Kad jāsavalda pēc seksa kāra, 13 gadus veca audžumeita. Latgalietes Ineses stāsts

Kad jāsavalda pēc seksa kāra, 13 gadus veca audžumeita. Latgalietes Ineses stāsts
Foto: Privātā arhīva foto.

Es jau neesmu Dievs, bērnus nevaru pārveidot, saka keramiķe no Latgales puses Inese Kaļva, kura kopumā izaudzinājusi 16 bērnus – gan trīs pašas, gan svešus. Un bijis visādi, tostarp mēģinājumi savaldīt pēc seksa kāro, 13 gadus veco audžumeitu. Stiprā sieviete tiek uzskatīta par vienu no pieredzes bagātākajām audžumammām Latvijā.

Turpinām publicēt stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

Pirmais audžubērns tika pieņemts pagājušajā gadsimtā, 1979. gadā. Vēl padomju laikā. Kopumā manā audžuģimenē līdz 18 gadiem un ilgāk esmu izaudzinājusi 16 bērnus. No tiem trīs ir savējie, es jau nešķiroju viņus. Es jūtos ļoti labi savā dzīvē, man nav jādomā, kāda ir dzīves jēga, ko man darīt. Darba ir ļoti daudz, tā par sevi stāsta Inese.

– Kā toreiz, PSRS laikā, varēja audžubērniņu pieņemt?

Tas bija pats sākums, kad Vissavienības bērnu fonds izziņoja tādu kampaņu – taisīsim ģimenes bērnu namus. Es, lūk, esmu viens no tiem ģimeņu bērnu namiem. Man jau bija audžumeita, radu meitene pieņemta un, atceraties, Marina Kosteņecka stāstīja un televīzijā rādīja tos bērnu namu stāstus. Tie bija tiešām šausmīgi, es nevarēju skatīties, asaras bira. Pierunāju vīru – paņemsim kādu bērnu pa brīvdienām, vasarās…

– Toreiz bija viegli vai sarežģīti to panākt?

Viegli nebija, bet nebija arī nepanesami grūti. Šos bērnus arī sāka vairāk rādīt, tāpat šausmīgos bērnu namu apstākļus. Atceros, aizbraucu uz Aglonu. Tādā milzīgā telpā ar augstiem griestiem 12 gultiņas, sienas skapis un vairāk nekā. Ne glezniņas pie sienas, ne rotaļlietas, ne krēsliņa. Nekā. Ar šodienu jau nevar salīdzināt, viņiem viss ir nodrošināts. Materiālā ziņā. Pietrūkst tikai mātes mīlestības. Pašā galvenā.

Es domāju – ja es nevaru palīdzēt tiem bērniem, kā tad vēl kāds cits lai palīdz? Inese Kaļva

– Kas pamudināja spert pirmos soļus? Žēlums?

Domāju, ka esmu misijas cilvēks, kas ir nācis uz zemi tādēļ, lai darītu šo darbu. To darot, gūstu savu piepildījumu. Es jūtos ļoti labi savā dzīvē, man nav jādomā, kāda ir dzīves jēga, ko man darīt. Darba ir ļoti daudz.

– Strādā arī kādu citu darbu?

Pašlaik esmu pensionāre un nodarbojos tikai ar to, bet pēc profesijas esmu keramiķe, mums bija mājās keramikas darbnīca, vīrs bija diezgan slavens Latgales keramiķis, labi pelnījām. Kad bija "perestroika", tad cēlās runas – ko mēs katrs Latvijai varētu. Lūk, mēs dzīvojam mājās, pelnām ar keramiku tiem laikiem pietiekamu naudu, neviens priekšnieks uz galvas nesēž. Es domāju – ja es nevaru palīdzēt tiem bērniem, kā tad vēl kāds cits lai palīdz? Es savu darbu varu organizēt tā, kā vēlos – sastrādāju, sapelnu un varu bērnam veltīt laiku, kad viņam tas nepieciešams, nevis tad, kad es varu.

