Foto: PantherMedia/Scanpix
Skaidrs, ka bērnam vislabākais ir dzīvot un augt ģimenē, kurā ir abi vecāki un kuri viens otru mīl, tomēr gadās arī sliktāki scenāriji, un ģimene, precīzāk sakot, divi pieaugušie nolemj katrs iet uz savu pusi. Tas, protams, var notikt dažādu iemeslu dēļ, bet viens no tiem – cita partnera ienākšana sirdī.

Kas notiek ar bērnu šādos gadījumos? Un atkal – situācijas ir tik daudz un dažādas, bet trīs pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle pēc nodibinājuma "Tēvi" pasūtījuma veikuši apjomīgu pētījumu "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās" un palūkojušies uz šķiršanos arī no šādas prizmas, proti, "jaunie dzīvesbiedri".

Attieksme pret jaunām partnerattiecībām ir atšķirīga atkarībā no tā, vai tās izveidojas šķirtajam tēvam vai mātei. No tēva tiek sagaidīts, ka līdz ar jaunām partnerattiecībām mazināsies bērniem veltītais laiks un uzmanība. Savukārt mātēm jaunie partneri nereti aizstāj nerezidējošā vecāka tiesības un pienākumus. Abos gadījumos bioloģisko tēvu saikne ar paša bērniem mazinās.

Uzskats par to, ka bērni ir sieviešu atbildības sfēra, rada risku, ka attiecībās, kas izveidojas pēc šķiršanās, tēva jaunā partnere būs mazāk toleranta pret bērniem no iepriekšējām attiecībām. Tas skaidrojams ar fundamentālo uzskatu par to, ka bērni ir galvenokārt sievietes atbildības sfēra. Līdz ar to vairums iesaistīto pušu uzskata, ka bērniem pēc šķiršanās jāpaliek pie mātes. Citiem vārdiem sakot, ja vīrietis vēlas dzīvot kopā ar sievieti, kam jau ir bērni, tad ir jārēķinās ar to, ka jaunizveidotajā mājsaimniecībā iekļausies arī sievietes bērni no iepriekšējām attiecībām. Vīrieša gadījumā tas notiek daudz retāk un tiek daudz mazāk tolerēts, secināts pētījumā.

Foto: Shutterstock

Nerezidējošajiem tēviem bijušās partneres jaunās attiecības dod jaunu pamatu diskomfortam. Bērnu ikdienas dzīvē parādīsies jauns pieaugušais vīrietis, mātes jaunais vīrs. Tas vēl vairāk apdraud nerezidējošo tēvu lomu šo bērnu dzīvē un potenciāli vēl vairāk iedragā viņu paštēlu un sociālo statusu. Praksē bērni reizēm sāk dēvēt mātes vīru par tēti, ko bioloģiskajiem tēviem, it īpaši, ja viņi ir stipri pieķērušies saviem bērniem, ir grūti pieņemt.

Kad mammas brūtgāns tiek saukts par tēti un tēta brūte bērnus nevar pieņemt

Jaunu partneru ienākšana mātes dzīvē var būtiski ietekmē bērna un tēva attiecības. Kaut arī visi šķirtie tēvi atzina, ka viņu kā tēvu loma tajā brīdī nepazūd, tomēr pārmaiņas attiecībās notiek. Tā, piemēram, Mārča gadījums parāda, kā mātes jaunais partneris "aizvieto" Mārci kā tēvu lēmuma pieņemšanā attiecībā uz bērna reliģisko audzināšanu:

"…viņu [meitu] tagad nokristīja, lai gan es negribēju, biju pret. Es sūtīju īsziņas, ka nevajag bērnu, kurš nav sasniedzis pilngadību, šitādām lietām. Viņai [mātei] tas jaunais vīrs ir no Rēzeknes, tur ir Jesus diezgan spēcīgi. Es vispār nezinu, kas tur tajās mājās notiek" (pētījuma rezultāti balstīti uz 14 intervijām (no tām deviņas – ar šķirtajiem tēviem) – red.).

