Mamma ģimenē ir galvenā, pirmdzimtais – lielais skolotājs: atziņas par bērna pirmo dzīves gadu  (1)

Šīs ir tikai dažas atziņas, kas tika gūtas diskusijā topošajiem vecākiem, ko organizēja divas aktīvas mammas, kuras raksta blogus – Paula Roze ("Mrspaularoze.com") un Laura Grēviņa ("Viensplusviens.lv"). Diskusijā piedalījās 20 ģimenes, kas drīzumā gaida mazulīša piedzimšanu, bet uz topošo vecāku jautājumiem atbildēja pediatre Daira Brenča.

Ja topošajiem vecākiem vairāk interesēja tieši praktiskas dabas jautājumi, piemēram, "Kad mazuli pirmoreiz vannot" un "Cik ilgi vajadzētu mazuli barot ar krūti?", tad diskusijas vadītājas aicināja neaizmirst arī par emocionālo pusi pēc dzemdībām – mammas, tēta, kā arī kopējo pāra labsajūtu.

Pirmajā gadā emocijas ies pārpārēm. Nekad vairs nebūs, kā ir bijis līdz šim, jūs vienmēr būsiet vairāk, nekā līdz šim.

Jūs kā vecāki piedzimsiet reizē ar bērnu. Lai cik gatavi vecāki jūs jūtaties šobrīd, realitātē mazais ieviesīs savas korekcijas. Dzīvē tā aina, ko esat šobrīd uzbūruši par to, kādi vecāki būsiet, varbūt mazliet vai pat stipri citādāka.

Diemžēl pēc dzemdībām visa uzmanība no topošās māmiņas pāriet uz mazulīti. Mamma var domāt: "Kā tad tā – es vairs neesmu galvenā? Esmu tikai tā, kurai bērns jāpabaro, jāapģērbj utt.?" Neaizmirstiet par mammām!

Izlasot un uzklausot citu pieredzes stāstus, nevajag tos simtprocentīgi attiecināt uz sevi. Uzņemiet informāciju, bet neuztveriet to kā absolūto patiesību. Katrs bērns, katra mamma un tētis ir citādāki, līdz ar to arī pieredzes nevar būt vienādas, un ne tāpēc kāds labāks vai sliktāks.

Kad piedzimst mazulis, apkārtējiem būs viedoklis par visu, ko jūs pirmajā mazuļa dzīves gadā piedzīvosiet. Jautājumi var būt visdažādākie, sākot ar "Kāpēc meitenīte apģērbta tikai rozā drēbēs?" un beidzot ar "Kāpēc vēl (zīdainim) nedod padzerties ūdeni?". Ir jāiemācās saglabāt vēss prāts, lai izvērtētu, kā ir visērtāk jums un visdrošāk mazulim.

Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē, jūs iepazīsiet sevi un savu partneri no jauna. Iespējams, bērns atklās tādu personības daļu, par kuru līdz šim nezinājāt. Iespējams, emocijas kļūst spilgtākas, un būs jāiemācās tās pieņemt, nevainojot sevi un nepārmetot otram, piemēram, to, ka viņš pēkšņi ir sācis dusmoties vairāk.

Laba mamma nav tā, kura vienmēr ir tikai smaidīga un priecīga. Atceries, ka bērnam ir jāredz dažādas vecāku emocijas. Dusmas, prieks, asaras, laime – to visu var izrādīt arī bērna klātbūtnē, no tā nav jākautrējas un jāslēpjas.

Vecāki ir bērna paraugs jau no piedzimšanas brīža. Viss, ko esam apņēmušies, ir jādara no pirmās dienas, kad mazulis piedzimst. Audzinot bērnu, mēs dzīvojam šim brīdim, šajā dienā. Piemēram, ēdīsim veselīgi, kad ar mums ēdīs arī mazais. Veselīgi ir jāēd uzreiz!

Bērns izmantos katru iespējamo brīdi, lai pārbaudītu jūsu noteiktos rāmjus. Esiet konsekventi un pārlecināti savās izvēlēs.

Blogere Paula Roze aicina jaunos vecākus nepazust mammas un tēta lomā: "Protams, sākumā, kad bērns ir pavisam maziņš, iegrimt jaunajos pienākumos ir neizbēgami, tomēr ar laiku ir papildus jāsāk piestrādāt arī pie sievietes un vīrieša lomām, jo gadi iet, bērni aug un pamet ligzdiņu, bet jūsu savienība paliks vienmēr, un tikai jūs abi esat tie, kuri nosaka, kādas tad būs attiecības. Es nedomāju tikai seksuālo aspektu, kaut, protams, arī tam ir milzīga nozīme, bet gan iesaku neaizmirst tādus milzīgi nozīmīgos sīkumiņus, kā buča no rīta, apskāviens, pieskārieni, glāsti, mīļums un laika pavadīšana divatā, kaut vai noskatoties filmu, kamēr mazulis guļ. Viss nostāsies savās vietās, bet ir svarīgi ieliet stabilus pamatus laicīgi. Nepazaudējiet vīrieti un sievieti, esiet viens otram, un tad arī bērns būs laimīgs, jo viņam būs laimīgu vecāku piemērs visai nākotnei!"

Pieskaroties attiecību tēmai, savā pieredzē dalījās arī Laura Grēviņa, dodot praktisku padomu: "Iesaku dalīt bērnu aprūpes pienākumus vienlīdzīgi jau no paša sākuma. Tētis var izdarīt tieši to pašu, ko mamma (izņemot pabarot ar krūti). Reizēm – pat labāk nekā mamma, jo vīrieši mēdz būt nosvērtāki un mierīgāki attiecībās ar zīdaini. Otrkārt, iesaku vienmēr pateikt, ja nepieciešama palīdzība. Tieši nerunājot rodas dusmas un aizvainojums, jo otrs nesaprot, ka mums ir grūti, un nevar uzminēt, kādu palīdzību vēlamies. Ne tētim, ne mammai nav jābūt visu varošiem!"