– Tev ir lieliska pieredze, bet es urķējos arī pa to ēnas pusi. Kādreiz ir bijis, ka ar vienu vai otru bērnu neizdodas atrast kontaktu un viņš aiziet savos ceļos?

Protams, protams. Es jau neesmu Dievs un nevaru to bērnu pārveidot tikai tāpēc vien, ka paņemu savā ģimenē. Pastāv šīs saderības – nesaderības. Mēs nevaram paņemt jebkuru un viņš tūlīt jutīsies laimīgs. Ja viņš ir zadzis, klaiņojis, lietojis alkoholu, vēl ko un pēkšņi, paņemot ģimenē, viņš pārtop par eņģeli? Tā nenotiek. Viņš varbūt nemaz nav laimīgs, ka šeit tomēr ir noteikumi, kuri jāievēro. Ka nedrīkst lamāties, ka jātur kārtībā savas lietas, ka jārēķinās ar pārējiem.

Mēs nevaram paņemt jebkuru un viņš tūlīt jutīsies laimīgs. Ja viņš ir zadzis, klaiņojis, lietojis alkoholu, vēl ko un pēkšņi, paņemot ģimenē, viņš pārtop par eņģeli? Tā nenotiek. Inese Kaļva

– Ir bijis, kad nāk un aiziet?

Nav bijis, ka tūliņ aiziet, bet ir bijis, ka nevaram sadzīvot. Tādi gadījumi ir bijuši.

– Man šķiet, tu esi diezgan barga mamma?

(Smejas) Nē, tieši otrādi. Mums tēvs ir tas, kurš nosaka, kā ģimenē būs. Bērni nāk pie manis un teic, mammu, uzprasi tētim, vai es varēšu tur aizbraukt vai aiziet. Es bieži nespēju bērnam atteikt, kad varbūt vajadzētu. Bērnam jāmācās sajust robežas vai rāmjus. Ja kaut kur ej, lai es zinu, kur esi, lai varu tevi sazvanīt, cikos būsi mājās, lai zinu draugu telefonus. Katram gadījumam. Esmu braukusi četros no rīta pretī meitenēm no balles, lai nebūtu jāklīst nezin kur, pa lauku ceļiem.

– Kas ir audžuģimenes misija?

Iedot dzīvē ceļu. Es viņiem iedodu dzīvē ceļu. Viņi var iet un mācīties, var iet un attīstīties, savu dzīvi veidot citādāk. Ja viņi to vēlas. Ir arī, kad nevēlas. Viņiem ir visas iespējas. Man ir trīs audžubērni, kas augstskolas beiguši. Viena no viņiem ir meitene, kurai pirmajā klasē bija nozīmēta palīgskola.

– Tas pierāda, cik daudz var paveikt vide?

Jā, tieši tā. Tas bērns bijis kaut kur aizlaists. Ja ar viņu strādā, viņam palīdz un viņam pašam ir interese, tad tā iespēja ir. Ej, mācies, strādā, veido ģimeni un dzīvo normālu cilvēka dzīvi.

Es viņiem iedodu dzīvē ceļu. Viņš var iet un mācīties, var iet un attīstīties, savu dzīvi veidot savādāk. Ja viņš to vēlās. Ir arī, kad nevēlas. Viņam ir visas iespējas. Inese Kaļva

– Tev ir gadījies, ka bērni aiziet atpakaļ pie bioloģiskās ģimenes?

Jā. Ir gadījies. Ir man bijis, ka meitenīte aizgāja atpakaļ pie savas mammas. Mammai bija problēmas ar veselību un, laikam, narkotikām, bet šķiet, tika galā ar šo problēmu.

– Saka, tas ir vislabākais.

Protams. Ziniet, atdot bērnu atpakaļ mammai, tas tiešām ir vislabākais. Atdot bērnu, ja viņš pie tevis ir dzīvojis gadus trīs, četrus no deviņu mēnešu vecuma un tiek adoptēts, teiksim, uz Franciju, kur viņš nesaprot nevienu vārdu, nevar viņam ieskaidrot, ka būs jauna mamma un tētis, ka viņi tevi ļoti mīlēs, bet viņš ieķeras svārkos un saka, mammu es tur negribu, es gribu pie tevis, es negribu citu mammu…

– Bet, vai tādās situācijās drīkst adoptēt, ja viņš negrib?

