Esmu no Liepājas. Kā audžuģimene esam septīto gadu. Tieši šobrīd ģimenē ir viens audžubērns. Jau iepriekš biju palīdzējusi bez audžuģimenes statusa, palīdzējusi internātskolu beigušām meitenēm un viņu mazajiem bērniem, kad bija vajadzīgs atbalsts viņu dzīvē. Bērns ir mūsu valsts, mūsu sabiedrība, tas ir mūsu bērns. Kā var teikt – nē, retoriski vaicā Margita Grulle, viena no Kurzemes audžuģimeņu kustības aktīvistēm.
Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.
- Cik audžubērnu tev ir bijis?
Kopā pa šiem gadiem man ir bijuši trīs. Viņi ir arī dzīvojuši līdz pilngadībai pie manis. Kāds ir aizgājis pie mammas…
- Kurš vārds tev nāk prātā, ko tu dari šim bāra bērnam – palīdzi, audzini, tas ir tavs darbs? Kas tas ir?
Es viņu pieņemu savās mājās, jo viņam ir sabrukušas viņa paša mājas. Un es viņam kļūstu par ģimeni, par mammu. Es esmu vienmēr blakus, cenšos nedalīt bērnus. Viņi visi ir mani bērni. Tie bērni, kas ienāk manā mājā, visi kļūst par maniem bērniem.
- Tev ir arī savi bērni?
Man ir trīs pieauguši bērni un divi jau paaugušies mazbērni.
- Vai taviem bērniem arī bija kāds iespaids uz šo izvēli?
Izvēle bija mana, jo tā vienkārši izveidojās situācija. Es jau iepriekš biju palīdzējusi bez audžuģimenes statusa, palīdzējusi internātskolu beigušām meitenēm un viņu mazajiem bērniem, kad bija vajadzīgs atbalsts viņu dzīvē. Tā es nonācu arī līdz audžuģimenes statusam. Tā kā manās mājās jau no 90. gadiem iegriežas jaunās māmiņas ar bērniem.
- Tu esi pedagogs pēc izglītības?
Nē, es neesmu pedagogs pēc izglītības, bet es esmu strādājusi bērnu iestādēs. Bērnudārzos, internātskolās…
- Gribu izzināt, kurā brīdī atnāca tāda doma, ka esi noderīga šādā palīdzības veidā?
Patiesībā es vienmēr esmu glābusi bērnus. Arī tajos ļoti tālajos laikos, kad mani bērni vēl gāja skolā, es vienmēr esmu bijusi saistīta ar kādu iejaukšanos sociālās lietās. Un vienkārši valstī radās šī kustība, tika pieņemts arī lēmums, ka ar laiku to var veikt arī viens cilvēks, cilvēks ar invaliditāti (Grulles kundze ir otrās grupas invalīde – aut.piez.) to var darīt. Tā tas gluži vienkārši nāca, ka man bāriņtiesas darbiniece pēc aizbildnības piedāvāja arī audžuģimenes statusu. Pirmais bērns bija 14 gadus veca meitene, ļoti cietis bērns. Mūsu emocionālā saite bija ļoti dziļa un joprojām viņa tāda ir, neskatoties uz to, ka meitenei vasarā palika 21 gads.
Tas bērns jau mūs neklausa, bet viņam ir ārkārtīgi svarīga šī blakus esība. Pat, ja viņš ir sastrādājis kaut kādus brīnumus, viņš saprot, ka audžu māja ir tā, kur viņš var atnākt, ka nav jābēg, ka viņu pieņems.
- Uzklausot stāstus, ir dzirdēts – jo vecāks pieņemtais bērns, jo lielāks risks un smagāk. Nupat teicāt, ka pieņēmāt 14 gadu vecumā…
Viegli jau nebija, protams. Meitenei ļoti daudz bija darījusi pāri viņas bioloģiskā ģimene, kas sākumā viņu bija ļoti mīlējuši un pēc tam pilnībā noliedza, par visu uzliekot atbildību bērnam. Viņa protams, nevarēja atriebties savai ģimenei un visas emocijas izgāza, ja tā var teikt, uz mani. Bet, ja to saprot… Tādēļ jau ir visi šie psihologu kursi un apmācības, lai mēs saprastu – ja bērns uzvedas neadekvāti, tam ir kaut kāds iemesls, tas nenāk tāpat vien.
Protams, ir arī tie, kas jau izvēlējušies savu ceļu, kur vairs palīdzēt nevar. Bet, ja mēs saprotam un neatlaižamies… Tas bērns jau mūs neklausa, bet viņam ir ārkārtīgi svarīga šī blakus esība. Pat ja viņš ir sastrādājis kaut kādus brīnumus, viņš saprot, ka audžu māja ir tā, kur viņš var atnākt, ka nav jābēg, ka viņu pieņems. Tā meitene man reiz prasīja – kāpēc tu to dari? Es atbildēju – tāpēc, ka tu esi jauns, apmulsis un nelaimīgs bērns. Es tevī redzu potenciālu. Tu izaugsi par lielu, skaistu un brīnišķīgu cilvēku, kas arī ir noticis…
- Kādā brīdī ir bijusi doma – viss, es vairs nevaru šo izturēt?
Jā, jā. Ik pa brīdim. Un atskan zvans un ir atkal bērns. Bērns ir nelaimē. Bērns ir mūsu valsts, mūsu sabiedrība, tas ir mūsu bērns. Kā var teikt – nē? Ļoti daudzi saka "nē". Bet varbūt vajag pateikt "jā".
