Gan par nomāktību, gan nervozitāti vismaz reizi nedēļā ziņo trešā daļa 11, 13 un 15 gadus vecu skolēnu, bet gandrīz puse vismaz reizi nedēļā izjutusi sliktu garastāvokli, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) iepriekš veikts Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums. Dusmu lēkmes bērnībā nevar atstāt bez ievērības, tādējādi bērns var izaugt par visai antisociālu pieaugušo, brīdina ģimenes psihoterapeite.
Pirmdien, 11. aprīlī, "Latvijas Vecāku forumā 2016" psihiskās veselības jomas eksperti informēja vecākus un speciālistus par bērnu un jauniešu psiholoģisko labklājību Latvijā, kā arī to, kā pieaugušajiem sadarboties un atbalstīt bērnu un pusaudžu veselīgu psiholoģisku attīstību, lai pasargātu no iespējamiem riskiem un laikus sniegtu atbalstu.
"Ja bērns ir paēdis, tas vēl nenozīmē, ka ar viņa psihisko labsajūtu viss ir kārtībā, bet laba veselība nozīmē ne tikai labu fizisko veselību, bet arī labu psihisko veselību. Pētījumi rāda – psihiskās veselības problēmas, kas sākušās bērna un pusaudža vecumposmā, izteikti paaugstina risku sarežģījumiem arī pieaugušo vecumā," stāstīja SPKC Psihiskās veselības veicināšanas nodaļas vadītājs Toms Pulmanis.
SPKC pētījums arī liecina, ka ņirgāšanos pēdējo pāris mēnešu laikā izjutuši 13,6 procenti skolēnu, bet atzinuši, ka paši bijuši pāridarītāji – 14,2 procenti skolēnu. Turklāt 6,5 procenti skolēnu atzinuši, ka pēdējo pāris mēnešu laikā izjutuši ņirgāšanos interneta vidē. Apmēram puse aptaujāto skolēnu (54,9 procenti) uzskata savus klasesbiedrus par izpalīdzīgiem, tātad otra puse izjūt izpalīdzības trūkumu. Kā arī gandrīz viena trešdaļa (28,4 procenti) skolēnu – pētījuma dalībnieku atzinuši, ka izjūt spriedzi un apgrūtinājumu mācībās.
Dusmīgs bērns izaugs par antisociālu pieaugušo
"Ja bērns jau agrīni uzrāda uzvedības problēmas, pastāv gana augsts risks, ka viņš arī pieaudzis sabiedrībā būs agresīvs un antisociāls," skaidroja Latvijas Universitātes docente, psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Laura Pirsko, kura iesaistīta projektā par bērnu uzvedības problēmu intervenci "Stop 4–8".
"Tāpēc svarīgi jau agrīni sākt strādāt pie uzvedības problēmām – jo ātrāk tās sāk risināt, jo vieglāk ar tām tikt galā. Ja uzvedības problēmas sākušās līdz 10 gadu vecumam, tās, visticamāk, pašas nepāries. Taču samilzušas uzvedības problēmas izmaksā dārgi gan vecākiem, gan sabiedrībai – jo lielākā vecumā tās risina, jo vairāk jārēķinās ar to, ka atbalsta programmas ir dārgākas un mazāk efektīvas, bet pieaugušā vecumā cilvēki, kuriem bērnībā nav tikušas atrisinātas uzvedības problēmas, bieži nonāk slēgta tipa labošanas iestādēs, kurās valstij tie jāuztur."
Kā pamanīt uzvedības problēmas
Visbiežāk bērnam ir tendence būt dusmīgam, viņš ātri zaudē savaldīšanos, ātri apvainojas, mēdz uzvesties izaicinoši, ignorē noteikumus, kaitina vai vaino citus, mēdz būt agresīvs – sit, kaujas, met vai plēš lietas.
Šāda uzvedība var veidoties daudzu faktoru mijiedarbībā – tās var būt ģenētiskas iezīmes, bērna temperaments, atsevišķas iedzimtas vai dzīves laikā pārdzīvotas saslimšanas, nozīmīga loma ir arī vecāku ietekmei un pirmsskolas vai sākumskolas videi.
Projektā par bērnu uzvedības problēmu intervenci "Stop 4–8" speciālisti 10 nedēļas gan Rīgā, gan Ikšķilē strādāja ar bērniem vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem, kuriem tika konstatētas uzvedības problēmas, un vienlaikus arī ar viņu vecāku un skolotāju prasmēm strādāt ar bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas.
Nereti valsts un pašvaldības institūcijas lielu uzmanību pievērš augsta sociālā riska ģimenēm, taču atbalsts vajadzīgs arī tiem vecākiem, kuri ikdienā nav sociālo dienestu redzeslokā
Bērniem tika mācīta emociju regulācija, prasme noturēt uzmanību, problēmu risināšana un sadarbība. "Iemācītā uzvedība nekur nepazūd, arī labā, turklāt svarīgi, lai strādā visas iesaistītās puses – arī vecāki un pedagogi, tāpēc šī programma ir efektīva – pēc tās pabeigšanas bērnu sliktas uzvedības rādītāji ir samazinājušies, savukārt vecāku un skolotāju prasmju rādītāji ir uzlabojušies,"stāsta Pirsko.
"Atbalsts nepieciešams arī vecākiem, lai pilnvērtīgi varētu audzināt bērnus. Piemēram, vecāki bieži izsīkst darbā un vienlaikus jūtas vainīgi bērnu priekšā, ka nespēj veltīt pietiekami daudz uzmanības bērnam," forumā norādīja sistēmiskais terapeits Gatis Bušs. "Turklāt vecāki bieži jūtas sociāli izolēti – vieni ar savām problēmām. Nereti valsts un pašvaldības institūcijas lielu uzmanību pievērš augsta sociālā riska ģimenēm, taču atbalsts vajadzīgs arī tiem vecākiem, kuri ikdienā nav sociālo dienestu redzeslokā."
Vecāku foruma laikā vecākiem un speciālistiem bija iespēja apvienoties darba grupās, diskutēt un uzzināt par emociju regulāciju, konfliktu risināšanas prasmēm, sarunām ar bērnu par sensitīvajām tēmām, skolas un vecāku sadarbību, kā arī par atbalstu dažādajām Latvijas ģimenēm, tostarp viena vecāka un šķirtajām ģimenēm.
