Tā savā blogā "Manasdebesis" savu pieredzi, pirmo mēnesi esot audžumammas statusā, apraksta Elīna Bataraga, kura vēlējās padalīties ar savu stāstu. Kā atzina Elīna, viņa ir "Cālis" lasītāja un allaž iepazīstas ar citu vecāku pieredzes stāstiem. Tālāk jau pašas Elīnas stāstījums.
Runā!
Kad audžudēls pie mums ieradās, viņš izdvesa tikai vienu skaņu - "bāāā". Ne "bū", ne "cē", ne "am". Neko citu! Un es nepārspīlēju. Tiešām neko citu. Viņš arī neatsaucās uz savu vārdu jeb - viņš nezināja, kā viņu sauc. Bijām brīdināti, ka audžudēls varētu saprast vairāk krievu valodā. Izmēģināju viņa vārdu visās iespējamajās mīlinājuma un saīsinātajās formā, abās valodās, bet nekā. Bērns bija teju bez identitātes. Viņš nesaprata elementāras lietas. Piemēram, kad teicu "tur", "te", "roka", "kāja", nebija nekādas sapratnes, par ko es runāju.
Šobrīd mūsu audžudēls saprot teju visu, ko sakām. Protams, daudz ko vēl mācām, bet pamatlietas viņš uztvēra uzreiz. Viņš arī ir sācis runāt! Iedomājies - ieradās un izdvesa vienu skaņu, bet tagad izrunā vārdus! Kā tas ir iespējams mēneša laikā? Tātad - audžudēla arsenālā ir vārdi "mamma", "am am", "kaka" "vau vau", "pai pai". Es, protams, saprotu, ka tie visi nav vārdi.... Bet maziem bērniem, tie tomēr tādi ir. Un vārds "mamma"... Neesmu novērojusi, ka audžudēls to adresē man. Man šķiet, ka tas tiek adresēts ēdienam. "Mama" = "am am". Lai gan apkārtējiem tā nešķiet.
Kad audžudēls ieradās, es absolūti nenojautu, kādas ir viņa vēlmes. Viņš nesaprata, ka var paņemt mani aiz rokas, kaut kur aizvest. Viņš nezināja, ka var parādīt ar pirkstu un to dabūt. Viņš nemācēja "pateikt", ka kaut kas ir autiņbiksītēs. Viņš nemācēja mūsu meitai pateikt, ka viņam nepatīk, viņš kaut ko nevēlas. Tagad tas viss ir mainījies. Es ātri saprotu viņa vēlmes, jo viņš izrunā dažādas skaņas, rāda ar pirkstu un raud. Un mūsu meitai iebilst uzreiz. Patiesībā tas ir tikai vairojis saskaņu viņu starpā. Tas ir mans lielākas prieks, redzēt, kā viņi kopā skatās grāmatas, kaut ko "stāsta" viens otram, spēlējas.
Viņš raud un daudz!
Atkārtošos, bet audžudēls ir iemācījies raudāt. Un brīžiem tas ir tādos apjomos, ka mana nervu sistēma ir uz robežas. Es ļoti labi apzinos, ka viņam ir viss jāizraud. Bērnu namā viņš to nedrīkstēja, neviens viņu nedzirdēja, un nevienam viņš nebija svarīgāks par visu citu. Tagad, kad viņš ir atklājis, ka saņem siltus vārdus un apskāvienus, raudāšana tiek izmantota katrā situācijā. Tas viss izpaužas tā... Viņam uznāk lielais raudiens, kad viņš rauda par visu!
Mani nervi netur, un es sāku bremzēt ar mierināšanu. Kad viņš to jūt, lielā emociju izpaušana beidzas. Un tā tas ir visu laiku - augšā, lejā! Es cenšos ar viņu arī runāt, ka visas situācijas nav tā vērtas, lai sāktu dikti sirsnīgi raudāt. Bet no otras puses - es lieliski apzinos, ka viņam ir jāizraud viss iekrātais. Viņam noteikti būs daudz lielāka iespēja to paveikt, kad mans vīrs ieradīsies no komandējuma. Jo jāatzīst vien ir, ka pašlaik man trūkst spēka, lai paveiktu visu, ko vēlos ar savu prātu.
Apēst visu, kas ir apēdams
Audžudēls ēd teju visu laiku. Nekas nav mainījies. Tagad, kad teju katru dienu esam pie ūdens, dažās dienās viņš "neatlīp" no somas, kurā ir ēdiens. Viņš nevar likties mierā, kamēr viss nav apēsts. Audžudēls nevar bez ēdiena iztikt ne mirki. Lai kur mēs brauktu, man vienmēr līdzi ir uzkodas. Un šī ēšana ir vainagojusies ar manāmiem rezultātiem. Diemžēl man nebija iespējas audžudēlu nosvērt, kad viņš ieradās, bet pirms nedēļas tas tika paveikts pie ģimenes ārsta. Svars ir nepilni 10 kilogrami. Un es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka viņš sākumā svēra uz pusi mazāk! Es zinu, ka tas ir prātam netverami, bet viņš bija kā pūka. Vīram ir lielisks salīdzinājums - kā tukša kaste! Mēs burtiski pa dienām jutām, kā viņš paliek arvien smagāks. Īpaši izteikti tas bija pirmajā nedēļā.
