Lai lielāka lietderība: kā Saeimas darbiniece Ineta iesaistījās brīvprātīgā darbā Kapseļu ielas bērnu namā

Lai lielāka lietderība: kā Saeimas darbiniece Ineta iesaistījās brīvprātīgā darbā Kapseļu ielas bērnu namā
Foto: Privātais ahīvs

Ineta Stabulniece ir trīs dēlu mamma, Saeimas darbiniece, pēc izglītības juriste un agronome, bet nu jau nepilnu gadu viņa kā brīvprātīgā strādā valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" filiālē "Rīga" jeb Kapseļu ielas bērnu namā.

Vēl pirms gada nevarēja iedomāties, ka kāds no malas varētu apmeklēt bērnu namu vienkārši tāpat, lai satiktos, parunātos, parotaļātos ar bērniem, šī bija visai slēgta iestāde, bet pēc tajā atklātajiem pārkāpumiem, par kuriem vari lasīt šeit, gan Labklājības ministrija (LM), gan konkrētā bērnu nama jaunieceltā vadītāja Ilze Dzene aicināja sabiedrību lauzt stereotipus un kļūt par brīvprātīgajiem. Nu konkrētajā iestādē darbojas ap 20 šādu cilvēku, kuri velta savu laiku, smaidus un mīļumu, lai padarītu bērnu dzīvi priecīgāku.

Arī Ineta pagājušā gada novembrī, pamanot LM aicinājumu kļūt par brīvprātīgajiem, nolēma, ka viņa var atrast laiku, turklāt viņas bērni jau ir izauguši, lai prasītu nemitīgu mammas uzmanību, un darīt ikdienu jaukāku bērniem, kuri nedzīvo ģimenē. Vecākajam Inetas dēlam ir 30 gadu, vidējam – 25, bet jaunākajam – 14. "Man bija iekšēja sajūta, ka gribas kaut ko sniegt citiem," saka Ineta.

Domāts, darīts! Pieteikusies programmai, un pēc tam bijušas gan pārrunas, gan instruktāža, ko drīkst un ko nedrīkst, apciemojot bērnus. "Toreiz jau vēl tās prasības bija ļoti striktas, un tad, kad es sāku, pat nevarēja iedomāties par kādiem dārza svētkiem. Vispār jau mēs veidojam tādu policejisku valsti – mums ir vairāk aizliegumu, nekā tas, ko drīkstam," domā Ineta.

Bet, kādēļ Ineta no ērtās ikdienas, kad darbs Saeimā kaulus nelauž un bērni jau gana pieauguši, izdomāja sevi vēl papildu nodarbināt? Kā pati smejoties saka: "Brīžam, redzot to cirku, kas tur notiek (Saeimā – aut.), man bija svarīgi, ka gribu darīt kaut ko lietderīgāku". Un tā, kamēr kārtojās brīvprātīgā darbinieka apmācīšana, Ineta pirmos soļus iestādē spēra šā gada februāra sākumā.

Bez nepatīkamiem pārsteigumiem un ar milzu mīlestību

"Katram no mums ir kaut kāds ērts komforta līmenis, bet man, kad sāku darboties kā brīvprātīgā bērnu namā, nebija nekādu pārsteigumu. Un, jo ilgāk tu tur esi, jo labāk saproti, kāpēc lietas notiek tā vai citādi. Mēs, brīvprātīgie, esam ļoti dažādi, ir pensionāri, kuriem brīvā laika ir vairāk, bet ir arī tādi, kā es, kuri strādā arī algotu darbu," stāsta Ineta.

