Šodien, 10. septembrī, Latvijā svinam Tēva dienu. Viennozīmīgi – tētis gan meitai, gan dēlam ir pirmais vīrietis pasaulē, ko viņš iepazīst, un katram bērnam tieši viņa tēvs ir vis, vis, vislabākais. Protams, ir arī negatīvi piemēri, bet svētkos par to nerunāsim.
Portāls "Cālis" šajā reizē uzrunāja, ja tā var atļauties sacīt, tētus "parastos". Par tiem tēviem, kuri mīl gozēties sabiedrībā vai sava aroda dēļ jau tā ir populāri, mēs zinām daudz, iespējams, pat par daudz. Tieši tādēļ svētku reizē parunājāmies ar tētiem, kurus mēs sastopam ik dienas – darbā, uz ielas, augtskolā, treniņzālē, veikalā, kinoteātrī – jebkur. Tie ir tēti no "parasto cilvēku" loka.
Tētiem tika lūgts nosaukt piecas lietas, ko bērniem var iemācīt tikai tētis. Raudzīsim, ko par to domā paši tēti!
Ansis Roze - tētis divarpus gadus vecai meitai:
- Lielākoties tikai tētis var iemācīt atrast atbilstošu uzgriežņu atslēgu instrumentu kastē, jo mamma no tādām lietām maz ko saprot.
- Var iemācīt nesvilināt mašīnas sajūgu un lieki negāzēt.
- Var iemācīt, kā no būvmateriālu veikalā nopērkamajām lietām uzbūvēt māju.
- ...mīlēt mammu.
Jevgenijs Kolesnikovs, piecus gadus vecas meitas tēvs
Dzirdēts viedoklis, ka tēva klātbūtne svarīgāka ir puikām, taču patiesībā tēvs tieši tikpat svarīgs ir arī meitenēm. Tieši no tēva lielā mērā ir atkarīgs, kādas attiecības meitenei pieaugot veidosies ar citiem vīriešiem. Neapzināti, bet katra sieviete meklē dzīvesbiedru, kas līdzinās pašas tēvam. Tāpēc tēva rokās ir liela atbildība – viņš ar savu attieksmi rāda piemēru, kādam jābūt vīrietim.
Ja tēvs par meitu rūpējas, ir gādīgs un atsaucīgs, strādā un neaizraujas ar alkoholu, meitene sev līdzās vēlēsies tieši tādu vīrieti un nebūs ar mieru paciest kādu, kurš, piemēram, izturas rupji, sēž uz kakla vai ir vardarbīgs. Savukārt sieviete, kurai nav bijis tēva vai kuras tēvs nav bijis labs paraugs, viegli var iekrist šādās lamatās, jo šādu necienīgu uzvedību var uztvert kā normālu.
Kurš gan cits meitai iemācīs spēlēt bumbu, braukt ar divriteni, pārpeldēt ezeru un zvejot? Jau tagad meita šad tad sēž man klēpī pie automašīnas stūres, lai viņai jau no mazotnes rastos pozitīvas asociācijas ar autobraukšanu un nākotnē nebūtu bail mācīties braukt.
Tēvs bērnam ir ļoti svarīgs arī zīdaiņa vecumā, jo gādā, lai mammai un bērnam nekā netrūktu, atbalsta un piepalīdz ikdienas darbos, sniedzot mammai drošības sajūtu. Bet no tā, kā jūtas mamma, lielā mērā ir atkarīgs, kā jūtas bērns. Ja mammai ar visu jātiek galā vienai un viņa nepārtraukti ir stresā, cieš arī bērns.
Kaspars Līcītis, 10 un piecus gadus vecu dēlu un septiņus gadus vecas meitas tēvs
Meistarot un nebaidīties savest kārtībā salūzušas lietas paša spēkiem. Mūsdienās ir ierasts salūzušas lietas izmest atkritumos ar vieglu roku, pirkt vietā jaunas vai arī nest pie meistara. Taču daudz ko var savest kārtībā paša spēkiem – tas nav nemaz tikai grūti. Tētis var iemācīt dēlam un arī meitai nebaidīties darboties ar savām rokām un meistarot. Pat ja no atvases neizaugs meistars ar "zelta rokām", māka darboties ar rokām un improvizēt ar dažādiem materiāliem, noderēs visu mūžu.
