Bagāža no bērnības - kompleksi, kompleksi, kompleksi

Bagāža no bērnības - kompleksi, kompleksi, kompleksi
Foto: PantherMedia/Scanpix

Domāju, visiem sen jau ir zināms, ka visi kompleksi nāk no bērnības. Tomēr reti kurš pievērš uzmanību, kurā brīdī visi šie sarežģījumi atstāj savas pēdas bērna apziņā. Ir ļoti būtiski tik skaidrība ar šo jautājumu, lai savam bērnam neradītu problēmas nākotnē. "Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli" – šim apgalvojumam ir grūti nepiekrist, redzot ar kādām metodēm vecāki uzspiež bērniem aizvēsturiskus uzskatus.

Astoņdesmit gadījumos no simts tas tiek darīts aiz labākajiem nodomiem izdarīt visu kā vajag un izaudzināt "labu" cilvēku. Viens no veidiem, kā bērna apziņā ielikt ļoti daudz kompleksu, ir izmantot vainas sajūtu.

Neapzināta iespaidošana

Neapzināti vainas sajūtas veicināšana bērnam, kad vecāki ikdienā lieto teicienus kā "man nav vajadzīgs tik slikts puisītis (meitenīte)"; "Es tavā labā visu daru, bet tu...", "Lai es tevi acīs neredzētu", "Tevis dēļ ir tikai problēmas", "Kā tu man esi apnicis" un tā joprojām.

Dzirdot šādus pārmetumus bērns izjūt vainu, ka nav attaisnojis savu vecāku cerības un viņam rodas vēlme laboties, kļūt tam "labajam puisītim vai meitenītei". Šķiet, kas gan tur slikts? Slikti ir tas, ka tādā veidā tiek realizēta visai nežēlīga direktīva - "nedzīvo".

Bērns sāk sevi uztvert kā traucēkli vecāku dzīvē, kā viņu mūžīgo parādnieku, ka tie devuši viņam dzīvību, aprūpi un uzmanību. Un kā parādniekam, viņam šis parāds ir jāatmaksā, jākļūst tādam, kādu vecāki vēlas viņu redzēt. Lieki teikt, ka tādus parādus kā "dzīvības došana" atmaksāt nav iespējams, bet spekulēt ar šo bērnam neatrisināmo situāciju var līdz bezgalībai.

Neliela krāpšana

Pirms izmantot šo paņēmienu apdomājiet:

Tā ir sava veida psiholoģiska krāpšana. Šādā veidā Jūs uz bērna pleciem pārliekat savas problēmas. Jūs viņam it kā sakāt "lūk tu uzradies pasaulē un man uzreiz radās tik daudz grūtību" no kā izriet "tu man esi apnicis, neesi vajadzīgs, esmu no tevis nogurusi, nezināju, ka būsi tik slikts..."

Taču bērns lēmuma pieņemšanā par savu dzimšanu nekādu dalību nav ņēmis. Radīt pēcnācējus - tas bija tikai Jūsu lēmums un arī atbildība par šo soli ir pilnībā uz Jums.

Tādēļ nevajag gaidīt pateicību par to smagumu, ko paši sev esat uzvēluši un esiet pateicīgi liktenim par to bērnu, kurš jums ir, nevis par viņa idealizēto variantu.

Vēl briesmas slēpjas, ka bērns savā nenobriedušajā apziņā var nonākt pie secinājuma, ka būtu labāk, ja viņa vispār nebūtu.

Tad mammai būtu laiks televizoru paskatīties, grāmatu palasīt, kārtīgi atpūsties. Vienīgais risinājums šādai situācijai būtu pašnāvība, taču mazulim tas ir neiespējami.

Tādēļ pašiznīcināšanās programmu viņš sāk realizēt bieži slimojot, ar dažādām traumām, un pieaugot ar alkoholu vai narkotikām. Jo bērns savas dzīvības vērtību uztver pēc tā, cik svarīgs viņš ir apkārtējiem.

Šāds uzstādījums var aizvērt visus ceļus savai realizācijai. Viņš cenšas atdot parādu vecākiem, visā atbilst viņu vēlmēm un prasībām. Bet vecāku priekšstats par bērna spējām un iespējām pilnīgi neatbilst realitātei.

Karls Gustavs Jungs savā laikā rakstīja "Bērnus orientē uz to, ko paši vecāki nesasniedza, viņiem uzspiež ambīcijas, kuras vecāki tā arī nespēja realizēt".

Un bērns pieņemot vecāku izvēli, nonāk bezizejas stāvoklī. Visu dzīvi atskatoties uz mammu un tēti, viņš tā arī dzīvē neko nesasniedz, un beigās no vecākiem saņem pārmetumus par nespēju risināt savas problēmas un atbildēt par savu dzīvi un savu tuvinieku dzīvi.

Iespītējot visiem

Bērni, kuri pret vecākiem izjūt vainas apziņu jau par faktu, ka viņi ir, ļoti bieži, tiekot brīvībā krīt galējībās. Pēc bērnu psihologu novērojumiem 90 % grūto pusaudžu - ir nemīlēti bērni, kuri zemapziņā izjūt vainu vecāku priekšā.

Un tikai dažos gadījumos var runāt par iedzimtām psiholoģiskām pataloģijām. Demonstrējot apkārtējiem provokatīvu - huligānisku uzvedību, viņi zemapziņā cenšas tikt sodīti.

Ir zināms, ka sods mazina vainas izjūtu un šādi bērni cenšas noņemt savu iekšējo neapzināto spriedzi, izvēloties brīžus, kad var justies vainīgs par kaut ko konkrētu, skaidru un noteiktu.

Izsiti logu - tu esi vainīgs - tevi salamāja, sodīja. Viss ir skaidrs. Tu piedzimi - vecāki nogura - tu esi vainīgs - šī metafora ne vienmēr ir saprotama pieaugušiem, bērna psihei ar to vispār nav iespējams tikt skaidrībā.

Skumjās sekas

Direktīva "nedzīvo" apziņā realizējas divos veidos. Vienā gadījumā bērns saņem norādījumus "nedzīvo savu dzīvi, bet gan manējo", bet citā gadījumā - "tava dzīve traucē manējai". Pirmajā gadījumā, pieaugot, cilvēks jūtas nederīgs, nespējīgs neko izdarīt. Viņš ir spiests nemitīgi pierādīt, ka viņš kaut ko nozīmē, ir mīlestības un cieņas vērts.

Nerodot pietiekamus pierādījumus savam nozīmīgumam, nesaņemot mīlestību un atzinību, slīkst dziļā depresijā, meklē mierinājumu alkoholā, narkotikās, risina problēmu ar pašnāvības palīdzību. Šāds scenārijs pavada arī bērnus, kuri ir pārliecināti, ka visu dzīvi ir traucējuši vecākiem, nesot viņiem tikai rūpes un sarežģījumus.

Tādēļ esiet uzmanīgi ar izteicieniem, dārgie vecāki. Un atcerieties, galvenais ļaunums bērnam ir īsta siltuma un atzinības neesamība. Mācīsimies mīlēt savus bērnu jau vien par to, ka tie ir mūsu bērni!

Source info

ManaGimene.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!