Pirmie mēneši ir viens milzu noskrējiens, taču ar laiku ikdienas ritms paliek mierīgāks, ar jaunajiem "darba pienākumiem" tiek aprasts, un nu jau var sākt arī dzīvi lēniem malkiem baudīt. Jo ir taču tik skaisti, ka agrā rītā gultā ielien veseli divi mazu, vēsu pēdiņu pāri un sāk tēti kutināt, un ap kaklu apķeras un samīļo veselas četras mīļuma pilnas rokas, šāds secinājums radies divu bērnu mammai Rutei Kaktiņai, kura ģimenes veidotajā blogā "Kaktinsblog" nolēmusi paraudzīties uz piņķerīgo mākslu no tēta pozīcijām.
Lūk, Rutes sagatavotais redzējums par to, kā tas ir būt divu bērnu tētim, ar kuru viņa dalās arī ar portāla "Cālis" lasītājiem (fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs - red.)!
"Reiz sensenos laikos, kad zāle patiešām bija zaļāka un debesis zilākas, kad lauva ar jēriņu vēl spēlēja ķerenes, savukārt zoss lapsai knābāja kažokā saķērušos dadzīšus, Ādams pa Paradīzes dārzu staigāja apmulsis. Jo nezināja, no kura gala lai ķeras klāt tiem auggkopības un dzīvnieku kopēja pienākumiem. Bet Dievs gan zināja, ka visefektīvāk ir strādāt tandēmā!
Un tā tika radīta Ieva. Tā toreiz, tajos sensenajos laikos, tika izdomāta viena no pasaules brīnišķīgākajām lietām – ģimene. Daudz kas ir mainījies, lauvas jau ir apēdušas savus jēriņus, taču ģimene vēl arvien ir viena no foršākajām lietām, ko cilvēks var piedzīvot. Un es nezinu, vai varētu to tik droši apgalvot, ja mans "Ādams" būtu kāds cits, nevis mans Kārlis. Un tam ir tūkstotis un viens iemesls, kas apstiprina šo manu apgalvojumu. Bet vismaz puse no šiem iemesliem ir saistīta ar Kārli kā tēti.
Pirms dažiem gadiem es "uzmetu uz papīra" nelielu sarakstiņu ar iemesliem, kāpēc būt par tēti, manuprāt, ir tik nežēlīgi sarežģīti, bet vienlaikus arī nenovērtējami skaisti (par to, cik grūti viegli forši īpaši ir būt tētim). Šo gadu laikā mūsu ģimenei ir pievienojies vēl viens mazs spulgacītis, tad nu likumsakarīgi, ka saraksts ir tikai audzis un pārtop par "Kāpēc būt par divu bērnu tēti ir tik piņķerīga māksla".
Tad nu sāksim no paša sākuma. Nu, ne gluži no paša, bet no brīža, kad otrais mazulis jau ir puncī, pirmais vēl arvien drasē apkārt, savukārt laimīgā māmiņa nespēkā, nelabumā un varbūt arī nelielā šoka stāvoklī guļ dīvānā un izmisīgi pārlasa visas pieejamās "Cāļa" diskusijas un "Youtube" video par grūtniecību un dzemdībām (jo pirms pāris gadiem piedzīvotais ir izlietoto pamperu, apēsto biezenīšu, sadauzīto ceļgalu un miega dziesmiņu apklāts, aizmirsts un varbūt pat apzināti izslēgts no apziņas, ja pirmā pieredze gluži jauka nav bijusi).
Ko tikmēr dara tētis? Viņš ieslēdz savas superspējas un papildus ģimenes nodrošināšanai ar iztiku, pārņem arī tos darbiņus, kuri parasti bijuši sievas atbildība. Kamēr daži no tiem sagādā zināmas neērtības (netīrās veļas regulāra mazgāšana, tualetes beršana, atbildēšana uz 1001 "Tēti! Tēti!"), tad citi tomēr nospēlē par labu, piemēram, ēst gatavošana. Jo iemesls "es nemāku gatavot neko citu, kā tikai makaronus!" ir pietiekams, lai nu katru dienu ēstu vīriešu visu laiku un paaudžu mīļāko ēdienu – "makaronus ar sieru un kečupu", savukārt vakariņās pasūtītu picu. Tā kā nelabumu nomocītā grūtniece no virtuves turas pa gabalu, tad vīra un dēla gastronomiskā uzdzīve viņai atklājas tikai mēneša beigās, budžeta galus velkot kopā.
Mammas puncis un gultas dalīšana; dzemdības
Proporcionāli mammas punča apkārtmēra pieaugumam, pieaug arī tēta nogurums. Un ne tikai tāpēc, ka bērndārznieku aizvest uz dārziņu nu ir vīra pienākums (grūtniece taču jālaiž izgulēties un krāt spēkus!), bet vēl jo vairāk tāpēc, ka tētim tagad gultā atvēlēts mazs mazītiņš kripsītis vietas. Kāpēc? Nu, parēķiniet paši. Ja gulta ir, teiksim, 1,80 m plata, tad vismaz 1,10 m no tās tiek atvēlēts mammai un milzu puncim. Kādi 20 centimetri ir "drošības sprauga", lai puncis naktī netiktu netīšām sabukņīts. 40 centimetrus regulāri aizņem vecākais dēls, kuram, māmiņas nostaļģijas vārdā, tiek ļauts vēl pēdējās dienas un naktis izbaudīt vienīgā bērna privilēģijas. Tad nu palikušie 10 centimetri tiek dāsni atvēlēti tētim. Pat ļoti kalsniem eksemplāriem 10 cm būtu nepietiekami, lai nākamo rītu sagaidītu ar starojošu smaidu sejā.
