Bloga "Manasmellenes" veidotāja, divu bērnu mamma Hanna Upe dalās savā pieredzē par šo pirmo reizi un vērš uzmanību, cik svarīga ir tieši bērna sagaidīšana mājās no nometnes (red. - fotogrāfijai ir ilustratīvs raksturs).
"Šovasar piedzīvoju savu pirmo reizi – palaidu bērnu uz nometni. Par spīti tam, ka viss gāja labi un bērns raudāja tikai divas reizes visu septiņu dienu laikā, varu teikt, ka tas no manis prasīja milzu enerģiju, ko es apzinājos tikai kādu nedēļu pēc nometnes.
Par nometni domāju jau pusgadu pirms tās – runāju ar bērnu, stāstīju, gatavojos, izzināju dienas kārtību, personālu. Man bija precīzs saraksts ar lietām, mantām un visu. Biju nodrošinājusies uz 110 procentiem . Nometnes laikā biju nenormāli lepna, ka mans lolojums nezvanīja no nometnes, neraudāja ik vakaru klausulē: "Gribu mājās!" Izriezu krūtis un ballēju visu nedēļu, ik rītu un vakaru apmainoties ar mīlīgām īsziņām ar bērnu. Tomēr par to, kas mani sagaida pēc nometnes, es ne tuvu nenojautu.
Ar kūku nepietiek
Ja nometnes laikā viss ir kārtībā – bērnu sagaidīt no nometnes ir grūtāk nekā pavadīt, jo parasti mēs pavadīšanai sagatavojamies, bet sagaidīšanu atstājam pašplūsmā. Es tam neticētu, ja kāds man to teiktu pirms tam, un pat neiedomājos par to, ka man ir jāsagatavojas sagaidīt bērnu kaut kā vairāk bez izceptas kūkas un sakārtotas istabas.
Nākamajās dienās pēc nometnes bērns bija izteikti dusmīgs, neapmierināts, kliedzošs un ass pret visiem mājiniekiem, bet it īpaši pret mani. Mani saplānotie ģimenes braucieni pa Latviju beidzās ar strīdiem un visas ģimenes uzpūšanos vienam uz otru.
Tagad saprotu, ka man bija jābūt iecietīgai un jāļauj bērnam 2-3 dienas atpūsties, izskraidīties pa pagalmu un izlādēt savas nedēļu neizliktās emocijas. Jo nometnē taču bija jāierobežo tās – nevarēja pačīkstēt mammai, ka kaut kas nesanāk, nevarēja iebukņīt mazo māsu, kad kaut kas nepatīk.
Bērni tika vērtēti visas nedēļas garumā – bērns saņēma visus iepriekš minētos novērtējumus gan kārtībā, gan centībā. Būt nedēļu pareizam nonstopā – tas ir grūti. Tad nu loģiski, ka pēc šī saspringuma bērnam emocijas ir jāizlādē.
Sagatavošanās nometnei
Kopumā jāsaka, ka pirmā pieredze bija tuvu ideāla, kam par galveno iemeslu uzskatu tieši savu pārliecību, ka viss būs labi un rūpīgo sagatavošanos nometnei. Kas īpaši jāņem vērā, gatavojoties nometnei:
- Vecāku pārliecība – būs labi! Bez tās nu bērns nekādi nejutīsies drošs;
- Mantu saraksts – pārdomāts, bet nepārspīlēts. Bērns nenoorientēsies 20 zeķu pāros. Viss ar mazu rezervi. Mazu!;
- Pazīstami bērni un pedagogi;
- Aizraujošs dienas plāns;
- Kaut kas īpašs, kas saista. Man un bērnam tā bija nometnes tēma;
- Mīļmantiņa. Un nekautrēšanās, ka bērnam tā ir vajadzīga;
- Apziņa – zvani man! Jebkurā laikā!
Šobrīd jau ar prieku skatos, ka bērns ir lepns, ka pārkāpa pāri savām bailēm un ir izturējis nedēļu nometnē. Nākamvasar noteikti laidīšu mazo uz nometni un piedomāšu vēl vairāk, un tieši pie sagaidīšanas."