Sākumā Ineta uz bērnu namu devusies divas reizes nedēļā – vienu darba dienas vakaru un otra diena bija brīvdienās – sestdien vai svētdien, bet bijušas arī nedēļas, kad viesojusies tur biežāk. "Ko es tur daru? Izvedu bērnus svaigā gaisā vai paspēlējos telpās ar iespējami vairāk bērniem. Pamatā tā ir laika pavadīšana ar bērniem, jo viņu aprūpi jau veic iestādes darbinieki, bet viņi nav tik daudz, lai katram bērnam veltītu tik uzmanības, cik viņš vēlētos. Visgrūtāk ir ziemas, rudens un pavasara mēnešos, kad ārā iešana ir ļoti grūts darbs. Tad brīvprātīgo darbs ir ļoti svētīgs – katrs bērns ir jāapģērbj, kurš no viņiem staigā pats, kurš sēž ratiņos, grūti ir, tad tie papildu cilvēki ir ļoti vajadzīgi. Vasarā laika apstākļi ļauj vienlaikus ārā izvest visus bērnus, un tad viņi tur dārzā spēlējas, un brīvprātīgais var vienkārši parotaļāties ar katru," stāsta Ineta.

Jā, Ineta cenšas rotaļāties ar vairākiem bērniem vienlaikus, lai kādam no viņiem nerastos doma par tuvāku pieķeršanos. "Lai gan es nekad nesaku nekad, tomēr šobrīd neredzu iespēju, ka ģimenē varētu pieņemt kādu bērnu. Un bērni ļoti pieķeras, tādēļ, ja tu ar kādu bērnu īpaši satuvinies, tad bērns ir jāņem. Tur vairs nedrīkst būt nekādu apsvēršanu, bet pagaidām es šādu iespēju nesaskatu. Tieši tāpēc cenšos spēlēties un būt mīļa ar visiem bērniem, jo katrs no viņiem jau sapņo un domā, ka nonāks ģimenē," atklāti atzīstas Ineta. Pagaidām, šāds ir Inetas devums bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ neaug savās bioloģiskajās ģimenēs.

Gandarījums un sabiedrības "slimīgums"

Tas, ka līdz šim bērnu nami bija sabiedrības acīm teju neredzami, Inetasprāt, ir ļoti skumji. "Sabiedrības problēma joprojām ir tāda, ka mēs cenšamies slimos bērnus izolēt. Tā, it kā viņu vispār nebūtu. Bieži vien cilvēki uz šādiem bērniem nolūkojas pat ar nosodījumu, izbrīnu, kas daudzās citās valstīs nav iedomājams. Biju ciemos pie māsas Vācijā, kura strādā par sociālo darbinieku. Tur visi cilvēki ar īpašām vajadzībām dzīvo brīvi, savos dzīvoklīšos, bet viņiem palīdz sociālie darbinieki. Mums vēl tālu līdz tam. Ja nu vienīgi būs vairāk tik enerģisku un viedu cilvēku kā Ilze Dzene," uzskata Ineta.

Bet, runājot konkrētāk par bērnu namos dzīvojošiem bērniem, Ineta uzsver, cik svarīgi viņiem ir kontaktēties ar citiem pieaugušajiem, kas nav iestādes darbinieki, ar saviem vienaudžiem, kuri dzīvo ārpus šīs vides.

Ineta, kā pati saka, nāk no laukiem un no bagātas ģimenes, kurā bez viņas auga trīs māsas un brālis. Inetas bērnu attieksme pret mammas jauno "nodarbošanos" esot saprotoša. Un katrs no dēliem, tik cik viņam nepieciešams, mammas uzmanību var saņemt jebkurā laikā. Arī ģimene palīdzējusi mammai jaunajā darbā – piedalījušies iestādes teritorijas uzkopšanas darbos. Taču Ineta atzīst, ka arī viņas jaunākais dēls, tāpat kā lielākā daļa sabiedrības, nezina, kā izturēties pret šiem citādajiem, īpašajiem bērniem. Dažs no viņiem nerunā, dažam ir kādi fiziski trūkumi, kas mulsina. Tieši tādēļ esot tik svarīgi, lai cilvēkiem ir iespēja iepazīt šos bērnus, lai mulsuma būtu iespējami mazāk.

"Protams, bērni fiziski tur ir savādāki, bet vienlaikus jūtas tieši tāpat, kā visi pārējie bērni. Viņi gaida mīlestību, uzmanību, priecājas par tām pašām lietām…" norāda Ineta.

"Bērni neprot tēlot, un viņi nāk pie tevis ar tik milzu mīlestību – apķeras, samīļo un ļoti skumst, kad atvadies, bet viņi jau zina – tu atnāc, pavadi kādu laiku un ej mājās. Tā mīlestība un patiesums – tas arī ir gandarījums šim darbam. Sajūta ir tik laba, ka esi kaut ko jēgpilnu paveicis," atzīst Ineta.

