Bet mums ir jāiemācās beznosacījuma mīlestība, kura sagraus jebkurus mītus attiecībās ar bērniem. Pat tad, kad mūsu vairs nebūs ar viņiem. Šo vēstuli uzrakstījusi audžumeita savai audžumammai, kura viņu audzinājusi no pašas mazotnes, un tā tika publicēta "The Guardian", kur ikviens var nosūtīt vēstuli, kuru kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams nogādāt tiešajam adresātam. Vēstuli pārpublicējuši daudzi mediji, tostarp "Goodhouse".
"Piedod man" – meitas vēstule audžumammai
"Es katru dienu meklēju apstiprinājumu, ka jūs esat nepareizie, jūs neesat mana ģimene.
Mammu, piedod. Es ne reizi nepateicu, ka mīlu tevi, bet tagad ir pārāk vēlu.
Tu paņēmi mani mājās, kad man bija sešas nedēļas, un bezgalīgi mīlēji mani. Es neaugu tev zem sirds, kā to saka par bioloģiskajām mātēm. Es augu tieši tavā sirdī.
Bet, kad tu pirmo reizi man pateici, ka esmu pieņemta, es biju pārāk nobijusies, lai pieņemtu tavu mīlestību. Es sajutos ļoti maziņa un vientuļa milzīgajā pasaulē un nobijos, ka tu mani pametīsi.
Es augu, baidoties, ka mūs pieķers un izsmies. Es esmu brunete – tu rudmate. Tev ir sniegbalta āda ar vasaras raibumiņiem, bet es – iesārtu ādu. Kurš gan noticētu, ka tu esi mana bioloģiskā māte? Es katru dienu dzīvoju bailēs, ka tikšu tiesāta par to, ka neesmu tev īstā meita.
Mana klasiskā pusaudžu sacelšanās izpaudās ar nežēlību un ļaunumu: "Jūs neesat mana ģimene, mani īstie vecāki ir citi!".
Jūs bijāt ļoti ieturēti un pacietīgi ar mani. Bet es rājos, ka jūs esat garlaicīgi un vulgāri mietpilsoņi.
Es kliedzu, ka man jābūt briesmīgam cilvēkam, ka mana māte no manis ir atteikusies. Bet tu vienkārši mani mierināji, kā spēji.
Pēc tam, kad es iepazinos ar savu bioloģisko ģimeni, es sapratu, no kādas elles jūs mani paglābāt, pieņemot pie sevis. Un tā nebiju es, kura bija briesmīga, bet māte, kuru es sapņoju satikt un apmainīt pret tevi.
Tikai pēc tam, kad es iepazinos ar saviem bioloģiskajiem vecākiem, es sajutu savu īsto saikni ar savu ģimeni – ar jums. Un sapratu, cik ļoti es jums esmu pateicīga par mierīgu "mietpilsonisku" dzīvi mīlestībā un drošībā.
Trīs dienas pirms tavas nāves es beidzot atradu vārdus, lai pateiktu: "Esmu tik priecīga, ka tu esi mana mamma". Tu atvēri acis un pajautāji: "Kāpēc?" Es smējos un raudāju, un runāju, runāju, runāju.
Mammu, piedod, ka es to tev nepateicu agrāk. Tu parādīji, ka audzināšana ir stiprāka nekā piedzimšana. Tu iemācīji mani mīlēt un ticēt. Man ir tik ļoti kauns, ka es visu savu bērnību no tevis izvairījos. Es vienmēr tevi mīlēju, bet to neatzinu, pat sev.
Lūk, jau desmit gadu, kā es paceļu acis pret debesīm, lai pajautāju tev padomu. Neviens uz pasaules nevarētu sapņot par labāku māti, kā tu.
Pateicoties tev, es zinu, ka mīlēt ir daudz svarīgāk nekā dzemdēt.
Anonīmi."