Šķirtie tēvi savas pašreizējās partneres attieksmi pret bērniem no iepriekšējām attiecībām lielākoties aprakstīja kā labas. Tomēr tas ir tikai tik ilgi, kamēr bērni dzīvo kopā ar māti (t.i., nedzīvo kopā ar tēvu un viņa esošo partneri). Ja situācija mainās, pastāv iespēja, ka tiks apdraudētas tēva jaunās attiecības, jo partnere neuzskatīs to par pieņemamu. Tā, piemēram, Edijs stāsta par savu pieredzi pēc tam, kad bērni pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi pie viņa:

"Protams, tas nenāca bez saviem upuriem. Man tajā laikā bija jaunas, stabilas attiecības, kuras izjuka tieši šī jautājuma dēļ, ka bērni būs pastāvīgi pie manis, to viņa nevarēja".

Foto: Shutterstock

Ņemot vērā, ka bērni dzīvo pie mātes, nav pārsteigums, ka tēvu jaunās partneres pieņem, ka vīrieša bērniem nevajadzētu būt nozīmīgiem jaunajā, pēcšķiršanās dzīvē. Ja jau vīrietis ir šķīries, nedzīvo kopā ar iepriekšējo partneri, tad arī bērniem it kā būtu jāpazūd no viņa dzīves. Tāpēc tēviem, kuri savas attiecības ar bērniem uztver nopietni, ir skaidri jādefinē sava apņēmība, vienlaikus nebaidoties pazaudēt jauno partneri. Tā, piemēram, Gaidis skaidri novelk nepārkāpjamās līnijas attiecībā uz bērniem:

"Manai šī brīža partnerei pašai nav bērnu. [..] Tā Frīdriha tēma, no vienas puses, viņai nepatīk. Nu, nevis nepatīk, bet drīzāk viņa jūt, ka Frīdriham esmu nozīmīgs, tad sākas tāda kā greizsirdība, rīvēšanās. Viņa redz, ka Frīdriha mamma uzraksta, ka esmu gatavs Frīdriha dēļ skriet uzreiz tūlīt un tagad, tad es jūtu tādu zināmu nepatiku. Es gribētu teikt, ka tas viss ir saprāta robežās. Es nevarētu teikt, ka tas ietekmē mūsu attiecības. Es jau iesākoties mūsu attiecībām, kuras iesākās pirms gadiem trijiem, skaidri definēju, ka man ir dēls, kas man ir ļoti nozīmīgs, ļoti svarīgs. Es uzreiz pateicu, ka es nekad nenostādīšu starp bērnu un attiecībām, kurās es esmu. Es pateicu, ka tā nebūs konkurence, tas nekad nebūs salīdzināms. Nevis uzsverot, ka man bērns ir svarīgāks par attiecībām, bet es nepieļaušu tādu situāciju, ka man kaut kādā brīdī ir jāatsakās no sava bērna. Šī brīža izpratnē un vērtību skalā tā ir neiedomājama situācija".

Praksē tomēr ne visiem tēviem pietiek drosmes riskēt ar jaunajām attiecībām par labu tam, lai noturētu attiecības ar bērniem.

Apstākļi, kuros tēvs jau nedzīvo kopā ar bērniem, kad institucionālajā līmenī tēva loma it kā var tikt kompensēta ar regulāriem naudas pārskaitījumiem uz mātes bankas kontu, spiediens atteikties no tikšanās ar bērniem var izrādīties pārāk vilinošs.

Tādējādi ikdienas dzīves līmenī šķirtie tēvi sastopas ar dažādiem faktoriem, kuri apgrūtina saiknes uzturēšanu ar bērniem. Šos apstākļus vēl problemātiskākus padara institucionālā vide, kurā tēvi sastopas ar pasauli, kas gandrīz pilnībā ir sieviešu veidota un dominēta, uzsver pētnieki.

Par "brīvdienu tētiem" un to, ka bērnus nereti izmanto kā nomas preci apmaiņā pret uzturlīdzekļiem, plašāk lasi šeit un šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!