'Labāk nekāds tēvs nekā…' Ko izvēlēties? Sieviešu pieredze un psihologa skatījums

'Labāk nekāds tēvs nekā…' Ko izvēlēties? Sieviešu pieredze un psihologa skatījums
Foto: stock.xchng

Kad Tēva diena nosvinēta un runāts par pozitīvajām lietām, iespējams, vērts palūkoties ar nedaudz citu skatu uz vīrieti kā tēvu, kurš savu lomu nespēlē tik perfekti, iespējams, to dara pat ļoti slikti. "Labāk nekāds nekā…", šo vārdu virknējumu ar dažādiem papildinājumiem nereti var dzirdēt no sieviešu puses. Par to, vai patiesi bērnam labāk novēlēt augt bez tēva, nekā pievērt acis uz viņa mazākiem vai lielākiem trūkumiem, kā izdarīt pareizu izvēli, konsultē psiholoģe. Savukārt reālo dzīves pieredzi smēlāmies no portāla "Cālis.lv" foruma.

Lūk, šeit daži piemēri un viedokļi no dzīves

- "Palasot dažas tēmas par vientuļajām mammām, radās jautājums. Vai tiešām, ja bērna tēvs ir pilnīgi vienaldzīgs, vai tiešām mammai ir jādara tomēr viss iespējamais, lai tikai bērns domātu, ka patiesībā tēvs daudz strādā (muļķīgs piemērs laikam)? Lai būtu vieglāk saprast, izklāstīšu savu situāciju. Savu īsto tēvu ar riebumu saucu par spermas donoru, man riebjas sevi asociēt ar viņu. Mana mamma man neko sliktu par viņu nestāstīja, taču es pati dzīvojot pie viņa līdz 5,5 gadu vecumam, jau daudz atcerējos. Manās atmiņās viņš ir saglabājies kā bļaujoša, sitoša, psihopātiska būtne. No 5,5 gadu vecuma es dzīvoju ar mammu pie viņas tēva, un mans vectēvs kļuva man par tēva figūru dzīvē, viņš gada laikā no maziem satraumētiem, rupjiem mežoņiem padarīja mani ar māsu par parastiem, mīlošiem bērniem.

Lai nu kā, kad man apritēja 12 gadu, uzzināju, ka "tēvs" nomiris, man par to sāpes sirdī nebija. Tad mammai pajautāju, vai īsti nezinu, kā nonācām līdz tam, ka uzzināju, ko viņš darīja ar mammu un mums. Zinot taisnību par tēvu, man bija vispirms naids un tad iestājās aukstums. Es nezinu, man šķiet, ka iestāstīt bērnam, ka cilvēks mīl viņu, ir saprotami, jo negribas, lai bērnam sāp. Domāju, ar laiku bērns pieaugot tāpat sapratīs, ka tam tēvam vienalga par viņu un sāpēs tāpat, taču varbūt ir kāda iespēja, ka viņš nevainos sevi par to. Vārdu sakot, uzskatu, ka pasargāt bērnu no taisnības nevarēsim mūžīgi. Kā jums šķiet, vai tiešām bērnam visu mūžu ir jārada ilūzija par it kā esošu un mīlošu tēvu, un bērnam nebūtu jāzina, kā viss notika patiesībā. Jāsaka, zinu, ka ar šīm jūtām pret manu tēvu kaut kad man būs jātiek galā, taču pat sevis dēļ vēl nespēju pat pieļaut tādu domu, ka varu piedot viņam, tas nav labi, jo tad jau sanāk, ka daļu sevis noliedzu..."

Viņš pamatīgi iedragāja manu turpmāko dzīvi, protams meklēju "tēvu" pieaugušos vīriešos, nevis satikos ar sava gada gājuma puišiem, dziļi iedzīta niecības, nevajadzības sajūta, zems pašvērtējums un pamatīgi iedragāta nervu sistēma. Sieviete

- "Ja vīrietis pats nemeklē ar bērniem kontaktu, tāds tēvs nefunkcionē un nav vajadzīgs. Labāk, ja tēva lomu pilda kāds cits pozitīvais vīrieša piemērs, nevis par visām varītēm mēģini lipināt kopā bildi, kurai trūkst fragmentiņu.

