Būt laimīgam vēl nenozīmē, ka tev viss ir ideāli. Tas nozīmē, ka tu esi nolēmis paraudzīties augstāk par neideālo. Par to, kā bez zaudējumiem pārdzīvot savu neideālo mātes lomas pieredzi, savā blogā "Simpleasthatblog" raksta 37 gadus vecā Rebeka Kūpere, četru bērnu mamma.
"Šodien es sapratu, ka man ir jāpielāgo lēcas savam pasaules skatījumam uz daudz reālistiskāku noti. Jo vissvarīgākais ir nevis tas, kā viss izskatās no ārpuses, bet gan tas, kā tas jūtas no iekšpuses.
Lūk, četras lietas, ko der ielāgot!
1. Saproti, ka šis ir tikai ierobežots periods, kā gadalaiks. Netīrs, bet skaists gadalaiks. Es jūtu, ka tas ātri paiet. Varbūt tu arī? Pateicies šai sezonai par to, ka tā ir.
Šajā nekārtībā atrodi skaistuma brīžus, un zini, ka šis bardaka laiks arī paies. Mums ir ierobežots laiks kopā ar mūsu bērniem, tāpēc, pat ja tev šķiet, ka dienas ir bezgalīgas, salīdzinot ar gadiem, rezultātā tās tomēr būs sāpīgi īsas.
2. Zini, ka tu vari un tev dažas lietas ir jākontrolē. Katram ir nepieciešamas kaut nedaudz kontroles jūtas. Tu vari izvēlēties dažas lietas, ar kurām tu esi spējīga stabili tikt galā un pasekot tām? Tā var būt akurāti sakārtota soma, katru dienu skaisti saklāta gulta vai 30 minūšu veltīšana kādam seriālam pirms miega. Nav svarīgi, kas tas ir. Izvēlies to, kas tev ir svarīgi, un ļauj šīm nodarbēm būt kā paredzamiem stabilitātes avotiem tavā dzīvē. Tu nevari kontrolēt visu, bet vari kaut ko.
3. Iemācies pieņemt lietas kā "pietiekami labas". Pusfabrikāti no saldētavas kļūs par lieliskām vakariņām, ja tu šodien neesi izdomājusi daudz veselīgāku un vērtīgāku uztura plānu. Matus copē. Treniņbikses. Arī tas derēs. Kas šodien tev varētu būt "pietiekami labs"?
Savā grāmatā "Projekts "Laime"" Grehens Rubīns paskaidro šo domu: "20 minūšu gara pastaiga ir labāk, nekā seši kilometri, kurus es nenoskriešu. Ballīte ar ēdiena piegādi no ķīniešu restorāna ir labāk, nekā elegantas vakariņas, kuras es nekad nesarīkošu".
Izdarīt kaut ko ir labāk, nekā neizdarīt neko!
4. Apzinies šo: perfekcionisms mums neļauj pilnībā piedalīties mūsu dzīvē. Kad mēs tiecamies pēc ideāla un pilnības, mēs vienmēr domājam par to, ko mēs varētu izdarīt kā nākamo lietu, un kā mēs varētu būt labāki. Bet tas mums liedz dārgos īstenības mirkļus, tā mēs zaudējam patiesās dzīves skaistos mirkļus.
Dzenoties pēc ideāliem tā vēl ir arī spēle par "visu vai neko". Kā es šodien sapratu, kad atteicos to spēlēt, perfekcionisms mums saka: ja nespēj izdarīt kaut ko absolūti ideāli, labāk nemaz necensties. Šajā spēlē vienkārši nav iespējams uzvarēt!
Varbūt mēs varam sākt atteikties no ideāla un vienkārši darīt labāko, ko esam spējīgi? Es sapratu, ka pilnība – tas itin nemaz nav jautri."