Un tie sārtie, brūnie vaidziņi, kas ir jau nedaudz apvēlušies! Kāda draudzene, kad satika mūsu audžudēlu otrajā nedēļā, teica: "Man negribas tādus vārdus teikt, bet.... Viņš izskatās kā tie cilvēki, kuri tikko iznāca no koncentrācijas nometnes". Un tik tiešām tā tas izskatījās. Es pieņemu faktu, ka bērni var būt gan apaļīgāki, kalsnāki, un tajā nav nekā ārkārtēja. Bet, ja bērnam teju vai nav muskuļu... Tas ir kas traģisks. Un muskuļi tagad viņam ir. Uz kalsnā ķermenīša tie ir lieliski pamanāmi. Visizteiktākie muskuļi viņam ir uz kāju augšstilbiem, muguras un vēdera. Audžudēliņš vēl arvien ir tieviņš un maziņš, bet izmaiņas ir ļoti lielas!
Gaita un staigāšana
Tā kā mēs katru dienu esam diezgan ilgi ārā, un siltajā laikā obligāti esam pie ūdens, audžudēls fiziski ir ļoti labi attīstījies. Ne tik labi, kā varētu vēlēties, bet progress ir liels. Kad viņš pie mums ieradās, viņam bija grūti staigāt pa nelīdzenām vietām. Viņam bija grūti pārvietoties pa takām, jo zāles stiebri, kas bija gar malām, viņam traucēja staigāt. Vējš viņu varēja nopūst no kājām.
Pludmales ir ļoti reljefas, un audžudēls varonīgi rāpjas pa tām augšup un lejup. Sākotnēji viņš pat attiecās no manas palīdzības, jo bija milzu sajūsmā par apgūtajām prasmēm. Tagad viņš atkal pieņem palīdzību, bet es vairs tik aktīvi neiesaistos. Tas tādēļ, lai viņš ātrāk apgūst jaunas prasmes. Tas arī sniedz lieliskus rezultātus - audžudēls ir iemācījies skriet un dara to ar lielu prieku! Es ļauju un pat mudinu! Katrs zilums ir tā vērts, lai baudītu savas jaunās spējas un par tām priecātos. Lai gan vēl arvien ir situācijas, kad audžudēls uzmet kādu kūleni, bet... Citādāk to apgūt diemžēl nevar.
Vēl par staigāšanu. Pirmajās divās nedēļās audžudēla galva bija vienos pušumos un zilumos! Tas bija kas neizturams! Viņš nejuta mēbeles, un tām skrēja virsū atkal un atkal! Un bieži vien ar dažu sekunžu atstarpi. Tagad situācija ir nedaudz mainījusies - galva vesela, bez puniem un zilumiem. Toties tagad cieš citas ķermeņa daļas - viņš grib visur rāpties, kāpt, lēkt. Un tas bieži vien notiek ļoti nesaudzīgā režīmā. Audžudēlam ir augsts sāpju slieksnis. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka... Viņš mēdz noraustīties no kādas straujākas manas roku kustības... Ļoti skumjš atklājums. Vēl jo vairāk, tādēļ, ka es apzinos - viņš visus pēdējos mēnešus ir bijis bērnu namā. Bet savā ģimenē ir bijis nedaudz ilgāk par viena gada vecumu... Es nevēlos nevienu apvainot, bet man ir aizdomas, ka puisēns ir cietis no fiziskās vardarbības.
Grib visu aptaustīt un pagaršot
Mūsu audžudēliņš ir absolūti fantastisks, smaidīgs, pozitīvs, sirsnīgs un zinātkārs puika! Viņš grib visu aiztikt, aptaustīt, pagaršot, uzgāzt sev virsū! Protams, ar to visu ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Grūti ir tas, ka viņš vēlas iepazīst visu un uzreiz! Ar mūsu meitu bija tā - vienu brīdi interesēja tikai drēbju kumode, tad neskaitāmas dienas viņa dzīvojās pa apavu kastēm, tad pa virtuves plauktiem, tad pa virtuves virsmām, tad mazgāja traukus... Viņa visu laiku fokusējās uz kādu vienu konkrētu mājas zonu un to vandīja. Audžudēls dara to visu un uzreiz! Arī meita ir "pavilkusies" uz to visu, un tā viņi abi vandalē visu mūsu māju, visus plauktus... Visu!
