Vēl pavisam īss sprīdis, kad visā Latvijā skolotājas tiks apbērtas ziediem. Katram mazākam un lielākam skolēnam rokās būs zieds vai pušķis, ko sniegt skolotājam, kurš varbūt pat nepagūs paraudzīties acīs sveicējam. Piedāvājam kādas trīs bērnu mammas Agneses (vārds mainīts) viedokli par skolas gaitu uzsākšanu, par skolotāju nespēju vai nevēlēšanos "izkāpt no savas komforta zonas", par to, kā skolā dzīvot un izdzīvot bērnam, kurš nav "standarta". Mamma vēlējās palikt anonīma, lai neciestu bērni. "Ja viņiem būtu 21, rakstītu atklāti, jo tās visa ir "visbaltākā patiesība"", tā Agnese.
"Skolas izvēle pirmklasniekam? Uz priekšu! Kuru? Tuvāko mājām, to, kurā iet brālis, labāko centra skolu (kurā iekļūt ir neiespējami, un uz kuru gandrīz nav iespējams izvadāt) vai specializēto mūzikas novirziena mācību iestādi?
Šādas domas var šķist normālas jebkuram topošā pirmklasnieka vecākam (ar nosacījumu, ja bērns laikus - jau piecu gadu vecumā - pieteikts vēlamajai skolai). Izrādās - viss ne uz pusi nav tik vienkārši. Ok, ok, jums, bālo un klausīgo a la "katra skolotāja sapņu bērna" vecākiem viss ir vēl vienkāršāk. Bet mans (piebildīšu - vidējais) bērns ir citāds. Viņš ir dzīvelīgāks, "ārā no kastes" domājošs un skolotāja uzmanību pieprasošs.
"Kas tad tur - tieši tādi bērni man ir bijuši vismīļākie!" mani mierina kāda pensionēta skolotāja, ar kuru bažīgi aprunājos. Tad es apdomājos, ka vidējais iedzimis caur un caur manī: es taču skolu esmu beigusi, ar labām sekmēm un puslīdz normālām atmiņām. Padomju skola tika ar mani galā. Lika pagaidīt. Tikai ne "normāliem bērniem" domāta mūslaiku skola!
Gatavojamies skolai – ar labām domām gatavojamies
Sākšu jau ar sagatavošanas klasi - gadu iepriekš. Es, labticīgs un prātīgs vecāks būdams, izvēlos skolu, kurā iet vecākais brālis (atsauksmes - puslīdz: nav ekscesu, traču, bet nekā īpaši superīga arī nē; domājams, derēs arī manam otrajam), un kurā "urrā!" ir sagatavošanas klase. Tas mums der! Ideālais modelis: bērns pieradīs pie skolas vides, potenciālajiem klasesbiedriem, klases audzinātājas - no oktobra reizi nedēļā soļojot turp. Izrādās, kas der mums, tam nederam mēs!
Oktobra beigās mani pēc nodarbības pasauc skolotāja un sāk kaut kur jau iepriekš dzirdētu tekstu: tādu bērnu manas acis vēl nav redzējušas (nedomāju, ka viņa zināja, ka citē "Emīla nedarbus"). "Ko tad viņš dara?" jautāju es (protams, atbilde man jau ir prātā - es taču zinu, ka manējais nav mierīgi sēdošais un acis plikšķinošais eņģelis). Skolotāja: "Viņš grib ar mani sarunāties, jautā, mēģina staigāt pa klasi." "Jā, viņam ir seši gadi un viņš ir bērndārznieks!" es atbildu. "Nu labi," nopūšas skolotāja un liek mani un manu bērnu mierā. Bet tas, izrādās, ir vēl tikai sākums.
Nākamreiz, kad atnāku savam bērnam pakaļ pēc nodarbības, viņš, izrādās, ir izdzīts gaitenī, nepārliecinoties, vai tur ir kāds viņa tuvinieks. "Viņš te stāv jau 40 minūtes," man saka pavirši pazīstams cita bērna tētis. Mans sašutums aug augumā. Es, galīgi nepedagoģiski, pasitu savu bērnu padusē un eju skaidroties (zinu, zinu, ka bērna klātbūtnē to nevajadzētu darīt - bet man nav kur viņu likt). "Viņš gribēja dziedāt visskaļāk un spēlēties ar zīmuļiem, bet tad gāja mazgāt rokas," man saka skolotāja. Es (iekarstot) vaicāju, vai skolai nav mana tālruņa numura (labi zinu, ka ir!), un, kad skolotājai nav īsti, ko atbildēt, speru vaļā: "Nākamreiz, kad jums ienāk prātā ko tamlīdzīgu darīt, vienlaikus ar mana bērna izdzīšanu, zvaniet policijai, jo jūs pārkāpjat likumu, sešus gadus vecu bērnu atstājot bez uzraudzības. Un, ja viņš būtu nolēmis doties ārā no skolas telpām, piemēram, mājās?"
