Bērnu interešu aizstāvības speciāliste Kristīne Veispale: 'Bērnu namā nav iespējams samīļot desmit bērnus vienlaicīgi'

veispale
Foto: Foto no personīgā arhīva

Kādēļ šogad no ģimenēm tiek izņemti krīzes laikā dzimušie bērni? Kādas sekas rada mazuļa nonākšana bērnu namā? Un - kādēļ Latvijā neuzlabojas demogrāfiskā situācija? Par to - sarunā ar Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas bērnu interešu aizstāvības speciālisti Kristīni Veispali.

Kristīne, Jūsu ikdiena ir saistīta ar atbalsta sniegšanu ģimenēm, kuras pašu spēkiem netiek galā ar grūtībām un balansē uz slidenās robežas – kļūt vai nekļūt par "nelabvēlīgu" ģimeni. Sakiet, kāda šobrīd ir situācija šajā jomā – vai atbalsts Latvijas ģimenēm ir pietiekams?

Diemžēl jāsaka, ka valsts šobrīd nespēj parūpēties par visām Latvijas ģimenēm un bērniem. Gan nevalstiskās organizācijas (NVO), gan vecāku apvienības valdībai ir devušas pietiekami skaļu signālu, ka ģimenēm ir nepieciešams papildu atbalsts. Redzot, kā valdība diskutē par demogrāfijas jautājumiem un bērniem, kuriem nākotnē vajadzētu būt, mēs tomēr vairāk satraucamies par tiem bērniem, kas jau ir. Tas ir jautājums - ja mēs vēlamies veicināt dzimstību, vai mēs esam gatavi ieguldīt līdzekļus arī atbalsta sistēmā? Septembrī mūs pārsteidza "Papardes Zieda" veiktā pētījuma dati par abortiem Latvijā, izrādās - lielākajai daļai sieviešu, kas veic abortu ir vidēji ienākumi, stabilas partnerattiecības un vidējais vecums - 29 gadi.

Tas nozīmē, ka finansiālie apstākļi nav tas galvenais iemesls, kas ietekmē nevēlēšanos laist pasaulē bērnu, drīzāk - tā ir nedrošība par nākotni, kas valda mūsu sabiedrībā. Ir ļoti svarīgi, lai sievietes justu rūpes par sevi un varētu būt drošas - pat, ja kaut kas atgadīsies, neviens neko nepārmetīs, bet gan būs blakām un palīdzēs. Bet Latvijā kopumā trūkst ilgtermiņa redzējums – visi domā, kā izdzīvot šodien, bet tas, kā tiksim galā ar nākotnes problēmām, ir otršķirīgs jautājums. Ja jau valdība nedomā par nākotni, arī ģimenes jūtas nedroši un nevar domāt par bērnu laišanu pasaulē. Atbalsta sistēmas pilnveidošana ģimenēm ir svarīgs jautājums, un saistībā ar dzimstības palielināšanos mēs redzam būtiskus riskus, jo jau šogad ir palielinājies bērnu skaits, kas tiek izņemti no ģimenēm.

Vai esat pētījuši, kāds ir izskaidrojums šādai tendencei?

Pētījums vēl nav veikts, bet no savas pieredzes mēs redzam vairākus galvenos iemeslus. Viens skaidrojums ir tas, ka bērnu tiesību aizsardzības sistēma kļūst spēcīgāka, speciālisti ir zinošāki, turklāt sabiedrībā samazinās vienaldzība pret apkārt notiekošo - cilvēki aktīvāk iesaistās un ziņo par bērnu tiesību pārkāpumiem. Otrs iemesls: 2008-2009.gadā palielinājās dzimstība, un viena no bērnu grupām, kas šogad tiek izņemti no ģimenēm ir tieši šie - piecus un sešus gadus vecie bērni. Tātad, tās ir ģimenes, kas neizturēja ekonomiskās krīzes radīto spriedzi un bezdarbu, kas veicina dažādus riska faktorus - atkarības, braukšanu peļņā uz ārzemēm, ģimeņu šķiršanu. 

Diemžēl, brīdī, kad ģimenēs bija vislielākā krīze, atbalsts bija minimāls, ģimenes slīka aizvien lielākā izmisumā un reizēm atpakaļceļa vairs nav – šobrīd bāriņtiesa izņem bērnus no ģimenes. Tā ir galējība, līdz kurai nemaz nevajadzētu nonākt! Piemēram, Somijā jau likumā ir nodalīta prevencija, krīzes intervence un tikai tad - bērna izņemšana no ģimenes, bet Latvijā trūkst līdzekļu pat tam, lai sniegtu labu atbalstu krīzes situācijās. Prevencijas pasākumi balstās uz NVO un pašvaldību iniciatīvām, bet mēs ceram, ka nākotnē atbalsts ģimenēm kļūs plašāks – sākot ar jauno vecāku izglītošanu, sabiedrības informēšanu līdz pat sadarbībai ar bērnu dārziem un izglītības iestādēm, lai pamanot izmaiņas bērnu uzvedībā un problēmas ģimenē, mēs varētu efektīvi šīm ģimenēm sniegt atbalstu.