Es reizēm nevaru nokļūt no lielās istabas līdz vannas istabai, jo ir jāizkļūst cauri barikādēm! Zinu, ka daudzi domā - kāpēc tas jāatļauj? Bet man ir pārliecība - vai nu es nodrošinu aktivitātes, vai arī ļauju tām notikt bez manis. Tā kā man ir nepieciešama atpūta, un manu interešu realizēšana, bērnu aktivitātēm ir jānotiek. TV un dators nav risinājums! Un ja reiz ļauju viņiem spēlēt savas spēles, tad nomierinošās tēja krūze man rokā un prāts uz laiku izslēgts. Bērni dara savu, es savu un visi laimīgi. Gandrīz visi - jo, protams, pēc tam man tas viss ir jāsakārto. Jau rakstīju, ka lieliska metode - visu izmētāto aiznest uz bērnu istabu un aiztaisīt durvis!
Ieguvumi no bērnu nama
Tas ir visai skarbi, bet skarbā dzīve bērnu namā man ir sarūpējusi arī dažas ērtības. Meitu nekad neesam audzinājuši, lai mums būtu ērti. Vairāk darījām visu pēc principa - kā viņa var augt un attīstīties maksimāli harmoniski un laimīgi. Tādēļ ir jāatvadās no savas komforta zonas ļoti bieži.
Mūsu audžudēls aizmieg šādi - es viņu apguldu, ielieku mutē knupi un eju prom. Viss. Viņš guļ. Reizēm vēl nedaudz pakomunicē pats ar sevi. Ir bijušas dienas, kad viņa veselības problēmas rada diskomfortu, tad gan gulētiešana nav nemaz tik raita. Bet kopumā - tas ir kas fenomenāls!
Tāpat - audžudēls lieliski saprot vārdu "nē". Man pat šķiet, ka esmu to sākusi lietot pārāk daudz, jo tas ir... Jāatzīst - tik ērti! Tu pasaki " nē", un bērns pagriežas un aiziet. Un viss. Nav raudāšanas, pretenziju, iebildumu... Nav viedokļa, ir tikai paklausība!
Ja viņu apsēdina, audžudēls "smuki" sēž. Viņš apsēžas ar izcili taisnu muguru, saliek kājiņas kopā, klēpī krusteniski saliek rociņas. Un plikšķina ačeles. Gaida. Parasti ēdienu. Kad audžudēls tā "smuki" apsēžas, man paliek fiziski slikti! Esmu gatava raudāt. Nespēju izprast tādu dresūras līmeni pusotra gadu vecam bērnam...
Smejas, kad iekšā sāp un sarunas ar radiem
Mūsu audžudēliņš ir ļoti pozitīvs, smaidīgs un laimīgs. Lielāko tiesu laika viņš tāds ir, tomēr ir vēl kaut kas, ko esmu ievērojusi. Kad esmu uz bērniem sadusmojusies par sadarīto, audžudēls sāk skaļi jo skaļi smieties, ķerties man ap kaklu un bučot. Es uzskatu, ka tas ir negatīvu asociāciju dēļ - katru reizi, kad viņš devās prom no jau iepazītas vietas, viņam pakaļ ieradās, kāda "tante".
Tad nu es sāku domāt par to, kā tas tā nākas, ka audžudēls katrā stresa situācijā metas man ap kaklu, bučo un smejas? Man tas atgādina tādu, kā lūgumu - lūdzu, neatdod mani! Lūdzu, nesūti prom! Es labošos, es būšu lielisks, es smaidīšu un smiešos!
Sarunas ar radiem
Man, kā jau visiem audžuvecākiem, ir pienākums komunicēt ar audžubērnu radiem. Protams, situācijas ir dažādas. Ir situācijas, kad bērns ir bārenis, vai arī ģimenē ir bijusi tāda vardarbība, ka vecāki nedrīkst tikties ar bērniem.
Mūsu gadījumā komunikācija notiek tikai telefoniski. Es nevaru jums stāstīt par to, ar ko konkrēti es sazvanos un, kāds ir sarunu saturs. Tomēr es varu teikt droši - mūsu audžudēls ir bijis un ir ļoti mīlēts bērns. Par viņu domā katru dienu. Viņu mīl katru dienu.
Komunikācija ar radiem man ir bijusi ļoti pozitīva. Esmu paveikusi visu, lai tā tāda būtu. Es nenosodu, nekritizēju, neapspriežu paklupšanas iemeslus. Es tikai radu komfortablu komunikāciju un rūpējos par mūsu audžudēla laimīgu bērnību.