Pēc savas pieredzes teikšu – labāk būtu bijis, ja mana māte būtu šķīrusies, nevis uzturējusi attiecības ar manu tēvu. Sišana, pazemojumi, pilnīga ģimenes materiālo vajadzību ignorēšana – to visu piecieta vien tāpēc, lai varētu atrādīt apkārtējiem, ka mums ar brāli ir tēvs. Nelabi sametās ap dūšu, kad kāda klasesbiedrene man izlaidumā pateica, ka viņš esot izskatīgs."

- "Man bija paziņa, kurai bija vīrs dzērājs, un kuru viņas 13 gadus vecā meita visu laiku kūdīja uz šķiršanos, neskatoties uz to, ka bez dzerošā tēva nemaz nebūtu iespējas savilkt galus. Ap laiku, kad jaunajai dāmai bija gadi 15, paziņa ņēma un izšķīrās, jo meita uzstādīja ultimātu – vai nu mamma šķiras, vai es un mans jaunais draugs, ko tu uzturi, ejam prom. Mamma izvēlējās padzīt vīru. Tas nepalīdzēja attiecībām ar meitu, bet savu personīgo dzīvi viņa bija izjaukusi, jo par spīti visam viņa to dzerošo vīru mīlēja."

- "Ne jau visi ir šķīrušies, jo bērna tēvs bērnu kaut kā iespaidojis fiziski, morāli utt. Tas, ka vecākiem nesapasēja, nekādi nenozīmē, ka bērna tēvs ir slikts cilvēks, slikts tēvs. Jā, ja reti brauc ciemos, nekāds labiņais jau arī nav. Bet, vai māte ir tā, kurai tas bērnam ir jāieborē? Māte var stāstīt jebko, bērns izaugs un tāpat pats sapratīs, kas ir kas. Labāk vienkārši nejaukties. Stāstiņi par daudz strādājošo tēvu ir normāli. Nav mazam bērnam jāstāsta nekādas nejaucības. Ņemot vēl vērā, ka bērniem ir tendence vainot sevi visā. Labāk tad, lai ir strādīgs tēvs nekā riebeklis, kurš varbūt, pēc bērna domām, riebeklis ir viņa vainas pēc. Nav runa par izpušķotiem laimes stāstiem. Parasti tas viss ļoti viegli un organiski atrisinās, ja vien pasniedz bērnam saprotamā tekstā un māte nekurina naidu sevī, un nekūda uz tādām pašām sajūtām bērnu."

Pēc savas pieredzes teikšu - labāk būtu bijis, ja mana māte būtu šķīrusies, nevis uzturējusi attiecības ar manu tēvu. Sieviete

- "Es arī savulaik lūdzu mātei, lai šķiras no tēva (vardarbīgs dzērājs ar pamatīgu stāžu, bezdarbnieks un psiholoģiskais terorists), man tad bija 13 gadu. Protams, ka bērna lūgumi netika ņemti vērā, tāpēc meklēju jebkādu iespēju tikt prom no mājām. 17 gados pametu mājas – aizbraucu mācīties, ļoti gribējās atgriezties mājās pie mammas, bet kamēr tur bija tēvs, to nespēju. Burtiski lūdzos, lai viņš nomirst un mums visiem kļūtu vieglāk, viņš padarīja sev galu, kad man bija 29 gadi...