Un vēl, ko Ineta vēlējās uzsvērt – darbinieku mīlestību pret bērniem ir skaidri redzama, tikai siržu un roku nav tik daudz, lai katram ik mīļu minūti sniegtu personīgu uzmanību.

Brīvprātīgo kustība aktīva daudzos bērnu namos

Kā uzsver Valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" direktore Elvīra Kisele, aktīva brīvprātīgo kustība sākās 2017. gada beigās, kad VSAC "Rīga" filiālēs brīvprātīgo cilvēku skaits palielinājās.

VSAC "Rīga" filiāles "Teika" vadītāja Ina Zajončkovska atzīst, ka arī viņu iestādē pēdējā gada laikā pieaugusi brīvprātīgo aktivitāte. Tiesa, viņas vadītajā iestādē kopumā dzīvo 28 bērni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, turklāt pusaudžu vecuma. "Protams, vairākumam jau ir vieglāk pieņemt mazākus bērnus. Mūsu bērni ir aktīvi, skrienoši, sākot no 10 gadu vecuma, pārsvarā 13-15 gadus veci jaunieši, kuriem jau ir citas intereses, vajadzības un uzvedība, nekā maziem bērniem. Tāpēc arī brīvprātīgo skaits mums nav tik liels, bet šie cilvēki ir ļoti labestīgi," stāsta filiāles "Teika" vadītāja.

Zajončkovska atklāj, ka pastāvīgi filiālē darbojoties aptuveni četri brīvprātīgie, bet iestādei esot ļoti laba draudzība ar vairākām draudzēm, un to locekļi arīdzan ir ļoti atsaucīgi. Raksturojot brīvprātīgos, iestādes vadītāja uzsver, ka visi cilvēki ir darbspējīgā vecumā, un ar bērniem darbojas vakaros vai brīvdienās. "Tie ir atvērti, labestīgi cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savu laiku."

"Jā, galvenokārt brīvprātīgie ar bērniem rotaļājas, spēlē aktīvas spēles, pavada laiku pastaigās, parunājas, kopā pavēro dabu. Kaut vai to mazo kukainīti – izrunā, ko tas dara, kāpēc. Bērni, kuri var runāt, ļoti labprāt iesaistās sarunās, arī par sarežģītākām lietām. Citiem vārdiem sakot, brīvprātīgie nāk un pavada ar bērniem brīvo laiku. Savukārt baznīcas cilvēki galvenokārt ir vecumā, kas tuvojas pensijai. Viņi mums ļoti palīdz. Mūsu bērni ir aktīvi, vecumā, kad negribas sēdēt uz vietas, tāpēc mēs braucam ekskursijās, dodamies uz dažādiem pasākumiem. Visur, kur mūs aicina, mēs braucam, un tad brīvprātīgie brauc līdzi un palīdz. Arī jūrā mums patīk peldēt, gribat ātri, ātri ieskriet ūdenī visi reizē, tad tieši šis atbalsts ir svarīgs," stāsta Zajončkovska.

Iestādes vadītāja ļoti augstu novērtē ikviena šāda palīga atbalstu, jo īpaši ar šiem bērniem, kuri jau sen kā izauguši no maza bērna vecuma. Iestādē dzīvo arī pieaugušie ar garīgās attīstības traucējumiem, un viņi galvenokārt ir iestādē dzīvojuši jau bērna vecumā, bet iestājoties pilngadīgai, palikuši. Draudžu locekļi arī iesaistās šo pieaugušo cilvēku dzīvēs, padarot ikdienu krāsaināku.

Arī filiālē "Pļavnieki" pagājušā gada decembrī sākusies aktīva brīvprātīgo kustība, apliecina šīs iestādes Sociālās rehabilitācijas sektora vadītāja Ilona Kunstberga. "Tie pirmie, kuri pieteicās, arī ir visaktīvākie un stabilākie. Mūsu brīvprātīgie piedalās gan pasākumos, ko organizējam iestādē, gan palīdz nokļūt tajos, kas notiek ārpus institūcijas. Mums ir ļoti pozitīva pieredze ar brīvprātīgajiem," saka Kunstberga.