Pastāstiet, kādi ir galvenie iemesli, kādēļ ģimenēs rodas krīzes situācijas un bērniem pastāv risks zaudēt savu vecāku aprūpi?

Iespējamais problēmu loks tiešām ir plašs, un katras ģimenes stāsts ir individuāls. Ir mammas, kuras pašas ir izaugušas institūcijā, un viņas nezina, kā veidot emocionālu saikni ar bērnu, viņām trūkst pamatiemaņas bērnu aprūpē. Ir ģimenes, kur vecāki paši savā ģimenē ir cietuši vardarbībā. Nereti ir arī tādas ģimenes, kurām trūkst prasmes bērna audzināšanā un izpratne par bērna vajadzībām - tad mēs ģimenēm piedāvājam rehabilitētāju, kurš sākumā iemāca vecākiem dažādas praktiskas lietas bērnu aprūpē un tad - soli pa solim palīdz veidot pozitīvas attiecības bērnu un vecāku starpā. Viens no riskantiem brīžiem ir arī pati bērniņa ienākšana ģimenē, jo tas ģimenē maina visus apstākļus, ietekmējot gan emocionālo, gan finansiālo situāciju. 

Daudzās ģimenēs seko šķiršanās process, kurš ietver daudz konfliktjautājumus – kurš uzņemsies atbildību par bērnu, vai tiks maksāti uzturlīdzekļi, kā tiks dalīti kopīgie īpašumi, kredīti u.c. Ir situācijas, kad sieviete paliek pilnīgi viena - ar bērnu, kredītmaksājumiem, bez ienākumiem un viņai šī situācija ir jāatrisina. Pastāv tāds stereotips, ka riska grupa ir arī daudzbērnu ģimenēs, bet mūsu pieredze liecina, ka spēja risināt problēmas vairāk ir atkarīga no vecāku iepriekšējās pieredzes un izvēlēm, ko viņi izdara svarīgos dzīves posmos, nevis bērnu skaita. 

Bet pati skumjākā lieta ir tā, ka mūsu projektos ir liels pieprasījums pēc narkologiem, jo ir daudz ģimeņu, kurās ir atkarības problēmas. Cilvēki neiztur spriedzi dēļ materiālā nodrošinājuma trūkuma, nespēj atrast veidu, kā tikt galā ar savām problēmām un izvēlas atkarības ceļu. Līdz ar to - būtiski palielinās arī riski - bērns uzturas nelabvēlīgā vidē kopā ar svešām personām, ir pamests novārtā vai atstāts uz ielas bez uzraudzības, pakļauts vardarbības riskiem. Lai varētu reaģēt uz plašo problēmu loku mūsu komandā ir dažādi speciālisti - sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, psihologs, ģimenes psihoterapeits, narkologs, jurists un citi speciālisti pēc nepieciešamības, kuri cenšas darīt visu, lai stiprinātu ģimeni un nodrošinātu vidi, kurā bērns varētu atgriezties.

Vai ir zināms, cik daudz Latvijā ir tādu ģimeņu, kurās pastāv Jūsu aprakstītās sociālās problēmas?

Latvijā likumos nav definēts termins "sociālā riska ģimene", tādēļ šādas ģimenes netiek uzskaitītas, bet pagājušā gadā mēs kopā ar pašvaldībām veicām pētījumu. Rezultāti liecina, ka aptuveni 7 % bērni dzīvo ģimenēs, kuras ir pašvaldību sociālo dienestu redzeslokā – tātad šajās ģimenēs jau ir acīmredzamas problēmas. Patieso sociālā riska ģimeņu skaitu mēs varam tikai iztēloties. Vēl ir jāņem vērā ģimeņu materiālais stāvoklis - 2011.gada dati liecina, ka gandrīz 20% bērnu dzīvo trūcīgās ģimenēs, un šis ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veido to "izmisuma ķēdīti" – bezdarbs, nabadzība, spriedze, izmisums, atkarības, šķiršanās... Tam visam pa vidu bērni...

Viens no Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas darbības virzieniem ir ģimeņu stiprināšanas centri un projekti dažādās Latvijas pilsētās - Rīgā, Olainē, Cēsīs, Bauskā un Valmierā. Kādā veidā jūs sadarbojaties ar ģimenēm?