No bērnības viedokļa, man labāk būtu, ja tā tēva nebūtu vispār, nekā ir kaut kas, no kura man ir bail, kauns un kuru es neieredzēju, kopš sevi atceros. Viņš pamatīgi iedragāja manu turpmāko dzīvi, protams, meklēju "tēvu" pieaugušos vīriešos, nevis satikos ar sava gada gājuma puišiem, dziļi iedzīta niecības, nevajadzības sajūta, zems pašvērtējums un pamatīgi iedragāta nervu sistēma. Ir aizvainojums arī uz mammu, kura pieļāva un pakļāva savus bērnus psiholoģiskam teroram tikai tāpēc, ka viņai kādreiz bija jūtas pret šo cilvēku. Pa lielam skatoties, viņa pašlaik ir pazaudējusi gan savu laulāto, gan mūs – bērnus. Par manu pašreizējo attieksmi: tēvs man ir kļuvis dziļi vienaldzīgs personāžs manā dzīvē, bērnības sāpe ir izraudāta, izdzīvota un atlaista. Kopš bērēm pagājuši daudzi gadi, kapos neesmu kopš tās dienas rādījusies un nemaz nevelk."

Meklējot izvēli starp diviem ļaunumiem, jādomā par bērna personības izveidi

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums – kā ir labāk? Un tas vienmēr ir ļoti atkarīgs no konkrētās situācijas. Lai saprastu atbildi, ir jābūt godīgiem pašiem pret sevi, jo problēmu nerisināšana, piesedzoties ar uzrakstu "tā būs labāk bērniem", situāciju nemaina. Lai atrastu vispiemērotāko risinājumu, kas var būt arī izvēle starp diviem ļaunumiem, svarīgi ir atcerēties bērnu personības izveides pamatprincipus, tā uzskata Klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Bērni uztver visu, ko redz kā paraugu, jo viņiem vienkārši nav, ar ko citu salīdzināt. Vai šis paraugs kļūs par dzīves vadmotīvu vai bērns dzīvos, darot visu pretēji, to mēs nezinām. Reti, veicot regulāru un apzinātu piepūli pieaugušo vecumā, mēs varam mainīt bērnībā iekodētos paraugus. Tas prasa darbu ar sevi un realitātē to izvēlās tikai neliela daļa cilvēku. Bērns burtiski kopē attiecību modeļus, reakcijas uz situācijām, kuras mēs viņam rādām. Ja es kā mamma regulāri sabīstos, redzot suni, skaidrs, no suņiem jābaidās! Ja tēvs paliek dusmīgs no pusapgrieziena, skaidrs, ka šādi risina konfliktus. Jebkurš zina, ka pieaugot, mēs pat negribot ik pa brīdim kopējam savu vecāku uzvedību un pat izteicienus.

No bērna neko nenoslēpsi

Bērni redz to, kas ir. Bērnu uztvere nav aizmiglota ar stereotipiem un idejām, kā būtu jābūt, un sociāli vēlamām situāciju interpretācijām. Ja attiecībās ir problēmas, bērni par to zina pirmie. Pat, ja no viņiem slēpj, pat, ja viņi ir pavisam mazi, pat, ja par to neviens nerunā. Bērni redz gan problēmas, gan to, ka par tām nerunā un nerisina. Ja to saliek ar pirmo punktu jeb bērna uztveres spējām, visbiežāk tas nozīmē, ka bērni uztver kā paraugu problēmu nerisināšanu un dzīvošanu pēc dubultiem standartiem, tas ir, iemācās melot sev un nereti citiem.

Bērna attīstībai tieši tāpat kā dzert un ēst ir nepieciešamas drošas attiecības. Drošas attiecības nozīmē, ka vecāki ir pieejami fiziski un emocionāli, reaģējot uz bērna vajadzībām. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jābūt gan laikam bērniem, gan prasmēm uztvert un saprast, ko bērns grib. Ja mēs esam aizbraukuši strādāt uz ārzemēm ar vislabākajiem nodomiem parūpēties par bērna finansiālo tagadni un nākotni, ir ļoti skaidri jāsaprot, ka mēs esam atņēmuši bērnam pašu svarīgāko – kontaktu ar mums, un to nekad nevarēs kompensēt neviena naudas summa. Ja mēs esam samainījuši savas attiecības ar līdzcilvēkiem uz attiecībām ar alkoholu, un mūsu galvenā rūpē ir, kur to dabūt un būt ar to kontaktā, mūsu bērnam nepaliek vietas mūsu dzīvē, un mēs atņemam bērnam ļoti daudz iespēju, komfortu, drošību un stabilitāti.