Aizstāvēt sevi. Neviens labāk par paša tēti neiedrošinās bērnu neļaut darīt sev pāri. Nav runa par tuvcīņas paņēmieniem, bet gan par pašapziņu, kas ir vienlīdz svarīga gan dēlam, gan meitai. Protams, kārtīgam puisim lieti noderēs arī pāris elementāri cīņas paņēmieni, taču jāiemāca arī nekad tos nepielietot bez vajadzības un pret vājākiem.
Nekad nepadoties un paveikt iesākto līdz galam. Neviens labāk par tēti neiemācīs bērnu nepadoties un paveikt iecerēto līdz galam. Arī tad, kad viss šķiet bezcerīgi. Spēja pārvarēt grūtības noderēs bērnam visu mūžu.
Mīlēt dabu. Latvija ir zaļa valsts, mīlestība pret dabu ir katram no mums asinīs. Taču ne katrs to apzinās. Tētis ir tas cilvēks, kas var pamodināt mīlestību pret dabu savos bērnos. Sākumā dodoties nelielās pastaigās pa mežu, bet paaugoties bērniem – divu dienu vai pat garākos pārgājienos, laivojumos un klejojumos pa Latvijas ārēm. Kopābūšana pie dabas vienlaicīgi kļūs par lielisku un slavējamu ģimenes tradīciju un vienojošu pasākumu.
Pārvarēt bailes. Ikvienam bērnam savs tētis šķiet liels un drosmīgs, kas nebaidās ne no viena un ne no kā. Tāpēc tēta pienākums ir palīdzēt savam bērnam pārvarēt bailes – nav svarīgi, vai bērns baidās no augstuma vai kaimiņu suņa, gādīgs tēvs palīdzēs viņam tikt galā ar bailēm un iemācīs nebaidīties no tumsas, vientulības – no visa, no kā nav jābaidās.
Mārtiņš Vilemsons, 11 gadus veca dēla un sešus gadus vecas meitas tēvs
Kurš gan cits padarīs visu ģimeni par riteņbraucējiem, ja ne tētis? Noteikti daudz uzticamāka ir tēta drošā roka, kas pietur bērna riteni, pirmās reizes mācoties noturēt līdzsvaru. Un tikai tētis iedrošinās ģimeni doties vairāku desmitu kilometru garā izbraucienā, par spīti sievas nopūtām.
Kam vēl varētu ienākt prātā izmest ģimeni no komforta zonas un doties ceļojumā ar laivām, izbaudot odus, dundurus un stundām garu sēdēšanu zem egles pērkona lietusgāzes laikā? Protams, ka tētim! Un nav šaubu, kurš mācīs bērniem airēt.
Mammas bērniem parasti iemāca tērēt naudu, tētis – nopelnīt. Kurš gan cits bērnam paskaidros, ka nauda neaug bankomātā, ja ne tētis?
Miks Lūsis, tētis septiņus gadus vecam dēlam Krišjānim un divām meitām – trīs gadus vecajai Karlīnai un gadu vecajai Matildei
Kļūt patstāvīgam, mazam cilvēkam
Tikai tētis gan pavisam tiešā, gan arī pārnestā nozīmē var pārgriezt nabassaiti un iemācīt bērniem kļūt patstāvīgākiem. Pirmais solis ir jau minētā nabassaites pārgriešana pēc dzemdībām. Ar pirmo bērnu bija zināmas šaubas, vai varēšu to izdarīt, sieva bija pat droša, ka atteikšos, tomēr mirklī, kad šis jautājums man, kā jaunizceptajam tētim tika uzdots, sapratu, ka jārīkojas. Savukārt nākamā "atraušana no mammas" ir jāveic, kad noslēgumam tuvojas barošanas laiks un vecākiem beidzot gribas izgulēties. Vēl pavisam nesen veicām šo procedūru ar Matildi – vairākas naktis pēc kārtas ņēmu meitu savā azotē nedaudz prom no mammas, un drīz vien arī viņa saprata, ka no tēta nesaņems naksnīgās maltītes pēc katra svilpiena, un nakts ir tīri piemērota, lai saldi izgulētos.
