Foto: Privāts arhīvs
Droši, disciplinēti un radoši, nevienā stundā nebija klusuma, tāda ir Ogres 1. vidusskolas matemātikas un ekonomikas skolotājas Agneses Slišānes pieredze, ko šogad viņa guvusi pieredzes apmaiņas braucienā uz ASV skolām.

Skolotāja Agnese ir arī programmas "Iespējamā misija" absolvente un jauno skolotāju kuratore. Šā gada februārī viņa devās uz ASV gūt pieredzi starptautiska izglītības organizāciju tīkla "Teach for All" rīkotajā izglītības forumā. Pasākumi solīja pieredzes apmaiņu starp skolotājiem, direktoriem, skolēnu vecākiem, dažādu arodu pārstāvjiem un uzņēmējiem kopumā ap 15 000 izglītības entuziastiem no visas pasaules. Ar kādu mērķi Agnese uz forumu devās, ko tur piedzīvoja un kā pieredzēto sastrukturizēja, lai izmantotu savu skolēnu un Latvijas izglītības sistēmas labā, ar portāla Cālis.lv lasītājiem pieredzē dalās pati skolotāja.

"Mana pārliecība ir, ka katram bērnam neatkarīgi no sociālā stāvokļa pienākas progresīva un konkurētspējīga izglītība." Tādēļ Agnese uz ASV devās ar skaidru mērķi – gūt jaunas idejas izglītības kvalitātes uzlabošanai gan klases un skolas, gan valsts mērogā, fokusējoties uz nevienlīdzības plaisas samazināšanu starp dažādu sociālo statusu bērniem. ASV sociālā nevienlīdzība izglītības sistēmā ir krasāka nekā Latvijā.

Droši, disciplinēti un radoši

Foto: Privātā arhīva foto

Agnesei bija iespēja redzēt mācību procesu Hendley Elementary school, skolā, kas atrodas Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā, aptuveni 15-20 minūšu braucienā no pilsētas centra. Skolas apkaimi raksturo paaugstināts noziedzības līmenis, pretstatā sakoptajam centram, redzams daudz nevīžīgu vai nolaistu ainu, vairums skolēnu nāk no sociāli nelabvēlīgas vides. Skolai ir zemi akadēmiskie sasniegumi, proti, skolēnu rezultāti matemātikas, valodas un literatūras eksāmenos ir krietni zem pietiekamiem.

"Jau ienākot skolā, tiku rūpīgi pārbaudīta, tika reģistrēti mani personas dati. Pie skolas dežūrē policijas patruļa, logiem priekšā ir restes. To, cik svarīga ir drošība, izjutu uz katra soļa. Taču mācību vide bija radoša un atbalstoša," stāsta Agnese. "Lai arī varētu šķist, ka skolā valda dzelžaina disciplīna, tā pavisam noteikti nav izjūtama mācību procesā."

Kopumā Agnese kā vērotāja piedalījās četrās dažādās mācību stundās pie dažādiem pedagogiem un atzīst, ka visās stundās skolēni bijuši iesaistīti mācību procesā. "Nevienā no stundām nevaldīja absolūts klusums – skolēni aktīvi strādāja, brīvi diskutēja par apgūstamo tēmu, darbojās stacijās, izmantoja klasē pieejamās tehnoloģijas – planšetes, stacionāros datorus ar austiņām, interaktīvo tāfeli. Protams, arī tradicionālos mācību resursus kā grāmatas, pierakstu klades, darba burtnīcas. Katrā no klasēm varēja just, ka pastāv skolotāja iedibināta sistēma, skolēni to labi izprot un darbojas patstāvīgi, vēršoties pie skolotāja tikai gadījumos, kad paši nespēj tikt galā."

Skolēnu patstāvība bijusi novērojama arī vienkāršās rutīnas darbībās. Piemēram, skolēni sākumskolas vecumā paši pratuši organizēt savus mācību piederumus, klusi un nevienu netraucējot, doties un atgriezties no labierīcībām, organizēti pārvietoties pa klasi grupu darbos un staciju metodes laikā. "Organizēto un līdz ar to drošo vidi atbalsta pie sienām piestiprināti plakāti ar mācību vielas izvilkumiem. Var redzēt, ka klasē ir iestrādātas sistēmas, kā piecelties, sasveicināties, sadalīties grupās, pēc trīs plaukstu sitieniem doties pie mācību grāmatām, kamēr skan mūzika, pārvietoties pa klasi. Mācību procesam raksturīga kņada, visi kaut ko dara un dara jēgpilni."