Vecāki ar savu uzvedību, attieksmi pret bērnu, klātbūtni, savstarpējām attiecībām lipina bērna nākotni. Marija Ābeltiņa

Ja mums dzīvē ir svarīgākais noskaidrot, kurš ir varenāks, un mēs to rādām ar pārgrieztu sejas izteiksmi, aizskarošiem jokiem, pazemošanu, apsaukāšanos, pērieniem un iekaustīšanu, tad mēs atņemam savam bērnam pašcieņu un nereti arī cieņu pret citiem, atņemam fiziskās drošības izjūtu. Bērns nekad neizaug atrauti no attiecību konteksta, kuru izveido vecāki un citi tuvinieki. Līdz skolas vecumam mēs iegūstam lielāko daļu savu dzīves pārliecību – par sevi, citiem cilvēkiem un pasauli kopumā, un tālāk mēs realizējam "uzrakstīto" scenāriju. Vecāki ar savu uzvedību, attieksmi pret bērnu, klātbūtni, savstarpējām attiecībām lipina bērna nākotni. Protams, ka bērnam ir arī iedzimts temperaments, kas arī spēlē svarīgu lomu dzīves gaitā, un tomēr vide nosaka, cik iedzimtie talanti un vājības atplauks vai novītīs pumpurā.

Nu kāpēc gan Raiņa dzejoli neizdodas iemācīties?!

Vecāki – visa pasaule. Bērns neko nezina par to, ka pasaulē ir daudz cilvēku, ka ir dažādi viedokļi, ka ir dažādas attieksmes. Kopumā vecāki pārstāv pilnībā visu cilvēci, kamēr bērns ir pavisam mazs, ar laiku cilvēces pārstāvji paplašinās līdz māsām, brāļiem, vecvecākiem, tad bērnudārza kopai utt. Un tagad iedomāsimies, kā tas ir bērnam, ja puse no cilvēces regulāri ir neprognozējama, krītoša no kājām, skaļa un smirdīga, kas varbūt apdraud otras cilvēces puses dzīvību, ir nevaldāma un agresīva. Vai tas var ļaut mums sajust, ka mēs esam piedzimuši lieliskajā pasaulē, kur ir daudz iespēju, kur mūs ir gaidījuši un mēs esam mīlami?

Ja māte ir visu laiku nelaimīga, jo viņas vīrs dzer, sit, krāpj, nav pieejams, bērns bieži vien domā, ka viņš ir mātes nelaimes avots. Marija Ābeltiņa

Tas iecementē fundamentu, kas bāzēts uz bailēm un naidu. Jau skolas vecumā cilvēki dažkārt brīnās, kāpēc bērns netiek galā ar skolas programmu, nesēž mierīgi un nemācās, bet sit klasesbiedrus un domā kaut kādas savas domas, kas nav saistītas ar klasē notiekošo. Bet kā viņam mācīties? Kāda nozīme ir alfabētam, ja tu nezini, vai tava māte būs mājās dzīva, jo tavs tēvs viņu regulāri sit? Kā var padomāt par Raiņa dzeju, ja tu nezini, vai tevi neizkropļos abi vecāki kārtējā kautiņā? Kā var iedziļināties seno grieķu vēsturē, ja tavam tēvam tu vispār neinteresē?