Ar ģimenēm un vecākiem mēs strādājam kā līdzvērtīgs pret līdzvērtīgu –jo katram ir tiesības kļūdīties, mēs nevienu nenosodām, bet gan cenšamies iedrošināt un parādīt cilvēkiem tās iespējas, ko viņi paši neredz. Protams, cilvēki baidās, uzticēšanās nāk pamazām un sociālais darbinieks nereti veic lielu motivējošu darbu, lai vecāki piekristu sadarboties un risināt savas problēmas. Mēs visu darām pamazām – sākumā kopā ar vecākiem saprotam, kāds būs sadarbības mērķis – ko viņi sagaida, ko mēs varam piedāvāt, kopā veidojam pavisam vienkāršu darbību plānu, kas pa soļiem tiek paveikts. Ja cilvēks vispār netiek ar sevi galā vai viņam nav pases un dzīvesvietas, nevar sākt ar lielo mērķi, piemēram, uzreiz atrast darbu.

Mums bija ģimene, kur abi vecāki bija bez patstāvīgas dzīvesvietas un darba, pārtiku nereti viņi meklēja atkritumu tvertnēs, bērns tika izņemts no ģimenes. Bet vecākiem tika dota iespēja atrisināt savu situāciju. Pašvaldība palīdzēja atrast dzīves vietu, mēs palīdzējām nokārtot visus dokumentus un iespēju saņemt pārtikas pakas, vīrietis atrada darbu un bērns tika atgriezts ģimenē. Šobrīd ģimenei viss ir kārtībā, bērns jau iet bērnu dārzā! Citreiz no malas var likties, ka šādām ģimenēm nav vērts vai pat nevar palīdzēt, bet katru reizi ir jāmēģina atrast resursus, lai dotu cilvēkiem otro iespēju.

Ja situācija ģimenē ir kritiska vai ģimene atsakās no palīdzības, agrāk vai vēlāk vecāku spēju aprūpēt bērnus izvērtē bāriņtiesa un izņem bērnu no ģimenes.

Ģimenei tiek dots viens gads, lai atrisinātu savas problēmas, ja tas netiek darīts, tiek risināts jautājums par aizgādības tiesību atņemšanu. Pēc likuma katram bērnam ir jāpiemeklē piemērotākā aprūpes vieta un to izvērtē un nosaka bāriņtiesa. Pirmā izvēle vienmēr ir aizbildnis no radinieku vai paziņu vidus, otrā izvēle – audžuģimene vai, piemēram, mūsu SOS Bērnu ciemati Valmierā un Īslīcē. Pie mums biežāk nonāk tie bērni, kuriem ir sarežģīta situācija ar bioloģiskajiem vecākiem, jo mēs nodrošinām papildus speciālistu atbalstu gan bērnam, gan SOS ciemata audžuvecākiem, kuri sadarbosies ar bērna bioloģisko ģimeni. Katrā SOS Bērnu ciemata ģimenē dzīvo līdz sešiem bērniem, par viņiem rūpējas viņu audžumammas, kas cenšas darīt visu, lai, uzsākot patstāvīgu dzīvi, bērns justos pēc iespējas drošāk. Lai arī ne savā ģimenē – bērniem tā ir iespēja saņemt mīlestību, būt drošībā, mācīties un attīstīt savus talantus.

Ievietošana bērnu namā jeb institūcijā ir pēdējā iespēja, ko izmanto bāriņtiesas. Kāda ir pieredze – cik bieži šis process ir atgriezenisks un bērnam tiek atrasta ģimene?

Arī tad, ja bērns nonāk institūcijā, iestāde un pašvaldība, atkarībā no savām iespējām, cenšas atrast iespēju bērnam dzīvot ģimeniskā vidē - palīdzot bioloģiskajai ģimenei vai meklējot audžuvecākus. Diemžēl daudzām pašvaldībām nav nepieciešamie resursi, lai to izdarītu pietiekami ātri un kvalitatīvi. Ja runājam par audžuģimeņu kustību - ir pašvaldības, kurās nav audžuģimeņu un tāpat – ir arī gadījumi, kad audžuģimeņu gatavība pieņemt bērnu nav bijusi pietiekami izvērtēta. Šie gadījumi mani visvairāk sāpina.

Skatoties acīs bērnam, kurš vairākas reizes ir zaudējis ģimeni, šķiet, ka lielākas traumas nevar būt. Viņš ir zaudējis savus vecākus, tad nonācis institūcijā, pieņemts audžuģimenē, bet jau atkal - nonāk atpakaļ institūcijā... Un tikai tādēļ, ka audžuģimenēm nav bijusi nodrošināta atbalsta sistēma, un viņi vieni paši nav varējuši tikt galā ar visām problēmām, kas saistās ar audžubērna pieņemšanu ģimenē. Tādām situācijām būtu jābūt pēc iespējas mazāk.

