Inficēšanās tiešām ir iespējama un bīstamākie parazīti ir blusas, lenteņi un apaļtārpi – cērmes un kāšgalvji, un toksoplazmas.

Cilvēki var inficēties ar lenteni Dipylidium caninum, jeb tā saukto ‘gurķa sēkliņu” lenteni (lenteņa gabaliņi atgādina gurķa sēkliņas). Ja jūsu dzīvniekam ir šis lentenis, tā olas (vai proglotidi, kas tās satur) nonāk dzīvnieka fekālijās. Pēc tam olas apēd blusas un tās blusā attīstās par lenteņa kāpura formu. Sunim vai kaķim apēdot blusas, lenteņa kāpura forma nonāk dzīvnieka zarnu traktā un attīstās par pieaugušu lenteni. Cilvēki inficējas tieši tādā pašā ceļā, apēdot blusas, kas satur lenteņa kāpura formu. Vislielākais risks inficēties ir maziem bērniem, kas rāpo pa grīdu, un liek mutē visu ko atrod uz tās. Tomēr cilvēks nav piemērots saimnieks Dipylidium caninum lentenim, tāpēc smagas infekcijas ir ārkārtīgi retas. Parasti cilvēka tievajās zarnās attīstās tikai viens lentenis, kas nerada nekādas slimības pazīmes (izņemot proglotīdu segmentus fekālijās). Cilvēkiem paredzētās pretparazītu zāles iznīcina arī šo lenteni.

Dipylidium caninum lenteņa pašas olas nav infekciozas ne suņiem, ne kaķiem, ne cilvēkiem. Nejauši apēdot olas, tās vienkārši tiks izvadītas caur zarnu traktu.

Kā pasargāties no inficēšanās ar Dipylidium caninum lenteni? Savi mājdzīvnieki ir regulāri jāatbluso, cenšoties blusu skaitu samazināt līdz minimumam. To var panākt, savlaicīgi uzsākot lietot pretblusu līdzekļus, no pavasara līdz rudenim, bet visieteicamākais tos būtu lietot cauru gadu. Blusu aktivitātes laikā – augustā, septembrī, iespējams, būs nepieciešams lietot pretblusu līdzekļus, arī mazgājot grīdas un dzīvnieka guļas vietas. Tāpat regulāri ir jālieto prettārpu līdzekļi. Cilvēkiem pašiem ir jāievēro elementārā higiēna, atgādiniet bērnam pēc dzīvnieka glaudīšanas un pirms ēšanas nomazgāt rokas.

Cilvēki var inficēties arī ar cērmēm un kāšgalvjiem. Cērmes ir viens no biežāk sastopamajiem suņu un kaķu zarnu trakta parazītiem. Šī parazīta olas tikai divas nedēļas pēc nokļūšanas dzīvnieku fekālijās kļūst inficēt spējīgas. Ja cilvēks nejauši apēd cērmju olas, tās zarnu traktā attīstās par parazīta kāpura stadiju un tālāk migrē pa visa ķermeņa audiem (tās neattīstās par pieaugušām cērmēm kā dzīvniekiem). Iekļuvušas ķermenī, kāpura stadijas var nokļūt gandrīz jebkur, ieskaitot acu un smadzeņu audus, tāpēc šo infekciju ir grūti diagnosticēt un ārstēt. Arī kāšgalvji pieder pie apaļtārpiem, tikai atšķirībā no cērmēm, šie parazīti piestiprinās pie zarnu sieniņas un pārtiek no asinīm. Olas tāpat tiek izdalītas ar suņa vai kaķa fekālijām un kļūst inficēt spējīgas pēc dažām nedēļām. No katras olas izšķiļas kāpurs un nokļūst augsnē. Kaķis vai suns inficējas, kad kāpurs iekļūst tā ādā. Cilvēki var inficēties tāda pašā ceļā. Kāpuram iekļūstot cilvēka ādā, var rasties spēcīga iekaisuma reakcija. Taču cilvēka organismā kāšgalvja kāpuri tālāk nenokļūst, savu dzīvi tie beidz turpat ādā (suņu un kaķu kāšgalvji nav atrodami cilvēku zarnu traktā).

Kā pasargāties no inficēšanās ar cērmēm un kāšgalvjiem. Ja jums ir mājas dzīvnieki, regulāri tos attārpojiet. Šobrīd pieejamie prettārpu līdzekļi dzīvniekiem ir kombinēti – paredzēti cīņai ar dažāda veida zarnu trakta parazītiem. Tāpat ir ieteicams regulāri mikroskopiski pārbaudīt dzīvnieka fekālijas. Neļaujiet savā sētā nākt svešiem suņiem un kaķiem. Aizvācat prom dzīvnieka fekālijas tiklīdz tās pamanāt. Ja jums sētā ir smilšu kaste, pārklājiet to ar sietu vai vāku, jo neapklāta kaste kalpo par perfektu tualetes vietu kaķiem. Smiltis savukārt rada ļoti labvēlīgu vidi kāšgalvju kāpuru attīstībai. Neļaujiet saviem bērniem spēlēties vietās, kur brīvi, bez pieskatīšanas skraida dzīvnieki. Arī pašiem, ejot pastaigā ar suni, vajadzētu savākt tā atstātās fekālijas maisiņā, lai nepiesārņotu apkārtējo vidi un neradītu iespējamus inficēšanās draudus citiem cilvēkiem.