Klasēs, kurās ir skolēni ar atbalsta pasākumiem, darbojas pedagoga palīgs. Tie skolēni, kuriem tas nepieciešams, tiek veltīta papildu uzmanība uzdevuma izskaidrošanā, prasmju apguvē un pielietošanā.

Domājot par mācību vielas saturu, tas patiešām ir apjomos mazāks nekā Latvijā. "Skolēni aizbrauc apmaiņas programmās uz ārzemēm, un mēs mēdzam salīdzināt viņi mācās vēl tikai daļas, bet mēs te, Latvijā, jau integrējam. Bet, manuprāt, mums ir sākumā jāiemāca mācīties, domāt un apstrādāt informāciju, dodot to pa kumosiem. Ja skolēnam ir spēja pašam mācīties, atrast un kritiski domāt, tad viņam nebūs problēmu apgūt jaunas zināšanas," tā uzskata skolotāja.

"Dažkārt skolās šīs milzīgās zināšanu "porcijas" tiek atstātas nepabeigtas, un skolēns, nespējot tikt galā, atmet visam ar roku."

Pēc stundu vērošanas notika saruna ar pieciem sākumskolas vecuma skolēniem. "Pārsteidza tas, cik pārdomātas un mērķtiecīgas bija skolēnu atbildes. Visi bija domājuši par to, ko vēlētos darīt pēc skolas beigšanas, kurā koledžā mācīties, kādu profesiju apgūt. Viņi spēja argumentēt savas izvēles un atsaucās uz konkrētiem piemēriem.

Vai tev patīk mācīties šajā skolā?

Jā.

Kāpēc?

Jo te ir drošība un skolotāji vienmēr palīdz.

Ko tu vēlētos darīt, kad pabeigsi skolu?

Iestāties universitātē un kļūt par skolotāju.(Citi atbildēja arī par modes dizaineru, ārstu, sportistu.)

Kāpēc skolotājs?

Jo skolotājs var palīdzēt bērniem justies vajadzīgiem un iemācīt matemātiku.

Mainīt politisko vidi caur izglītību

Foto: Privātā arhīva foto

"Iepazinos ar citu valstu izglītības pieredzes stāstiem, kas man personīgi bija ļoti iedvesmojoši. Pirmajā dienā nonācu pie atziņas nevis izglītības sistēma jāmaina ar politiskajiem lēmumiem, bet gan politiskā vide ir jāietekmē caur izglītību, investējot nākotnes paaudzē un iemācot skolēniem tās vērtības, ko vēlamies saskatīt nākamajos valdības vadītājos."

Lai saprastu, kā to panākt, darba grupās, lekcijās, paneļdiskusijās un darbnīcās tika analizētas labu izglītības sistēmu (Kanāda, Somija) kopīgās iezīmes.

Pirmkārt, skolotāja profesija ir prestiža. Lai to iegūtu, ir nopietni jāpūlas un jāpierāda sava motivācija un varēšana. Praktiski tas notiek šādi:

  • sākumā potenciālais skolotājs iegūst akadēmisko izglītību, piemēram, matemātikā;
  • tad apgūst papildu kursus pedagoģijā;
  • pēc tam obligāti vismaz vienu gadu brīvprātīgi strādā klasē, asistējot skolotājam;
  • pēc tam ar pretendentu notiek intervija, kurā vērtē ne tikai akadēmiskos sasniegumus, bet arī motivāciju un pieredzi sociālās aktivitātēs.

Par skolotājiem kļūst ne tikai akadēmiski, bet arī sociāli labākie un tie, kuriem ir spēcīga un noturīga motivācija katrā bērnā ieraudzīt potenciālu un ar to strādāt.

Otrkārt, būtiska ir vecāku iesaiste un izpratne, ka tieši viņi ir sekmīgas izglītības sistēmas nākotne. Agnese secina: "Lai sasniegtu rezultātu, ir jābūt kolektīvai darbībai vecākiem ir jāgrib mainīt sistēmu, iesaisīties, dodot konstruktīvu atbalstu, motivējot bērnus un atbalstot skolotājus. Skolotājiem ir jāsadarbojas ar vecākiem, piedāvājot labākās iespējas bērna izaugsmei. Direktoriem ir jābūt kā saistvielai starp visiem elementiem, organizējot jēgpilnas vecāku padomes, darba grupas un diskusijas par skolas vides pilveidi. Ja vecāki veido pieprasījumu, skola piedāvājumu, tad kopīgiem spēkiem var atrast break even, kas ekonomikā ir līdzsvara punkts."

Treškārt, klausoties Kanādas izglītības sistēmas atdzimšanas stāstu, Agnese atzīmē, ka liela nozīme ir analīzei, datiem, progresa mērīšanai un atskaitēm, kas nav mērķētas kādam citam, piemēram, vadībai vai skolas akreditācijas komisijai. Ikviena skolotāja un skolēna attīstības analīzei vajadzētu balstīties katra personīgajā izaugsmē, nevis vēlamajos vai vidējajos rādītājos.

