ir svešs.

Tieši tā. Svešs. Bet viņš jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Nav dalīts mans – tavs. Esam mēs.

Kurā brīdī viņš pārstāj būt svešs?

Svešs viņš pārstāj būt tai brīdī, kad sāk atzīt visu, ko mēs viņam dodam. Uzreiz jau nesanāks tas "mans". Un viņš arī uzreiz nepieņem to, ko mēs gribam viņam sniegt. Viņš ir rezervēts. Vispirms viņš tevi pārbaudīs, "izčamdīs".

Arī savus bērnus audzinot, ir liela atbildība. Kāda atšķirība – mans vai cita bērns. Viņš jau ne pie kā nav vainīgs. Jānis Samauskis

Kādi ir tie pirmie vakari? Ierāda gultiņu, viņš iet gulēt. Jūs nerunājat. Vai runājat?

Nē, nē. Mēs taču izrunājam. To, ko viņš grib stāstīt, viņš pastāsta. Mēs izstāstām, kā un kas notiek pie mums. Viņam tas vispirms jāpārdomā, jāsaprot, jāpieņem. Jo viņš ir citā ģimenē, citā vidē bijis.

Vai bērni pamatā nāca no bērnu nama vai no ģimenēm?

No ģimenēm. No krīzes centriem. Viņi nevienu dienu nav bērnu namā bijuši. Paldies Dievam.

Paldies Dievam?

Jo bērnu namos ir savi noteikumi, sava dzīve. Audžuģimenē savi.

Bet tikpat labi iepriekšējā ģimenē ir bijuši savi noteikumi, kuri laikam nav bijuši pārāk labi?

Tieši tā. Tādēļ viņiem jādod tas laiks adaptēties. Kamēr viņš pieņem mūsu noteikumus. Vai nu pieņem vai nepieņem. Citu variantu jau nav.

Un viņš arī uzreiz nepieņem to, ko mēs gribam viņam sniegt. Viņš ir rezervēts. Vispirms viņš tevi pārbaudīs, "izčamdīs". Jānis Samauskis

Ir bijis, ka nepieņem?

Mūsu ģimenē visi ir pieņēmuši agrāk vai vēlāk, bet zinu gadījumus, kad nepieņem. It sevišķi, ja jau ir padsmitnieks – 15,16, pirms 18 gadu vecuma.

Interesanti, ka ir ļoti dažādi stāsti par tīņu vecuma pieņemtiem audžubērniem. Ir, kuri brīdina, un ir, kuri saka, ka izdevās.

Vairāk vai mazāk jau izdodas. Ir jāizdodas. Tad jau nav rezultāts redzams, ja neizdodas. Domāju, tad es arī nekādu gandarījumu nevaru gūt no tā. Ir grūtāk. Bet citreiz jau arī ar saviem bērniem nesanāk tā, kā vajag, kur nu vēl svešiem…

Atgriežamies pie tā, ko es te tincināju, pie tā pirmā vakara. Šis bērns no krīzes centra nu ir tavā ģimenē, un tu ļoti uzmanīgi sāc stāstīt, kādi tad ir tavas mājas noteikumi vai apmēram tā…

Iepazinušies jau mēs esam krīzes centrā.

Cik tev tur ir laiks dots?

Nu nav nekas īpašs tur dots. Mēs aizbraucam, izrunājamies vai nu stundu, divas, trīs…

Ja īstā laikā un īstā vietā pateiks īstos vārdus, tas ļoti spēcīgi iedarbojas… Jānis Samauskis

Un tad tu vari pieņemt lēmumu? Šis lēmums var arī nebūt pozitīvs?

Jā, varam arī atteikties. Man gan tā nav bijis, bet zinu gadījumus. Tādēļ jau arī to bērnu nedod uzreiz. Ir noteikts, ka ar bērnu ģimenei obligāti jāiepazīstas, pirms viņš ģimenē ievietots.

Vispirms tev zvana no bāriņtiesas. Ir bērniņš, vai tu viņu varētu ņemt. Tad tu brauc uz krīzes centru…

Nē. Vispirms apdomājam, vai varam viņu ņemt vai nevaram. Tur nav noteikts kāds laiks. Pašiem jāapspriežas – dienu, divas, trīs…

Tad tu sniedz atbildi…

Tieši tā. Ja esam gatavi pieņemt, tad mums ir jābrauc iepazīties. Ja viņš man ir pieņemams, kontaktā ar viņu, runājot ar viņu, mums rodas kontakts. Ja nav šī kontakta, tad es viņu uz savu ģimeni nevedu.

Ko nozīmē kontakta rašanās?

Tas nozīmē, vai viņš ir iekritis acīs vai nav. Runas veids, uzvedība, viss pārējais. Nav rakstīts grāmatā – lūk, viņam jābūt tādam un tādam!

Bet kursi tev bija jāiziet?