Viss ir "tūtā". Vēl pat neuzsākot skolas gaitas, man ir kašķis ar bērna skolotāju! Nākamais gājiens ir pie direktores, kura, šķiet uztraukusies un nervozē vairāk nekā es. Mēs mierīgi vienojamies, ka sagatavošanas klasi man bērns šajā skolā pabeigs (galu galā te iet mierīgais vecākais brālis, kurš skolotājiem nesagādā nekādas problēmas).
Ejam pie dakteriem skaidroties, kāpēc mans bērns grib dziedāt visskaļāk
Šis viss liek man aizdomāties. Varbūt mans bērns nav normāls? Ir nevesels? Slims "ar nerviem"? Viss. Izlemts. Dosimies pie neirologa!
Domāts, darīts! "Izplēšu" steidzamu vizīti pie nopietnas neiroloģes. Izstāstu savu bēdu stāstu. Neiroloģesprāt, bērnam ir šādas tādas nelielas problēmas. "Neceriet, ka es jums rakstīšu diagnozi," viņa noteic. Jaukti mācīšanās traucējumi un jautājuma zīme ir maksimums, kas tiek uzrakstīts uz man izsniegtās lapeles.
Tad mums izvēršas saruna par skolām. Izrādās, cienījamā neiroloģe ir zinoša par šejienes (rajona) skolām. "Mammīt, nelauzieties aizvērtās durvīs, nav vērts. Ejiet pa tām, kas ir atvērtas!" viņa man sniedz viedu padomu, un izsakās, ka ar konkrēto skolu manis aprakstītās problēmas ir parastas. "Tiklīdz skolotāji ir spiesti atstāt savu komforta zonu, bērns ir individualitāte, rodas problēmas". Šie vārdi mani mierina, protams, un es nolemju pieteikt bērnu parastā rajona skolā, turpat, kur iet mikrorajona "kontingents" pie skolotājas, kuras slava ir "normāla". Tiesa, es esmu spiesta pierunāt savu vecāko bērnu nomainīt esošo skolu. Skaidrs, ka tas nav ne viegli ne godīgi, bet kaut kā man tas izdodas. Viss. Mēs dodamies turp!
Jaunā skola, sagaidi mani
Dodoties pieteikt bērnus "jaunajā" skolā, izrādās, ka mana "žipčika" klasē ir paredzēti 34 skolēni, un konkrētajā klasē ies arī septiņi bērnudārza grupas biedri. Trakums! 34 mazi, skolas garu nesaprotoši sīkie un viena "normāla" skolotāja. Viena bērnudārza grupas biedra mamma, uzzinājusi, ka esam vienuviet, mani dara bažīgu telefona klausulē: tik daudz vienā klasē! "Nekas!" pie sevis nodomāju, jo zinu, ka var būt arī sliktāk.
Pirmais septembris ir mīlīgs. Spīd saule, mazie sapucējušies, un klase ir stāvgrūdām pilna skolēnu, vecāku, vecvecāku. Viss notiek jauki. "Skola ir labākā vieta pasaulē", secina mans puika. Es laimē staroju. Līdz brīdim. Brīdis pienāk caur dienasgrāmatu. "K. mamm, izbrīvējiet, lūdzu, laiku sarunai ar mani. Klases audzinātāja," lasu ielīmētajā līmlapiņā otrās skolas nedēļas beigās.
Spāniju neuzzīmēja vienā stundā
Trīcošu sirdi, bet apņēmīga sarunāju tikšanās. Esmu lauva, es cīnos par savējiem, pie sevis domāju! Saruna ar skolotāju ir gaidāmajā tonalitātē: viņš visu laiku grib, lai viņu izsauc, ja neizsaucu, uzmet lūpu, uztraucas, kad aizrādu, starpbrīdī skrien pa gaiteni! "Bet kā ar mācībām? "bikli vaicāju. Izrādās, ar tām viss labi. Vienīgi otrajā skolas dienā neesot gribējis zīmēt pašportetu! Sarunājam ar skolotāju, ka atļaus dēlam iziet otrā klases telpā (par laimi, viņiem ir divas), ja jutīs, ka nevar nomierināties. "Bet jūs runājiet ar viņu, runājiet!" Es runāju, runāju, skolotāj! Patiešām normāla, es nodomāju. Atceros, ka manā klasē arī bija bērns (un tā nebiju es), kurš diskutēja ar skolotāju, gribēja staigāt pa klasi, bet tas neradīja nekādas peripetijas vai apgrūtinājumu citiem. Ļoti ceru, ka te būs tāpat.
