Foto: Shutterstock
Vīrieša galvenā loma mīļotās gaidību laikā un dzemdībās ir atbalsta funkcija. Un tas ir diezgan saprotami, jo vīrietis, lai kā varbūt vēlētos, nevar nedz iznesāt, nedz dzemdēt mazuli.

Lai gan šķietami šis temats ir skaidrs, tomēr palūkosim, ko pētījumā "Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē", kas tapis pēc nodibinājuma "Tēvi" iniciatīvas, atklājuši tā autori –Klāvs Sedlenieks, PhD, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un Kristīne Rolle, MSc, RSU.

Ja lēmumā ieņemt bērnu vīriešiem/tēviem ir samērā aktīva loma, tad, iestājoties grūtniecībai, viņi nonāk reaktīvā situācijā. Šajā jomā izteikti dominē sieviete, un tēva uzdevums ir adekvāti reaģēt uz sievietes vēlmēm un vajadzībām. Arī dalība dzemdībās drīzāk raksturojama kā atbalsta sniegšana, jo vīrieši nejūtas droši un ne vienmēr neizprot savu lomu dzemdībās, turklāt apzinās savas ierobežotās iespējas atbalsta sniegšanā sievietei dzemdību procesā.

Grūtniecība ir sagatavošanās posms un iespēja vīrietim (līdzīgi kā sievietei) sāk trenēties jaunajai tēva lomai (Linton 2016), taču Latvijā grūtniecības process ir centrēts ap sievieti, sākot no specializētajiem žurnāliem, kas primāri vērsti uz sieviešu/māšu auditoriju un diskusiju forumiem, beidzot ar dzemdību sagatavošanās kursiem, uzsver pētījuma autori.

Pēc gurķīšiem… Vai tikai?

Foto: Shutterstock

Arī intervijās tēvi savu lomu grūtniecībā vairāk raksturo kā atbalsta sniegšanu, gan reaģējot uz sievas vajadzībām ("skrien pēc gurķīšiem vakaros" vai masē sievas krampī sarauto kāju), gan nodrošinot ģimenes materiālo bāzi. Daudz izvairīgāk vīrieši runā par apzinātu informācijas meklēšanu saistībā ar grūtniecību vai sarunām ar partneri par grūtniecības norisi. Tēvi mēdz kopā ar mātēm apmeklēt kursus un izmeklēšanas procedūras, tomēr, galvenokārt, palīga, atbalstītāja lomā.

Savukārt sievietes uzskata, ka viņām ir jābūt maksimāli informētām par šo procesu, apmeklējot dažādus kursus, iepazīstoties ar literatūru un savstarpēji diskutējot dažādos forumos u.c., kas ir izteikti mazāk raksturīgi vīriešiem. Un faktiski vīriešu iespējas iegūt informāciju, kas būtu tieši orientēta uz topošajiem tēviem un sniegtu atbildes no vīriešu perspektīvas, ir ļoti ierobežotas.

Vīriešu iesaistes intensitāti lielā mērā nosaka sievietes iniciatīva – ģimenēs, kur sieva nepiešķir būtisku lomu pašam grūtniecības procesam un maz par to interesējas vai iegūst informāciju, arī vīrietim ir mazāk raksturīgi par to papildus interesēties, savukārt ģimenēs, kur sievas grūtniecība kļūst par centrālo dzīves jautājumu, arī vīriešu iesaiste ir daudz lielāka.

Kopumā vīru/tēvu loma ir reaktīva – viņš reaģē uz noteiktām situācijām, nevis pats tās vada. Taču tas nenozīmē, ka vīram sievas grūtniecības process ir maznozīmīgs. Vīrieši/tēvi par to maz runā, taču, kā rāda šī un arī citu pētījumu rezultāti (Raeburn 2014, 51), grūtniecības un dzemdību posms ir nozīmīgs arī tēviem. Tā, piemēram, Mairis sāpīgi izjūt to, ka divu bērnu grūtniecības laikā viņš nav bijis kopā ar sievu:

"Mairis: Man liekas, ka svarīgākais moments bija tas gaidīšanas laiks. Viņš [bērns] reaģēja uz mani balsi, sāka uzreiz bungot un bungot. Tad likās, ka tā saikne jau ir tur. Tādā ziņā, man tas pēdējais un priekšpēdējais bērns, kad es biju Anglijā... Es jutu, ka man kaut kas iztrūkst, gan tā gaidīšana... nu jā, tā gaidīšanas laika iztrūkst.. Es atceros, ka atbraucu no tās Anglijas, viņš skatās, ka onkulis neiet prom. To es tā jutu, ka pietrūkst visa tā gaidīšanas laika."