Protams. Jo viņam ir tikai četri gadi un viņš vēl netiek ņemts vērā. Jo viņam taču tiks nodrošināti tādi apstākļi… Beigu galā izrādījās, ka tā arī bija, ka ir laba ģimene. Bet tas process, kā tas notiek, tas bija šausmīgi. Pa naktīm raudāju, nevarēju gulēt, domājot, ko jūt tas bērns.

– Kas ir riski šai audžuģimeņu lietā? Ko nevajadzētu darīt?

Es pat tā nevarētu pateikt, ko nevajadzētu darīt. Es visu daru intuitīvi. Vai tad krievu laikos bija kāds psihologs, kurš atnāca un ģimenei pateica – jums vajadzētu tā vai šitā ar to bērnu? Ja tu pats kaut kā kaut ko saprati, tad bija labi…

Es visu daru intuitīvi. Vai tad krievu laikos bija kāds psihologs, kurš atnāca un ģimenei pateica – jums vajadzētu tā vai šitā ar to bērnu? Inese Kaļva

– Bet tagad psihologi ir. Tu izmanto?

Ziniet, man jāsaka atklāti – reizēm tas psihologs nāk par labu, bet reizēm par sliktu.

– Jo…?

Jo tas bērns kļūst nepaklausīgāks nevis paklausīgāks.

– Viņš kaut kā pārspīlēti apzinās savas tiesības?

Ļoti iespējams. Bet tas arī atkarīgs no psihologa kvalifikācijas arīdzan. Ja ir labs psihologs, tad tas tiešām nāk bērnam par labu. Bērniem jau arī ir dažādas aiztures. Tas, ko viņi nav saņēmuši bērnībā. Ilgākā laika posmā dabiski atrisinās.

Mēs nevaram uzreiz gribēt, lai tas bērns top tāds pats, kā mans bioloģiskais.

– Kā tas ir ar tiem riskiem, ka tavā audžuģimenē ir bērni no divām dažādām ģimenēm? Dažādas pieredzes nevedina uz konfliktiem?

Bērni, kā jau bērni. Domāju, arī vienas ģimenes bērni taču sastrīdas, nevar sadalīt mantas vai tamlīdzīgi, bet nav tā, ka būtu kaut kas šausmīgs. Man drīzāk ir bijuši konflikti no vienas ģimenes nākušu bērnu attiecībās, nezinu, viņiem tāda karma, vai…

– Tāda kā sacensība pēc tavas mīlestības?

Arī tas ir bijis, bet ne izteikti. Viens bērns uzzīmē zīmējumu, redzu, ka otrs jau arī ķer zīmuļus un zīmē, kā nu māk, un nāk un prasa. Tagad pieauguši bērni jau stāsta – mammu, es jau zināju, ka es nemāku tā uzzīmēt kā viņa, bet tu tomēr teici – ai, cik skaisti, kaut gan es zināju, ka nemaz nav skaisti.

Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem varbūt nemaz nav paredzēti bērni šajā dzīvē, to nevajadzētu nonievāt. Viņiem varbūt pavisam citi dvēseliskie uzstādījumi šajā dzīvē. Inese Kaļva

– Nav daudz audžuvecāku, kuriem nav bijis pašiem savu bērnu...

Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem varbūt nemaz nav paredzēti bērni šajā dzīvē, to nevajadzētu nonievāt – kādēļ tad tu neņem un tā. Viņiem varbūt pavisam citi dvēseliskie uzstādījumi šajā dzīvē. Kādēļ viņam darīt to, kas nav viņa? Tāpat kā ir talantīgi ārsti, talantīgi skolotāji, tāpat ir talantīgi audžuvecāki. Tad arī lietas notiek un nāk šī Dieva palīdzība. Un tas ir tas, ka cilvēks pats arī jūt – vai viņam to vajag vai nevajag darīt, vai izdosies, vai neizdosies.