Ceru. Bet nav. Jo dienas, jo jaunas sūdzības, aizrādījumi, pārmetumi. "Ej tu pati viņam pakaļ, es vairs negribu to visu klausīties," saka mans vīrs un bērna tētis. Bēdīgu sirdi pati rakstu e-klasē audzinātājai ziņu, ka vēlos ar viņu tikties.
Tikšanās notiek saulainā pēcpusdienā, un mēs ar skolotāju sarunājamies pavisam normālā tonī. Skolotāja sūdzas, es klausos. Viņa rāda dēla zīmēšanas stundā uz A2 (!) lapas iesāktos, bet nepabeigtos darbus. Brīnos. Manis ik pārnedēļas nestās A2 lapas ir domātas izkrāsošanai ar zīmuļiem vai flomāsteriem? Tas taču ir plakāta lielums, un es pati to nevarētu stundas laikā paveikt! Bet citi var - uzvaroši atbild skolotāja un rāda - tiešām - pabeigtu darbu! Un te viņš līdz galam neuzzīmēja Spāniju! Spāniju? Mana seja pauž neizpratni. Kā, lai viņš iztēlojas vai zina, kas notiek Spānijā, ja mamma vai tētis nekad to nav stāstījuši? (Starp citu, pat es labāk nebūtu uzzīmējusi!)
Tad es nolemju pielikt šim punktu. "Skolotāj, sakiet, vai manējais ir vienīgais "tāds" bērns jūsu klasē?" vaicāju. "Jā," atbild skolotāja. "Ļoti žēl, es cerēju, ka tādi būs vēl pieci, un manējais uz šī fona "izšķīdīs", kā tas notika, kad skolā, individualitāšu pārpilnā klasē sāku iet es," es saku. Tad saku savu galveno sakāmo: "Skolotāj, atvainojiet, ka jums sarežģījumus sagādā vienīgi manējais!" Skolotāja nosarkst, klusē. Tad saka: "Nekas, kaut kā jau tiksim galā." Šķiramies.
Kopš tā laika skolotāja ar mani vairs nerunā. Nav, ko teikt. Sūdzēties par dēlu, šķiet, ir bezjēdzīgi. Pāris reižu vēl mēģina pasūdzēties, bērnam pakaļ atnākušajai vecmāmiņai, (kura netīši novēro, kā skolotāja kliedz uz citu, daudz mazāku puiku par manējo), bet tad arī viņai vairs nē.
Skolotājas mīļā miera labad piekrītu, ka bērns dažas pēcpusdienas apciemo savu mīļo skolas psiholoģi, labi veicas arī pagarinātajā grupā, kur ir puikam īpaši mīļa skolotāja, pa visu skolu starpbrīdī tiek sameklēta un samīļota arī mūzikas skolotāja. Bērns savējos ir izvēlējies - to saprotu - kad vārdadienā cienājamo konfekšu skaitam tiek pieplusoti vēl šie personāži.
Pirmās klases beigās puika saņem liecību ar divām šķērssvītrām - zīmēšanā un mājturībā. Nesatraucos it ne nieka. Viss kārtībā. It kā. Pēdējā skolas dienā skolotāja - beidzot smaida! Visi ir priecīgi, bet, mājup ejot, dēls vaicā: "Mamm, vai es nākamgad varētu dabūt citu skolotāju? Šī ir pagalam neganta - viņa visu laiku kliedz!" Ta-dam. Labi, ka es to tagad zinu.
P.S. Pirmās klases beigās no 34 skolēniem klasē palikuši vien 29 - pārējie klasi pametuši.
Nobeigums
Mēs esam ieinteresēti vecāki. Mums rūp bērnu nākotne, gribam, lai skolās, kurās mācās mūsu bērni būtu labi skolotāji, kuri bērniem vispirms iemācītu grūtāko: mācīties! Realitātē mēs sastopamies ar ļaudīm, kuri ir vai nu paguruši no sistēmas sloga, līdz pēdējam demotivēti vai skolotāju darbā nonākuši pārpratuma dēļ, palikuši inerces stumti, tāpēc ļoti skaidri izgaismojas tie, kuri pieprot pedagoģiju kā mākslu, kuriem darbs ar bērniem ir aicinājums. Bērni tādus pamana pirmie.
Lai katram no jums, vecāki un skolēni, labs pirmais septembris. Lai visas pārējās skolas dienas izdodas tādas, par kurām gribas domāt labas domas - vēlāk, jau ar laika noilgumu.
Viens, divi, ievelkam elpu - lēciens! Skola klāt!"