Vainas izjūta

Bērns redz sevi kā visu notikumu cēloni. Bērna smadzenes un dzīves uztvere neizveidojas vienā dienā, bērns nesaprot notikumu likumsakarības tā, kā to darām mēs, pieaugušie. Mēs zinām, ka otrs piedzeras tikai tādēļ, ka viņš to izvēlas darīt un neizvēlas ārstēt savu atkarību. Cita iemesla tur nav. Bet bērns to nesaprot, viņš domā, ka kaut kāda viņa uzvedība, īpašības vai domas ietekmē pieaugušo. Tas rada milzu vainas izjūtu, kas var vajāt cilvēku visu mūžu. Pat būdama pieaugusi sieviete, meitene, kura dzīvoja ikdienā ar alkoholiķi tēvu, var justies vainīga teju par jebko darbā, personiskajās attiecības un pati ar sevi. Ja māte ir visu laiku nelaimīga, jo viņas vīrs dzer, sit, krāpj, nav pieejams, bērns bieži vien domā, ka viņš ir mātes nelaimes avots. Jo viņš ir blakus. Bērni nesaprot un nevar saprast aptuveni līdz pusaudžu vecumam sarežģītās likumsakarības. Tas, ka bērns no pirmsskolas vecuma aizstāv savu māti no agresīvā tēva, dusmīgās vīramātes un citām dzīves likstām ir traģēdija, nevis iemesls lepoties.

Bērnam vienkārši nav bērnības un visu to, kas bija jāapgūst bērnības laikā, viņš palaiž garām, jo jārisina pieaugušo lietas. Ko tad tādu bērns palaiž? Dažkārt cilvēkam tikai ap 40 gadiem parādās laiks sev. Laiks, kad mācīties risināt konfliktus civilizēti, laiks sākt saprast, ko es gribu, laiks mācīties veidot attiecības, laiks atšķetināt savus radošos talantus, profesijas izvēles, laiks baudīt krītošās lapas un skaistus saulrietus, laiks lasīt grāmatas un būt ar cilvēkiem, kas tevi ciena, saprot un mīla.

Konfliktus risināt ar kliegšanu un dzīvošana ellē

Bērnus traumē strīdi, nevis konflikti paši par sevi. Ja mēs, divi pieaugušie, spējam konstruktīvi risināt konfliktus, tas ir lielisks paraugs bērnam un labs špikeris pieaugušo dzīvei. Bet, ja mēs strīdamies – bļaujam viens uz otru, mētājam priekšmetus, nerunājam nedēļām un mēnešiem, sāpīgi izjokojam un pazemojam viens otru, vainojam aiz muguras otru, tas viss ir ļoti grūti sagremojams bērna psihei.

Šķiršanās ir zaudējums bērnam, bet to bērns spēj pārdzīvot vislabāk, ja abi vecāki aizvien ir pieejami, abi vecāki paši atrisina, kā būs organizēta sadzīve un bērnam nav jālemj vienam pašam, kur un kā viņš dzīvos, vecāki runā ar bērnu un skaidro, ka viņš nav šķiršanās iemesls un miljons reižu atkārto un rāda darbībā, ka abi mīl bērnu. Ja vecāki ir tik aizņemti ar konfliktēšanu viens ar otru, tik aizņemti ar savām sāpēm un aizvainojumiem, tik aizņemti ar taisnības pierādīšanu, ka bērns paliek fona režīmā, tad šķiršanās bērnam var pārvērsties par elli. Taču nereti vecāki ir aizņemti paši ar sevi un savām problēmām, nemaz nedomājot šķirties, tad elle ir tā ikdiena, kur bērns dzīvo. Labā ziņa ir tāda, ka mūsu psihe ir diezgan spēcīga un, arī neskatoties uz skaļu, klusu vai apreibušu elli, kur bērns ir dzīvojis, viņš var izaugt par krietnu vīru vai sievu, taču sliktā ziņa ir tāda, ka tas nebūs mūsu vecāku nopelns, mēs būsim viņu laimes sabotieri, kuriem nebūs izdevies salauzt viņa personību, un mūsu bērnam būs dubultslodze tikt galā ar sarežģīto ikdienu.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!