Toksoplazmozi izraisa mazs, ar aci neredzams asins parazīts, kas sastopams visiem siltasiņu dzīvniekiem. Kaķi ir vienīgie patstāvīgie šī parazīta saimnieki, taču toksoplazmoze var lokalizēties arī citu siltasiņu starpsaimnieku organisma audos. Kaķi ar tokosoplazmozi inficējas, apēdot putnus, peles vai jēlu gaļu. Kaķiem reti novēro toksoplazmozes slimības simptomus, visbiežāk šī infekcija tiem notiek bez simptomiem. Visbiežāk novērojamās akūtas slimības pazīmes kaķiem var būt drudzis, pneimonija, aknu iekaisums, pie hroniskām slimības formām var novērot mazasinību, acu infekcijas, nervu iekaisumus. Cilvēki ar toksoplazmozi var inficēties, ēdot neapstrādātu, jēlu gaļu; ar kaķa fekālijām un caur placentu.

Lai jūs paši un jūsu bērni nesaslimtu ar toksoplazmozi, lietojiet uzturā tikai termiski apstrādātu gaļu. Kaķa fekālijās attīstās toksoplazmozes oocistas, ar ko var inficēties cilvēks. Svaigās fekālijās esošas oocistas nav inficēt spējīgas, tās par tādām kļūst vienas līdz piecu dienu laikā. Inficēšanās visbiežāk notiek ieelpojot putekļu daļiņas, kas satur oocistas. Lai izsargātos no inficēšanās, kaķa tualetes kaste ir jāmaina katru dienu, bērnu rotaļu smilšu kastes ir jāapklāj, lai kaķi tās neizmantotu par tualeti un neinficētu smiltis ar oocistām. Smiltīs esošas oocistas inficēt spēju saglabā vairāk kā vienu gadu. Pēc dārza darbiem un kaķa tualetes kastes tīrīšanas ir jānomazgā rokas.

Cilvēkiem nozīmīga ir iespējamā inficēšanās caur placentu, tā var radīt augļa attīstības defektus vai spontānus abortus. Lielai daļai sieviešu, kas ikdienā kontaktējas ar kaķiem, ir antivielas pret toksoplazmozi un tās ir imūnas pret atkārtotu inficēšanos. Riska faktors pastāv tām sievietēm stāvoklī, kam nav antivielu pret toksoplazmozi. Ne vienmēr mēs zinām to, kādā stāvoklī ir mūsu imūnsistēma, tāpēc sievietēm, gaidot bērniņu, pašām nevajadzētu tīrīt kaķa tualetes kasti, to būtu jādara kādam citam ģimenes loceklim. Ir jāizvairās no svešu, klaiņojošu kaķu glaudīšanas un pēc kontakta ar kaķi būtu jāmazgā rokas.

Infekcijas slimības

Pieauguši dzīvnieki katru gadu ir jāvakcinē pret sugai specifiskajām vīrusu slimībām. Cilvēkiem no šīm slimībām ir bīstama trakumsērga, ar to var slimot visi zīdītāji. Ar trakumsērgu dzīvnieks vai cilvēks var inficēties, ja tam iekož slims dzīvnieks, vai nosiekalo bojātu ādu. Trakumsērgas vīruss tiek pārnests ar siekalām. Dabā trakumsērgas vīrusa avots ir jenotsuņi un lapsas, kas bieži vien pašas neslimo, bet ir vīrusa nēsātājas. Neļaujiet savam bērnam glaudīt svešus un klaiņojošus dzīvniekus, tāpat neļaujiet aiztikt savvaļas dzīvniekus. Latvijā ir noteikts, ka suņi un kaķi pret trakumsērgu ir jāvakcinē vienu reizi gadā.

Alerģijas, diemžēl daļai pieaugušo un bērnu dzīvnieka apmatojums izraisa alerģiskas reakcijas. Novērojot šādas reakcijas, protams, ir jāmeklē ārsta padoms un jāatrod alerģiju cēlonis. Ja cēlonis ir dzīvnieks, visticamāk, būs gandrīz neiespējami mājās turēt dzīvnieku. Dažos gadījumos, kad alerģijas izpausmes nav tik krasas, ir iespējams sadzīvot ar dzīvnieku, ja tas ir īsmatains, nemet bieži kažoku un pacieš biežu mazgāšanu vannā.

Ilze Pētersone

Raksta autore Ilze Pētersone ir LLU Veterinārmedicīnas fakultātes lektore, veterinārārste (tālr.30 21918), Dzīvnieku Veselības Centra veterinārārste (tālr. 7500494).