Kļūt par džentlmeni
Ir skaidrs, ka vecāki ir paraugs saviem bērniem. Atceros, kā bērnībā gribēju precēt savu mammu. Tas, cik bagāta ir bērna valoda, uzvedības normas, muzikālā gaume – vecāku ietekme uz mazo cilvēku ir ļoti liela, bet tikai tētis var iemācīt savam dēlam kļūt par džentlmeni – izrādīt cieņu, izturēties pieklājīgi, atvērt durvis, piedāvāt savu jaku dāmai, ja ir auksti vai nest smagāku iepirkumu maisu. Tās ir pašsaprotamas lietas, ko mūsu ģimenē no tēta ir iemācījies ne vien dēls, bet arī meita. Karlīna labi apzinās un reizēm pat mazliet savtīgi izmanto principu "meitenēm ir priekšroka".
Kaislīgi just līdzi sportam
Mūsu ģimenē sports vispār vairāk ir puišu lieta. Protams, arī futbolu dēlam iemācīt spēlēt var tikai tētis. Un vēl jo vairāk tas ir stāsts par kārtīgu atbalstu, kad par uzvarām cīnās dažādas Latvijas izlases. Mamma viennozīmīgi nebūs tā (varbūt ar atsevišķiem izņēmumiem dažās ģimenēs), kas iemācīs dēlam bļaut no sirds, kad Porziņģis (Kristaps Porziņģis - red.) iemet trīspunktnieku vai kāds no mūsu hokejistiem iesit skaistus vārtus Kanādai. Arī ar meitām esam gājuši cauri šai skolai – protams, cenšos pieklusināt savu sajūsmu viņu klātbūtnē, bet reizēm ir vārti, kad vienkārši nevar klusēt un kliedziens pats izlaužas ārā. Gan Karlīnai, gan Matildei pirmajās reizēs ir bijis pārsteigums un asaras, bet viņas ātri pierada – tā, nu, tas ir – puiši ir skaļi līdzjutēji. Karlīna vēl līdzi nebļauj mūsējo panākumiem (tomēr ceru, ka tas mainīsies), bet Krišjānis gan!
Braukt ar divriteni
Jā, tas laikam skan banāli, bet tieši tēta varā ir iemācīt bērniem braukt ar divriteni. Kad dēlam nopirkām pirmo kārtīgo ciskudrilli, sākotnēji uz īsu brīdi izmēģinājām arī piestiprināmos ritenīšus. Ātri vien sapratām, ka ar tiem aršana nebūs un drīzāk efekts būs negatīvs. Vienu pēcpusdienu ieliku Krišjāņa riteni bagāžniekā un aizbraucām ar auto uz Dobeles stadionu. Svarīgi bija izvēlēties vietu, kur mēs netraucēti varētu soli pa solim virzīties uz mērķi. Tolaik stadiona skrejceļu vēl klāja gumijotas plāksnes no seniem laikiem, kas dēlu iedrošināja pārvarēt bailes par iespējamiem kritieniem. Tikai tētis var pateikt pareizos vārdus, motivēt, gādāt, lai bērns jūtas droši, paļaujoties uz tēta stiprajām rokām – skriet līdzi, pieturēt, pamācīt, iedrošināt līdz brīdim, kad centieni atmaksājas un bērns aizbrauc pats bez turēšanas. Toreiz piepūtos lepns kā pāvs, jo Krišjānim iemācīju braukt ar divriteni vienā pēcpusdienā.
Noķert zirnekli
Es nezinu, kāpēc tas tā ir, bet mūsu ģimenē meitenes ir uz jūs ar dažādiem mošķiem un kukaiņiem. Tāpēc tētis ir cilvēks, kas var iemācīt dēlam noķert zirnekli un iznest to laukā, glābjot mūsu sievietes no biedējošā mājas ciemiņa. Krišjānim pat tā ir iepatikušās dažādas dzīvās radības, kukaiņi, gliemeži, rāpuļi un pat akmeņi (ko gan īsti nevar klasificēt kā dzīvās radības), ka dažbrīd šķiet, vai tik neizaugs dabas pētnieks vai arheologs. Tiesa, dažkārt meitenes nobiedē tik cienījams eksemplārs, ka arī Krišjānis vēl pasauc talkā tēti.