Patlaban bērnu namā, kurā kopumā dzīvo ap 55 bērnu, galvenokārt vecumā no četriem līdz 18 gadiem, aktīvi darbojas ap 10 brīvprātīgajiem. Tiesa, tagad vasarā, kad pašiem vairāk jāpieskata savas atvases, kustība ir nedaudz mazāk aktīva, bet visi apliecinājuši, ka rudenī atsāks biežāk iet uz bērnu namu. Galvenokārt brīvprātīgie ir sociāli aktīvā vecumā, īpaši bērniem patīkot viena jauna meitene, kas īpaši aizrautīgi ar viņiem spēlē dažādas spēles. Viena brīvprātīgā, kurai pašai ir bērni, ir stažējusies Ņujorkā, ASV, un arīdzan palīdz bērnu nama audzēkņu ikdienu padarīt košāku. Vēl starp brīvprātīgajiem esot kāds puisis, kura nozīmi iestādes darbinieki novērtē jo īpaši, jo viņš vairāk darbojas tieši ar zēniem. "Zēniem ir svarīga komunikācija ar vīrieti," norāda Kuntsberga. Arī šajā iestādē, tāpat kā citās, brīvprātīgie ar bērniem pavada brīvo laiku.

Vēsma Priedīte, kura patlaban ir VSAC "Rīga" filiāles "Jugla" vadītāja, bet vairāk nekā 10 gadus vadījusi bērnu namu "Pļavnieki" un pie kuras "Cālis" ciemojās pirms pāris gadiem (reportāžu no šīs iestādes atradīsi šeit – aut.), atzīst, ka patiesībā pie viņiem jau "svešinieki' nākuši ciemos arī tad, kad vēl nebija izskanējis oficiāls uzsaukums iesaistītos brīvprātīgo kustībā. "Tie nebija brīvprātīgie, kādā izpratnē par to runājam tagad, bet vienkārši labi cilvēki, kuri mums palīdzēja veikt labus darbus. Sākotnēji mūsu teritorijā pagalms bija tāds smilšains, bez zaļuma, un mēs izdomājām izveidot Sajūtu dārzu. To sākām veidot 2010. gadā. Brīvprātīgie nāca, atnesa pa stādiņam, mums bija lejkanna, tā mēs kopā veidojām mūsu dārziņu. Iestādījām jāņogu krūmu, upenes. Gribējās, lai bērni, kuriem nav iespēju augt ģimenē, zina, kur ogas rodas, lai viņi var noplūkt tās un nogaršot, kad gatavas. Tas bija garšas iepazīšanai, bet smaržas sajūtu gūšanai stādījām ceriņus, lavandas," stāsta Priedīte.

Lai lielāka lietderība: kā Saeimas darbiniece Ineta iesaistījās brīvprātīgā darbā Kapseļu ielas bērnu namā
Foto: Shutterstock

Darbiņš darīts kopā ar bērniem un šiem svešiniekiem "ārpus žoga". "Daudz ir cilvēku ar labām sirdīm. Tādi nāca pie mums un vaicāja, kā varētu palīdzēt. Bija arī kāds darba kolektīvs, kas nāca pie mums, uzskatot, ka vienlaikus paši var saliedēties un izdarīt kādu labu darbu," atminas Priedīte.

Bijusī bērnu nama vadītāja uzsver, ka vienmēr iestājusies par atvērtību, lai sabiedrība redzētu un zinātu, kā aug šie bērni, kuriem nav ģimenes. "Mēs jau viens otru iespaidojam ar šiem pozitīvajiem darbiem. Ar labo mēs aizraujam šos bērnus, kuri, savukārt, to nodos tālāk – saviem bērniem. Labais vairo labo, tā nu ir patiesība. Un jāsāk ir pašam ar sevi," uzskata Priedīte, atzīstot arī to, ka viņai vienmēr ir paveicies strādāt kopā ar atvērtiem un pozitīviem cilvēkiem. "Labā pasaulē ir daudz," ir pārliecināta Priedīte.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!