Foto: Shutterstock
Dažreiz mēdz gadīties, ka būšana vecāku lomā izraisa atkarību. Kamēr bērns ir pavisam maziņš, viņš prasa visu mammas uzmanību, bet, kad pieaug, mammām nākas arvien vairāk un vairāk bērnu palaist patstāvīgā peldējumā. Tas dažādu iemeslu dēļ mātei var izraisīt grūtības, piemēram, ja pati bērnībā nav jutusies pietiekami mīlēta, viņa cenšas bērnam sniegt visu to labāko, neprot un nevēlēlas būt par kaut ko citu, izņemot mammu.

Un šādā gadījumā bērnam mātes mīlestība, visticamāk, kļūst par cietumu, nevis dāvanu, neļaujot pilnvērtīgi attīstīties un izzināt pasauli. Kā pārvarēt šādu emocionālo atkarību, savā blogā "Irinamlodik" stāsta psiholoģe Irina Mlodika, minot četrus profilaktiskus veidus, kā to paveikt.

Vecākiem pašiem ir jāpārstrādā bērnībā iegūtās neirozes par kaut kā trūkumu, lai šī neirožu enerģija netraucētu viņiem savā atvasē redzēt bērnu, nevis sevi kā cietēju (kā mēdz teikt, "ja tev bērnībā nebija velosipēda, bet tagad ir "Bentley", tad velosipēds vienalga nav bijis". Proti, pazaudēto neatgriezīsi un nerealizēsi caur saviem bērniem, bet neapzināti to vienalga gribas darīt).
Foto: Shutterstock

Ja saproti, ka mazulim kaut kas bijis liegts, apzinies, ka "atdot savam bērnam visu" – tas ir utopisks uzdevums, jo tas, ko viņš sagaidīja agrīnā savas attīstības stadijā, vairs nav tik svarīgs daudz vēlākā. Tāpat, iespējams, bērnam vajadzīgs viss tas pats, bet citās formās. Taču dažas mammas turpina daudz vēlākos etapos sniegt to, kas bērnam bija nepieciešams agrāk, protams, šajā gadījumā liedzot viņam kaut ko mūsdienīgu un konkrētajā brīdī nepieciešamu.

Ja reiz tev tā gribas kaut ko "atdot", sniedz viņam labu, emocionāli un ne tikai "paēdušu", pilnu spēka un vismaz kaut kādā mērā – laimīgu mammu. Adekvāta, pieaugusi, mierīga māte, kura ir vīra atbalstīta un mīlēta – tas ir vienlīdzīgi tam, kas tavam bērnam visvairāk ir nepieciešams dzīves sākumposmā (jā, un arī vēlāk).

Lai to paveiktu, nevajag nepieļaut, ka tēvs rūpējas par bērnu. Ja to darīsi, tēvs vienkārši aizies strādāt un šajā lomā vairs neatgriezīsies. Bet tēvs bērnam ir absolūti nepieciešams, lai tev atgādinātu, ka bērnam ir ne tikai māte. Jo tēvs (vai kāds viņa aizstājējs – patēvs vai mammas jaunais vīrs) ir ļoti svarīgs, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos. Arī tev tas ir būtiski, jo tu arī esi lieliska sieviete, sieva šim lieliskajam vīram, nevis tikai māte.
Foto: Shutterstock

Turklāt viņš ir tas, kurš tev palīdzēs redzēt, kā bērns attīstās un izaug. Un tie brīži, kad tev gribas pārlieku mīlēt savu mazuli un atstāt viņu sev blakus mūžīgi, viņš, cerams, tavu gatavību visā iejaukties apturēs. Viņš var bērnam pateikt: "Bet tagad pamēģini pats." Vai sievai parādīt: "Skaties, dārgā, viņam vislabāk izdodas to darīt patstāvīgi!"

Svarīgi neaizmirst par citām savām lomām. Nedomāt tikai uz savu, protams, svarīgo, bet ne vienīgo lomu tavā dzīvē – būt mātei. Ja tu grasies visu dzīvi lepoties tikai ar to, tad neveselīgais "saplūšanas" risks, bet pēc tam arī nogurums no tā visa, palielinās.

Vēlme censties būt cilvēkam, kas sevi realizējis, sašaurinot līdz vienai lomai, radīs tikai neapmierinātību tavās citās lomās un personības daļās - tieši tās vēlēsies tikt parādītas un piespiedīs krasi "iziet" no tev tik iemīlētās mātes lomas. Par dažu sieviešu vēlmi atstāt sev tikai mātes lomu (īpaši vienīgā bērna) būtu jāraksta atsevišķi, atzīst psiholoģe.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!