Tu esi nenormāls vecis, ja nepiedalījies dzemdībās?

Foto: Shutterstock

Vīrieša līdzdalība dzemdībās mūsdienās tiek uztverta gandrīz par pašsaprotamu rīcību un tēvi, kuri izvēlas nepiedalīties vai kuru ģimenēs tiek pieņemts lēmums par nepiedalīšanos dzemdībās, tiek uzlūkoti ar neizpratni. Arnolds, kurš, pakļaujoties sievas vēlmēm, nepiedalījās dzemdībās, domā, ka citu sieviešu acīs viņš ir zaudējis savu vīrieša/tēva kvalitāti:

"Arnolds: Es domāju, ka tā mīlestība tāpēc nav mazāka, ka es neesmu bijis klāt tur tās stundas, kad viņš tieši nāk pasaulē. Agrāk jau nekas tāds nenotika, un tāpat cilvēki dzima, viens otru mīlēja. Kaut kā tagad tas tā pēkšņi aizgāja, ka, ja tu tur nepiedalies, tad tu esi nenormāls vecis, nenormāls tēvs. Es apzinos, ka esmu liela minoritāte šai jautājumā. Tad, kad es pasaku, ka neesmu piedalījies, tad ir tie teksti – nē, es nevaru iedomāties, kā es to bērnu piedzemdētu, ja nebūtu mans vīrs vai draugs blakus, viņš man riktīgi palīdzēja un atbalstīja."

Dzemdības ir process, kurā daudzas sievietes sagaida vīrieša klātesamību, jo sieviete pati nejūtas droša un pārliecināta par dzemdību norisi un vīrieti redz kā drošības un miera sajūtas devēju, ko uzsvēra gandrīz visas intervētās sievietes/mātes, atzīmē pētījuma autori.

"Eva: Es nezinu, ko es viena tur darītu. Pie manis vispār neviena nebija, izņemot viņu. Tas bija ļoti daudz."

Vīrietis – starpnieks dzemdību procesā

Foto: Shutterstock

Bez emocionālās drošības, sievietes partneru līdzdalībai dzemdībās min arī vairākas funkcionālos pienākumus, kas tieši saistīti ar sievietes fizisko un psiholoģisko stāvokli dzemdībās un sievietes uzticību medicīnas personālam – vīrietis veic starpnieka lomu saziņai starp sievieti un medicīnas personālu, kā arī pārstāv sievietes intereses un tiesības.

Kā atzīst Olga, vīram tika uzlikta atbildība uzraudzīt ārstu rīcību situācijās, kad viņa pati to nespētu kontrolēt.

"Olga: Es gribēju, lai viņš ir klāt, es teicu, ka tas attiecas uz mums abiem – "tev ir jābūt klāt arī tāpēc, lai tu man varētu palīdzēt, jo man būs fiziski grūti. Man vajag, lai tu esi klāt, ja ārsts sāk tur uzstāt ar kaut ko, kas tur nav vajadzīgs, lai ietekmētu visu to procesu.""

Savukārt Evai vīra līdzdalība bija būtiska, jo maz uzmanības un atbalsta saņēma no medicīnas personāla.