Es to daru tāpēc, ka es redzu to bērnu un saprotu to, ka viņš jau ir tā mūsu valsts, mūsu nākotne un tad es pūlos, cik vien varu, lai viņš izaugtu par sabiedrībai derīgu cilvēku…
- Kuriem cilvēkiem nevajadzētu izšķirties par audžuģimenes statusu?
Motivācija, droši vien… Kāpēc es to daru? Vai es to daru tāpēc, ka es redzu to bērnu un saprotu to, ka viņš jau ir tā mūsu valsts, mūsu nākotne un tad es pūlos, cik vien varu, lai viņš izaugtu par sabiedrībai derīgu cilvēku…
- Vai arī…
Vai… Tad nu viņš ir izvēlējies savu ceļu, jo gēnus jau mēs uzveikt nevaram. Mēs varam vienīgi mācīt bērnam, kā ar to visu tikt galā un būt par to personu, kam viņš var pieķerties. Ja mēs sakām, manas durvis tev ir atvērtas, bet, ja viņš pārkāpj un pārkāpj šīs robežas, es vienā brīdī varu teikt – stop, man nav jānes tava nasta. Ja vēlreiz, tad… Tu esi izvēlējies. Bet to jau var pateikt tikai lielākiem bērniem. To nevar pateikt nevienam no mazajiem. Mazie ir mazie.
- Kā tas ir juridiski – audžuģimenes statusu var arī pārtraukt?
Jā, audžuģimene var pati pārtraukt. Tad jāvēršas pie juridisko lietu kārtotāja, kas ir bāriņtiesa un jākārto šīs lietas. Tādi gadījumi ir bijuši, pie tam abpusēji. Gan bērns nevar psiholoģiski iejusties, gan arī audžuvecāki. Šo darbu darot vai glābjot, vai misiju veicot, nevienam jau nav jāiznīcinās pašam dēļ lietām, kas ir kopīgi darāmas. Neviena Latvijas audžuģimene jau nevar viena pati šo darbu izdarīt. Tādēļ ir sociologi, psihologi, ir bāriņtiesas, bērnu tiesības sargājošās iestādes, policija. Visiem vajadzētu būt vienā tandēmā saslēgtiem, lai būtu tas labais auglis un rezultāts.
- Es jūtu, tev ir tāda misijas apziņa.
(Nopūšas) Jā, nē. Nē, es to nesauktu par misijas apziņu. Kā es sauktu? Tad man jāsaka ļoti patētiski – tā varētu būt dzimtenes mīlestība.
- Ai, dzirdot par valdībām un citām lietām, tas ir tā devalvējies…
Jā, devalvējies. Kas viņu ir devalvējis? Es jau arī nevaru teikt, ka nekad nepukstu, nestenu un nedusmojos. Es arī to daru, bet tajā pašā laikā es saprotu, ka mūsos burtiski dziest ārā šī dzimtenes mīlestība.
Šo darbu darot vai glābjot, vai misiju veicot, nevienam jau nav jāiznīcinās pašam dēļ lietām, kas ir kopīgi darāmas. Neviena Latvijas audžuģimene jau nevar viena pati šo darbu izdarīt. Tādēļ ir sociologi, psihologi, ir bāriņtiesas, bērnu tiesības sargājošās iestādes, policija.
- Kas ir tavs cilvēciskais ieguvums no šī visa?
O, es esmu ļoti daudz ieguvusi! Ļoti. Esmu kopā ar šiem bērniem mācījusies. Izauga mani bērni un es būtu apsēdusies un šobrīd būtu ārkārtīgi senjorīga pensionāre, kura, iespējams, darbotos kādā pensionāru biedrībā. Bet es audzinu bērnus. Manā mājā ir darbs. Es padodu roku, es mācu, rādu, rājos…
- Piedod, tu dzīvo viena?
Jā, es esmu viena. Viss jau ir mūsu galvās. Kā mēs uz kādu lietu skatāmies. Arī grāvi var rakt ar prieku.
- Tu nupat labi pateici par tiem ieguvumiem. Vai ir arī kāds zaudējums?
Jā. Laiks ar maniem bērniem un mazbērniem. Laiks ir zaudēts. Viņi nesaņem tik daudz, cik viņi varētu saņemt un varbūt vajadzētu. Bet arī tas atrisinās. Viņi ir sapratuši to, ka tas ir ļoti svarīgi, ka viņiem ir tētis un mamma, ka viņiem ir ģimenes un nodrošinājumi. Viņi sapratuši, ka pasaulē ir arī bāra bērni, kuriem neiet tik viegli. Kuriem nav maizes, kuriem nav apģērba ar brenda zīmi. Tā, ka tā ir tāda kopīga mācība visai manai ģimenei. Bērni, mazbērni mācās dalīties.
- Vai izšķirsies par vēl kādu audžubērnu?
Man šobrīd ir puika, kuram ir 16 gadi un, visticamāk, ka viņš paliks līdz savai pilngadībai manā ģimenē. Tā kā man ir tikai dzīvoklītis, tad diez vai. Taču tā jau mēs visi sakām. Viss. Nekad vairs. Un tad atkal piezvanīs. Un tad es padomāšu…
Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.
Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.
Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.
Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.