"Man pašai ļoti palīdz skolēnu izaugsmes sekotājs - tabula, kur veicu skolēnu progresa mērījumus un analizēju, kā mana mācīšanas pieeja palīdz uzlabot skolēnu rezultātus. Man gribētos, lai ir iespēja izmērīt ne vien skolēnu rezultātus, ņemot vērā tikai atzīmes, bet arī saprast, kāda psiholoģiska mācību vide ietekmē skolēnu sasniegumus – trokšņu līmenis klasē, klases solu izvietojums, krāsas, mūzika, gaisma un tā tālāk. Kanādā skolas sadarbojas ar augstskolām un veic pētījumus dažādās ar mācīšanos saistītās sfērās," stāsta Agnese.

Ceturtkārt, izšķiroši būtiska nozīme visos izglītības sistēmas līmeņos ir konstruktīvas atgriezeniskās saites sniegšanas praksei. Kā skolotājam, tā katram skolēnam par padarīto būtu regulāri jāsaņem tāda atgriezeniskā saite, ko pēc tam var izmantot kā instrumentu sava darba kvalitātes celšanai. Glaimi, kritika bez konkrētiem ieteikumiem un abstraktas frāzes darbu uzlabot nepalīdz un līdz ar to ir lieks laika patēriņš. "Skolotājam sarunā ar skolēnu un skolas vadībai ar skolotāju būtu pozitīvā gaisotnē ar atvērtiem jautājumiem jāvedina analizēt savu darbu, mērķus, reālos rezultātus un tad secināt, kādus mērķus izvirzīt turpmāk."

Galvenās Agneses atziņas pēc redzētā Amerikas skolu vidē

Foto: Privātā arhīva foto

Analizējot gan ASV pieredzēto, gan savas iestrādes skolotājas un kuratores darbā, Agnese "līdzi paņēmusi" vairākas atziņas.

Skolotājs ir nozīmīga profesija, par ko, šķiet, nevajadzētu būt diskusijām. Diskusijām vajadzētu būt par to, kā skolotājs tiek sagatavots darbam, kurā viņam jāveido vide, kas iemāca domāt, būt patstāvīgam, uzņemties atbildību.

Skolotājam ir jāspēj uzturēt motivāciju redzēt potenciālu ikvienā bērnā. Ja nepieciešams, ar motivāciju jāstrādā mērķtiecīgi, piedaloties pieredzes grupās, un meklējot atbalstu ārpus skolas.

Skolā jādomā par vienlīdzību visos aspektos. "Ja skolēns mācās laukos, valstij ir jānodrošina tikpat kvalitatīva izglītība, kāda tā ir pilsētas skolās. Ja bērns nāk no nelabvēlīgas ģimenes, bet ar augstiem mācību sasniegumiem, viņam nedrīkstētu rasties grūtības iestāties prestižā skolā. Jāatbalsta skolēnus ar mācīšanās grūtībām, nodrošinot ar speciāliem mācību materiāliem, skolotājiem, kas zina, kāda pieeja un mācīšanas metodes ir nepieciešamas," uzsver Agnese.

Jāiesaista vecāki. Uzticoties un sadzirdot viņu pieredzi, vīziju un vēlmes, ir iespējams kopīgi radīt labākas nākotnes iespējas ikvienam bērnam.

Skolotājam jāiesaistās politiskajos procesos, piemēram, pašvaldību darbā, aktīvi piedaloties sēdēs, kur lemj par izglītības jautājumiem, kā arī paužot savu viedokli ārpus skolas – televīzijā, piedaloties diskusijās, informējot sabiedrību par to, kāds stāvoklis ir šobrīd, ko plānots darīt tālāk, kāds atbalsts nepieciešams no sabiedrības.

Skolai jābūt vienotai kopienai, kas attīsta katra skolotāja spējas. Skolotājs kā darba ņēmējs darbā sagaida izaugsmes iespējas, bet to, vai tā būs un līdz ar to vai skolotājs būs progresīvs un dinamisks, tiešā veidā ietekmē darba devējs. Regulāri reflektējot par mērķiem, kopīgi būvējot kontekstuālu vīziju atbilstoši esošajai situācijai, veidojot atbalstošu vidi, kurā ciena viedokļu dažādību, nodrošinot regulāras 1:1 sarunas ar atgriezenisko saiti par paveikto, ir iespējams veidot tādu skolu, kas paplašina katra skolotāja ietekmi veidot izcilu izglītības sistēmu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!