Un nu jau pienākusi pati dzemdību diena. Ja uz pirmajām dzemdībām topošais tētis vēl varēja doties kā uz "nahaļavu" un varbūt pat smaidu sejā, tad par otrā bērna ienākšanu pasaulē viņam nu jau ir diezgan konkrēts priekšstats. Visu cieņu, ja ar šīm priekšzināšanām topošais dubulttētis vēl arvien ir gatavs būt klāt. Ja dzemdības sākušās diezgan negaidīti un notiek mājās (kā tas bija ar mūsu "čiksīti"), tad tēta loma dzemdībās trīskāršojas un pat četrkāršojas – māmiņas emocionālais balsts, vecmātes "labā roka", sanitārs, pavārs, vecākā bērna vaktētājs, dīdžejs, gaismotājs, baseina uzraugs, masieris…
Kad tētis kļūst arī par mammu
Tajā brīdī, kad ģimenes pastarītis čuč mammai uz punča un klausās savā miega dziesmiņā – sirdspukstos, tēta dzīvē sākas īstā jautrība. Jo no šī brīža uz nenoteiktu laiku vecākajam bērnam tētis ir ne tikai tētis, bet arī "mamma". "Tēti, man gribas ēst!"; "Tēti, man kaka!"; "Tēti, uzspēlēsim "mājās"?"; "Tēti, es negribu vilkt pidžamu!"; "Tēti, es gribu pie mammas!"; "Tēti, ātrāk!"; "Tēti, lēnāk!"; "Tēti, nu izbeidz!"; "Tēti, tēti, tēti…" Un tētis ir gudrs – viņš zina, ka mazulīša piedzimšana līdz pašiem pamatiem satricina arī vecākā bērna pasauli. Un tāpēc viņš no visas sirds cenšas, lai lielais nepaliek novārtā.
Dažreiz tas nozīmē to, ka nopietnās darba sapulcēs starp gudriem vīriem pie sarunu galda sēž arī viens mazs vīriņš, kurš krāso bruņurupuci nindzju. Citreiz, savukārt, krāmējoties darba izbraukumam, jāatminas koferī iemest arī pāris rotaļu auto, ar ko īsināt laiku jaunākajam darba kolēģim. Mans Kārlis ir mācītājs, tad nu gadās arī tā, ka svētdienā sprediķis tiek sacīts ar rakari pie rokas (labākajā gadījumā) vai mazu pērtiķēnu aiz muguras, kurš karājas skatuves margās. Varat nu iedomāties, ko tieši no piedzīvotā baznīcā nācēji vēlāk atminēsies vislabāk. Taču visbiežāk tas vienkārši nozīmē to, ka tētim it nemaz neatliek laika, lai atlaistos klubkrēslā un laiski kasītu vēderu. Viņš vai nu ir nepārtrauktā kustībā, vai arī nespēkā atlūzis dīvānā.
Un tad pienāk mirklis, kad mazais spulgacītis dodas pasaulē un sāk izpētīt arī citas vietas, ne tikai mammas klēpi. Es teikšu tā – "double trouble"! Šajā brīdī tiek pārbaudīta mammas un tēta tandēma reakcija (Kurš ķers mazo? Bet kurš uz mazā pusi lidojošo koka mantu? Un kurš tajā brīdī nosodoši skatīties uz vecāko bērnu, kas "tikai gribēja padalīties?"? ), solidaritāte (kamēr viens strostē bērnus, otrs nedrīkst aiz muguras spurgt. Jo, atzīstiet taču, nereti tie nedarbi ir tik ārkārtīgi smieklīgi!), rakstura stingrība (pat tad, kad mazā dāma paskatās ar bezzobainu, sirdi sildošu smaidu un noplivina savas garās skropstas, viņai jāmāca, ka noteikumi ir un paliek noteikumi, un, piemēram, kontaktos karotes bāzt nedrīkst).
Kurš tandēmā ir loģiskais
Mans vīrs pavisam noteikti ir mūsu tandēma stiprā, mazāk lokanā un loģiskā daļa, kas neļauj visiem noteikumiem un robežām tikt mammas mīkstās sirds izkausētiem. Un ir tik forši redzēt, kā bērni patiesībā novērtē šīs robežas un ritmus, kas palīdz viņiem orientēties ikdienā. Protams, ka itin bieži tās tiek pārbaudītas un mēģinātas pastiept platumā, bet tādā veidā viņi mācās saprast vecum veco Bībeles patiesību, ka "viss man ir atļauts, bet ne viss der".
Njā, tā nu, šeit rakstot un domājot par to, ko nozīmē būt divu bērnu tētim, esmu nonākusi pie secinājuma, ka pirmie mēneši ir viens milzu noskrējiens, taču ar laiku ikdienas ritms paliek mierīgāks, ar jaunajiem "darba pienākumiem" tiek aprasts, un nu jau var sākt arī dzīvi lēniem malkiem baudīt. Jo ir taču tik skaisti, ka agrā rītā gultā ielien veseli divi mazu, vēsu pēdiņu pāri un sāk tēti kutināt, un ap kaklu apķeras un samīļo veselas četras mīļuma pilnas rokas.
Šādos brīžos redzot savu vīru, es atkal no jauna apjaušu, cik skaisti, ka Dievs izdomāja ģimeni, cik droši, ja ģimenes galva ir vīrietis, un cik īpaši, ja divi cilvēki pie šīm vērtībām arī visiem spēkiem turas."