– Dievs pasargā to uzspiest kā kampaņu…

Noteikti nē! Es domāju – ja man liktu pastāstīt par savu pieredzi, es arī stāstītu visu, kā ir. Es nemēģinātu izskaistināt, cik viss ir brīnišķīgi un jauki…

– Bet tu jau tagad stāsti to pieredzi!

Jā. Ir arī ļoti smagi. Ir tā, ka pusaudža gados puisis, kuru nelaižu uz pirti, skaidri zinot, ka nekas labs tur nebūs… Kā tu domā, kāda ir viņa attieksme? Tu esi ragana, viņš saka. Var nosaukāt pēdējiem vārdiem, aizsist durvis un vēl ko. Zinu gadījumus, kad audžubērni ir apmelojuši savus vecākus. Arī manā praksē bija tāds gadījums, kad audžumeitene, kura nāca no bērnu nama… 13 gadu viņai bija, kad atnāca. Atnāca ar māsiņu, kura gāja pirmajā klasītē un kurai viss bija kārtībā.

Bet, lūk, šī meitene jau dzīvoja aktīvu dzimumdzīvi. Protams, man to neviens bērnu namā nepateica. Tas arī skolā turpinājās. Manas meitenes, ejot uz ballēm, teica – mammu, mēs neiesim ar viņu kopā, mums ir kauns. Inese Kaļva

Bet, lūk, šī meitene jau dzīvoja aktīvu dzimumdzīvi. Protams, man to neviens bērnu namā nepateica. Tas arī skolā turpinājās. Manas meitenes, ejot uz ballēm, teica – mammu, mēs neiesim ar viņu kopā, mums ir kauns, viņa ballē saka, ka mēs esam māsas… Mēs neesam māsas! Lūk, un viņa gribēja atpakaļ uz bērnu namu! Redziet, mēs ģimenē neļāvām nākt puišiem ciemos un arī viņai teicām, ka ballītes nebūs katru vakaru, ka jābūt mājās. Bērnu namā mierīgi – pa logu ārā un prom. Tas gan bija pasen, nesaku, ka bērnu namos arī tagad ir tā. Mēs viņu vedām pie psihologa. Tur mums skaidri pateica – kamēr viņa nedabūs partneri, kas viņu apmierina visādā ziņā, tikmēr tas turpināsies.

Tā viņa aizgāja atpakaļ uz bērnu namu. Viņai vaicāja – kāpēc tu to dari? Nevar jau viņa teikt, ka neļauj dzīvot ar džekiem, tad viņa sacīja, ka nedod pusdienām naudu. Es teicu – kā nedod!? Visiem bērniem no rīta iedod pusdienām naudu… Tā viņa, nodzīvojot pie mums divus gadus, aizgāja atpakaļ.

– Ir bijuši kādi kontakti vēlāk?

Jā. Jā! Viņa mums raksta internetā – mīļo māmiņ, mīļo papiņ! Vismīļākajam tētim vislabākie vēlējumi dzimšanas dienā! Viņa tagad precējusies, ir bērni. Vairs nemeklē savu sapņu princi. Mums ir ļoti labas attiecības. Ar šo tikai gribēju parādīt, ka var notikt arī šādas apmelošanas.

Tagad viņa saprot, ka esam darījuši tikai labu. Mēs uzaudzinājām viņas māsu, tā ir viena no audžubērniem, kura beigusi augstskolu, bet kurai pirmajā klasītē bija nozīmējums uz palīgskolu. Mēs esam dažādi, tāpat vajadzības, arī seksuālās, ir dažādas. Es nezinu, ko es darītu, ja man būtu tāda nenormāla vajadzība. Tādi cilvēki ir. Es to nevaru nosodīt. Bet loģiski arī, ka to visu jāmēģina iedabūt kādos rāmjos.

Šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!