Jā, tas ir darīts, sertifikāti mums ir.

Dažs ļoti ātri stāsta. Bet, ja viņš ir ierāvies sevī un nobijies tad jādod laiks, lai viņš pierod, un tad viņš pakāpeniski pats atveras. Bez prašņāšanas, bez nekā.

Praktiski tas dod iespaidu?

Protams! Tur labi māca. Jāmācās, jāiegūst sertifikāts, pēc trim gadiem atkal jāpārliek. Kursi, atbalsta grupas, nav jau tik vienkārši, tomēr galvenais – jāuzņemas atbildība. Tagad ir ļoti daudz cilvēku, kas tieši no tā baidās – kā tu to vari, svešu bērnu, es nekad, bet tas svešais var būt pat labāks par tavējo.

Kad baidās, tad jau nevajadzētu kaunināt?

Ziniet, varbūt dažreiz arī tieši tas nostrādā. Kā provokācija. Ja īstā laikā un īstā vietā pateiks īstos vārdus, tas ļoti spēcīgi iedarbojas…

Atgriežamies pie tā, ka tu ar bērnu esi atbraucis mājās…

Precīzāk – man atved, es pats nevedu. Bērnu ģimenē ievieto bāriņtiesa.

Labi, bet kā tad ir – bērns no sākuma grib izrunāties jeb klusē?

Tas atkarīgs no viņa temperamenta un rakstura. Dažs ļoti ātri stāsta. Bet, ja viņš ir ierāvies sevī un nobijies, tad jādod laiks, lai viņš pierod, un tad viņš pakāpeniski pats atveras. Bez prašņāšanas, bez nekā. Kopumā jau bērni ir ļoti atvērti.

Kāda jēga aiziet bērnam pie psihologa reizi mēnesī, ja viņš pa četrām nedēļām jau aizmirsis, ko runāja. Jānis Samauskis

Tu jau apmēram zini caur bāriņtiesu kādus viņa iepriekšējos pārdzīvojumus – viņš ir sists vai kā citādi ietekmēts?

Ļoti maz. Mēs tikai dzirdam, ka visi viņus slavē – ļoti labi bērni. Vienmēr slavē, lai tik viņus paņemtu. Neviens jau nezina, kas tur apakšā.

…Neslēpj, drīzāk nezina?

Tieši tā. Nezina. Tās visas problēmas lien ārā pēc tam. Dažreiz ar joni, dažreiz pakāpeniski. No sākuma jau viņi visi ir labi. Pirmajās dienās katrs būs labs. Kamēr apskatīs savu teritoriju. Tad vēlāk viņš sāk domāt – vai šādi es varētu? Kāda būs viņu reakcija?

Tie ragi sāk līst ārā. Nosauciet kādu radziņu!

Ai, visādi tie ragi lien ārā. Melošana, nedarbu slēpšana. Skolā kaut kas noticis, nē, es tur neesmu vainīgs. Pirmatnējā informācija ienāk skopa un īsa. Varbūt, ka tur (bāriņtiesā – aut.piez.) arī neviens nezina, kādas ir tās viņa problēmas. Tās parādās pēc tam. Visādas. Es pat nevarētu tā nosaukt.

Viņu ir tik daudz, ka, lūk, pēdējie, kas atnāca decembrī. Viņu aptuvenie vienaudži pie mums dzīvo jau piekto gadu. Kā tagad viņus saliedēt, lai būtu vienlīdzība. Jo tie, kas jau ir manā ģimenē, jau ir tā kā saimnieki. Un tagad šiem jaunajiem ir jāpietrinas "vecākajiem". Varēs, nevarēs… Tas ir grūti. Ar to mums jātiek pašiem galā. Vai arī meklēt psihologa palīdzību. Psihologs gan ir tikai reizi mēnesī.

Jābūt kompromisa, elastības prasmei. Jābūt stingram, bet jāprot arī atrast vidusceļu. Jānis Samauskis

Vajadzētu biežāk?

Protams. Kāda jēga aiziet bērnam pie psihologa reizi mēnesī, ja viņš pa četrām nedēļām jau aizmirsis, ko runāja. Ja būtu reizi nedēļā, pavisam cits rezultāts būtu.

Kādiem cilvēkiem noteikti nevajadzētu būt audžuvecākiem?

Labs jautājums. Nevajadzētu būt tam, kurš nespēj uzņemties atbildību, kas nevar savaldīt sevi, kam varbūt jau pašam ir problēmas…

Kuram gan viņu nav…

Visiem ir, bet ja tās nevar savaldīt. Vai atkal – ja cilvēks ir izdomājis tādu savu rāmi, noteikumus, no kuriem ne pa labi ne pa kreisi. Tā un ne savādāk. Jābūt kompromisa, elastības prasmei. Jābūt stingram, bet jāprot arī atrast vidusceļu.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāsta par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus var klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!