Viens no Jūsu darbības mērķiem ir nodrošināt, lai institūcijās jeb bērnu namos nonāktu pēc iespējas mazāk bērnu agrīnā vecumā – līdz 2 gadiem. Vai nav tā, ka tieši mazus bērnus daudz labprātāk adoptē vai pieņem audžuģimenes?

No vienas puses - jo vecāks bērns kļūst, jo mazākas iespējas, ka viņam tiks atrasta ģimeniska vide, un Latvijā cilvēki baidās savā ģimenē pieņemt pusaudžus. Tomēr arī pavisam mazie bērni nav labākā situācijā, jo ģimeniskas vides nodrošināšanā mazajiem bērniem, ir daudzi šķēršļi.
Pirmkārt, parasti nepieciešamas līdz pat viens gads laika, kamēr tiek atrisināts jautājums, vai bērns ir juridiski brīvs un viņu var adoptēt. Tajā laikā bērnam būtu nepieciešama audžuģimene, bet audžuģimenēm nav iestrādājusies tāda sistēma ņemt mazos bērnus, jo līdz ar šo lēmumu ir pilnībā jāmaina sava dzīve – jāiet prom no darba, viss laiks jāveltī mazulim. Ir īpaši grūti atrast audžuvecākus bērniem ar veselības problēmām vai attīstības traucējumiem. Līdz ar to – mazo bērnu ceļš līdz ģimenēm ir ļoti ilgs un viņi uzturas institūcijās.

Jau iepriekš minējāt, ka mammām, kuras pašas dzīvojušas bērnu namā, trūkst pamatprasmju bērna aprūpē un audzināšanā. Vai varat pastāstīt, kāda ir institucionālās aprūpes ietekme uz bērna attīstību?

Jo lielāks bērns, jo mazāka ietekme, bet tieši pirmajos dzīves gados atrašanās bērnu namā ir kritiska. Agrīnā vecumā bērns visu uztver impulsu līmenī un galvenais, kas viņam ir nepieciešams, ir viena piesaistes persona, kas pastāvīgi reaģē uz viņa vajadzībām, nodrošina drošības sajūtu un emocionālu kontaktu. Diemžēl institūcijā – lai cik labi būtu darbinieki – to vienkārši nevar nodrošināt. Ja vienā laikā ir jānomazgā un jāaprūpē 10 bērni, tad nav iespējams katru individuāli apčubināt un samīļot. 

Rezultāts – bērns iemācās, ka viņš nav svarīgs un uz viņa vajadzībām var nereaģēt, tāpat - ir pierādīts, ka šo bērnu smadzenes attīstās savādāk, rodas traucējumi emocionālajā sfērā, viņiem ir mācīšanās un socializēšanās grūtības. Tā ir neizdzēšama traumatiska pieredze, kas nākotnē parādās bērnu uzvedībā un reakcijas veidos uz apkārtējo pasauli. To, cik svarīga ir uzmanība, reakcija uz bērna vajadzībām un emocionāls kontakts, pierāda arī daudzu adoptētāju pieredze, kad bērniem, pēc institūcijas nonākot ģimenē, strauji uzlabojas veselības stāvoklis.

Kuras ir tās pozitīvās tendences, ko novērojat savā darbā?

Ir liels prieks, ka arvien vairāk cilvēki ir gatavi iesaistīties un palīdzēt - uzņemt bērnus ģimenē, palīdzēt ģimenēm, kam ir problēmas, kļūt par SOS mammām vai audžumammām un audzināt bērnus, kuri ir zaudējuši savu ģimeni. Protams, vēl ir daudz problēmu, bet tomēr ir jūtama tāda kopējā noskaņa, ka cilvēki ir kļuvuši iejūtīgāki - nav vienaldzīgi un saprot, ka atbalstam ir ļoti liela nozīme. Attīstās arī ziedošanas kultūra, bet ne jau mantas ir izšķirošās. 

Tieši emocionālais atbalsts un prasmes bērnu audzināšanā, ir tas, kas nepieciešams ģimenēm grūtībās, un šeit mums ir plašas attīstības iespējas nākotnē, piemēram, izveidot ģimeņu asistentu sistēmu vai vecinot atbalstu "ģimene - ģimenei". Jo tajā brīdī, kad mēs esam aktīvi, gatavi iesaistīties un pasniegt otram roku, tad tās lietas notiek labāk! Bērniem tiek dota iespēja dzīvot mīlošās mājās savā ģimenē vai audžuģimenē, un lielākais prieks ir redzēt, ka viņiem viss izdodas! Svarīgākais, ka bērniem, kas jau ir izauguši par jauniešiem, veiksmīgi izdodas atrast darbu, veidot stabilas attiecības - un viņi smaida un priecājas.

Source info



Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus