Jolanta Kalniņa ir trīs bērnu mamma, un viens no viņas bērniem – Roberts ir ļoti smagi slims. Par Jolantu un viņas Robi stāstu atradīsi šeit, bet Jolanta ir aktīva sociālo tīklu lietotāja un nereti dalās savās pārdomās par sabiedrības attieksmi pret slimiem bērniem, turklāt, spējot saglabāt labu humora izjūtu, neraugoties uz viņas grūto ikdienu, audzinot īpašu bērnu. Lūk, ko Jolanta stāsta par savu pieredzi lielveikalā. Viņa laipni piekrita, ka viņas stāstījums ir pieejams arī "Cālis" lasītājiem (nedaudz labots, bet oriģinālu tekstu atradīsi šeit – red.)!
"Mans vakardienas piedzīvojums…
Saulaina un silta diena. Robītis tāds labiņš, un izdomāju, ka man ļoti gribas tunča pastēti. Laižam uz lielveikalu. Paņemu savu pastēti, bērniem jogurtus un ejam uz kasi. Rindas mežonīgas. Bērnu kasē visi ar maziem ''bērniņiem'' (tādiem, ap gadiem 10 un uz augšu). Velku uz ''ātro'' kasi. Priekšā tantuks un vēl divi kungi. Robis sadzirdēja maisiņa čaboņu un iekrampējās tantuka maisiņā ar zvērīgu ķērienu. Vaļā nelaiž. Tantuks rauj maisiņu, Robis ar zobiem ieķēries. Saprot, ka maisiņu ņem nost, sāk aurot pa visu veikalu. Cilvēki lūr. Tantuks sapratis, ka cīņa ir veltīga, makarē savu baltmaizi no kules laukā.
Es atvainojos un taisnojos, ka maisiņa klātbūtnē esmu bezspēcīga. Piedāvāju nopirkt jaunu maisiņu, jo tantuka maisiņā jau parādījušies caurumi. Tantuks atmet ar roku, paķer kukuli un prom ir uz citu kasi. Kungi laipni pašķir mums ceļu, un palaiž pa priekšu. Es ar acīm meklēju tantuku, jo kauns, ka nevarēju samaksāt par skādi. Bet nekā, tantuks aiztinies sazin kur. Samaksāju un ar laimīgu Robi, kurš smaidīgs čabina "nofenderēto" maisiņu, izgāju no veikala. Tunča pastēti, saucas, nopirku!
Bet stāsta morāle ir tāda, ka autisti pilnīgi savādāk uztver visas skaņas, un mans Robis jo īpaši, jo neredz, bet dzird perfekti katru skaņu, pat visklusāko. Maisiņu atradīs nekļūdīgi (pēc smaržas, skaņas, un vispār, sazin kā, bet kāroto maisiņu viņš dabūs savās roķelēs). Tas, ko mēs nedzirdam, viņiem skan saasināti. Bieži vien autists vietās, kur ir daudz cilvēku, satraucas, kliedz. Manu dēlu vienmēr ir nomierinājuši čaukstoši maisiņi (un tādus vienmēr ņemam līdzi, katram gadījumam), bet šoreiz Robis sagribēja svešu maisiņu, un es tiešām kļūstu bezspēcīga šo maisiņu čaukstoņas priekšā.
Taču, kā par brīnumu, šoreiz neko citu, izņemot izbrīnītus skatienus, neredzēju. Lai gan ir nācies bēgt no lielveikala, pat nenopērkot vajadzīgo preci. Reiz pat atstāju iepirkuma grozu pie kases, un aizgāju projām, jo patrāpījās ļaudis, kuri par katru cenu, centās mani mācīt un aizrādīt, ka šādi kliedzošs bērns esot nepatīkams un krietni jāpiestrādā pie bērna audzināšanas (tas nekas, ka puika jau liels, un sēž ratiņkrēslā). Jā, varbūt. Jo arī mani reizēm tracina kliedzošs bērns, kurš nogāžas veikalā zemē, un brēc, jo mamma nav nopirkusi kāroto. Tikai es nemēdzu jaukt slimību ar izlaidību... Un nekad neuzbrūku ar pārmetumiem, ja man nav ne jausmas, kas notiek.
Arī es pati, vēl pavisam nesen pat nenojautu, kāpēc mans bērns lielveikalos sāk uzvesties briesmīgi – kliedz, sper, sit. Līdz ārsti man paskaidroja, kas ir autisms, un kā tas izpaužas. Es līdz maksimumam cenšos neiet kopā ar Robi uz veikaliem, bet reizēm tas ir nepieciešams, jo Robi nav kur atstāt. Tad nu notiek šādi ''piedzīvojumi''."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