"Eva: Mēs bijām vienīgie dzemdētāji uz to brīdi Bulduros, mums ļāva izvēlēties dzemdību zāli, bet tur atstāja vienus pašus. Tad, kad sāpes jau bija lielākas, tad es teicu vīram, lai aiziet paprasīt, vai es jau varu iet tai vannā. Vīrs atnāk atpakaļ viens pats un saka: "Viņi, teica, ka tev ir par vēlu iet vannā". Es domāju, kā tā var būt, ja viņi mani nav pat redzējuši. Tad pēc kāda laika sūtu vīru, lai aiziet paprasa, vai vismaz es siltā dušā varu ieiet. Dzemdību kursos taču stāsta, ka tas siltais ūdens palīdz. Vīrs atkal atnāk viens pats un saka, ka dušā arī iet esot par vēlu, nedrīkstu."

Kaut arī vīrietim ir būtiska nozīme dzemdībās, tomēr viņš primāri veic sievietes atbalsta funkciju un vīrieša vēlme uzņemties vadību, ne vienmēr tiek uztverta atbalstoši.

"Sanija: Es nebūtu gribējusi bez viņa, drīzāk tā viņa klātbūtne man deva to mieru, bet kaut ko citu, kādu padomu es no viņa negaidīju. Atceros, kad pie Kates dzimšanas, viņš man nāca un teica, kā man jāspiež un kā man jāpūš. Mani tas kaitināja, jo es domāju – tak re kur speciālists, tu man neesi speciālists, tu citu funkciju man pildi, tu man netraucē, lūdzu."

Vīrietis dzemdībās: kur rast mieru un drošības sajūtu?

Foto: PantherMedia/Scanpix

Lai arī miera un drošības sajūta ir tas, kas tiek sagaidīts no vīrieša, tomēr tieši šīs sajūtas ir tās, kas trūkst pašam vīrietim dzemdību procesā. Satraukums un nedrošība ir vīriešu visbiežāk minētās sajūtas, runājot par dzemdībām. Turklāt vairāku vīriešu stāstījumos dominēja noskaņa, ka viņš nejutās pilnvērtīgi iederīgs dzemdību procesā gan tādēļ, ka apzinās savas ierobežotās iespējas atbalsta sniegšanā sievietei, gan tādēļ, ka īsti nesaprot savu lomu dzemdību laikā. Daži vīrieši savu līdzdalību uztvēra kā pienākumu, bet ne paša patiesu vēlmi, tā atklāj pētījuma rezultāti.

"Mareks: Es tur biju diezgan nobijies un tāds sanervozējies, man liekas, ka es to situāciju padarīju pretēju, drusku nervozāku. Tas, ka es būtu sevišķā sajūsmā par to, ka man tur ir jāpiedalās, tā es nevarētu teikt, sievai to [līdzdalību dzemdībās] vajadzēja vairāk nekā man."

"Mairis: Es redzēju, ka viss ir baigi smagi viņai. Nu, vismaz kaut kā atbalstīt tajā brīdī, kaut vai to roku paturēt. Es jau saprotu, ka es tur diži neko nevaru, bet tāpat roku turi un kaut ko mēģini palīdzēt."

Būt klāt bērna nākšanai pasaulē – vīrietim svarīga lieta

Foto: Shutterstock

Raksturojot partnera lomu dzemdībās, sieviešu stāstījumā vairāk tika apskatīts no abu partneru savstarpējo attiecību prizmas, mazāk vīrieša un bērna attiecībām, savukārt vīriešu stāstījumos biežāk tika akcentēta būšana klāt bērna piedzimšanas brīdī.

"Mairis: Nu, pirmajā reizē tas moments bija tāds pacilājošs, brīnums tāds bija, ka tas bērns tā ienāk. Tas bija ļoti saviļņojoši. Tiešām tāds brīnums, kaut kas pārdabisks."

"Valts: Man patika tas pirmais mirklis, kad tu redzi to bērnu piedzimstam un, ka sieva bija ļoti laimīga, kad viņu iedeva pirmo reizi (...). Viss ir aizmirsies, kad ir tas mazais kunkulītis rokās."

Vīriešu iesaiste bērna gaidīšana posmā palielinās, tomēr to pilnvērtīgu dalību būtiski ietekmē tas, ka tēvi nejūtas droši un ne pilnībā apzinās vai izprot savu lomu, līdz ar to lielā mērā arī paši uzņemas atbalsta personas funkciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!