Mēs, es
Mans vīrs pavadīja ar audžudēlu salīdzinoši maz laika, jo aizbrauca komandējumā. Lielāko daļu laika, kopš audžudēla ierašanās, esmu viena ar bērniem. Tas ir bijis ļoti smagi. Nekā jauna - izmantoju katru brīdi, lai atpūstos, cenšos paralēli kārtot domas, attīstīties un kaut nedaudz neatmest malā savas intereses. Un savu izskatu.
Es domāju, ka mani sapratīs katra mamma, kurai ir nācies audzināt divus mazus bērnus ar mazu vecuma starpību. Grūtums slēpjas tikai tajā faktorā, ka man ir jāpierod pie pārmaiņām, ka man ir tās jāakceptē, ka man ir gudri jāveido gaisotne ģimenē. Bet noteikti nav nekā grūta, ja runājam novārtā atstāto jeb/vai bērnu nama bērnu kontekstā. Mūsu audžudēls ir bērns, kā jau bērns. Lai gan jāatzīst, ka tik laimīgus, pozitīvus un smaidīgus bērnus, šķiet... Jā, tā vien liekas, ka neesmu satikusi.
Par bērnu namu...
Es nekad neesmu atklājusi bērnu namu, kurā uzturējās mūsu audžudēls. Un neplānoju to darīt. Iemesls - pie vainas ir sistēma. Par to arī parasti rakstu. Tomēr man ir izveidojies konkrēts šīs iestādes raksturojums... Šoreiz rakstīšu konkrēti.
Esmu lasījusi, ka bērnu namos ir ierobežots autiņbiksīšu skaits uz vienu bērnu. Un tās tiek mainītas visiem vienlaicīgi. Tas droši vien izskaidro to, ka mūsu audžudēla dibens viss bija noziests ar briljanta zaļo. Droši vien, lai mēs neredzam apsārtumu?! Un vispār - kurš smērē bērna dibenu ar briljanta zaļo?!
Mūsu audžudēlam bija nekopta ādas slimība. Sākotnēji nodomāju, ka tāda tā izskatās. Tagad, kad pusotru nedēļu esmu gatavojusi ārstnieciskās vanniņas un smērējusi bērnu ar ārstnieciskajiem krēmiem, es saprotu, ka bērnu namā neviens un neko nav darījis, lai ārstētu bērnu! Jau pēc divām dienām audžudēla ādas stāvoklis strauji uzlabojās! Un tagad - pēc pusotras nedēļas viņa āda izskatās perfekta! Nekas neliecina par ādas slimību!
Es neizprotu, kā bērns, kuram ir ļoti laba apetīte, var būt tik ļoti izkāmējis? Kā tas ir iespējams, ja audžudēls ēd teju visu un bez apstājas? Kā ir iespējams, ka viņš ir tādā badā? No man pieejamās informācijas - savā bioloģiskajā ģimenē, mūsu audžudēls tika lieliski aprūpēts. Jebšu - badu viņš necieta! Man ir jautājums - kur šis bērns ieguva mūžīgā bada sajūtu, un kā viņš varēja tik ļoti notievēt? Protams, to var attaisnot ar biežo slimošanu, bet jau atkal - kādēļ bērns tik daudz slimoja?
Jautājums ir vietā, jo kad audžudēls pie mums ieradās, viņš smagi elpoja un klepoja . Pie mums audžudēls izveseļojās bez medikamentiem. Izveseļošanās sākotnēji gan bija interesanta - vienu dienu bez klepus, otru - ar. Un tā nemitīgi. Jau kādu laiku audžudēls ir vesels. Mēs ejam ārā - vējā, lietū, audžudēls skraida pa māju pliks, ar plikām kājām. Un viņš ir vesels!
Mūsu audžudēls sākotnēji brīnījās par vēju - centās to notvert zāles stiebros. Viņš nemācēja notvert smiltis. Viņš neizprata, kā tās var izbirt no rokas. Viņš izvairījās no pastaigas pat pa gludu, nupat nopļautu zālāju. Viņš staigāja tikai pa betonu, asfaltu un telpās. Acīmredzams jautājums. Retorisks. Vai bērnu namā bērniem nav iespējas spēlēties smilšu kastē? Vai viņiem nav iespējas pārvietoties pa zāli? Kas varētu būt vēl vienkāršāk, kā izlaist bērnu baru ārā, ļaut rāpot pa zāli, spēlēties smiltīs?
Un, protams... Kādēļ mūsu audžudēls nezina savu vārdu? Kā bērnu uzrunāja bērnu namā un slimnīcā?!
Un vēl... Treknam punktam uz "i". Audžudēla radiniece atzinās, ka viņš bērnu namā esot bijis mīlulītis. Lūk, šādi izturas pret mīlulīšiem...
P.S. Kādā komentārā man tika uzdots jautājums par to, vai esam apsvēruši domu adoptēt audžudēlu. To nevaru izklāstīt dažos teikumos, tādēļ atbildi uz šo jautājumu sniegšu nākamajā ierakstā."
