Kad ir īstais laiks, lai pasaulē laistu mazuli? Uz šo jautājumu nevar atbildēt neviens, jo katram ir savi, subjektīvi un arīdzan objektīvi iemesli, kāpēc lēmumu atlikt vai īstenot iespējami ātrāk. Apkopojām lasītāju viedokļus no portāla Cālis.lv foruma diskusijām par to, kuri ir tie motivējošie, bet kuri mazāk veicinošie iemesli jautājuma izlemšanai par labu jauna ģimenes locekļa parādīšanās.
"Man ir 27 gadi. Gribēju painteresēties, kas jums bija tas pamudinājums, ka jā - gribu bēbi. Man ir tā, ka kaut kur iekšēji jūtu, ka gribu, tajā pašā laikā baidos - vai ir īstais laiks. Iemesli tie paši banālie - mazs dzīvoklis, gribas jau arī vēl patusēt, paceļot. Tajā pašā laikā domāju, ka to jau gribēsies vienmēr. Vai vispār pienāks tāds laiks, kad vairs negribēsies ceļot, bet to jau var darīt arī ar bēbi. Bet tā doma par mazuli man aizvien vairāk neliek mieru. Gribas sakārtot savu personīgo dzīvi, gribas ģimeni un tā. Protams, esmu skaisti visu izplānojusi, bet palasot diskusijas, kad pie mazā tā nemaz tik viegli nevar tikt - tad tā bailīgāk paliek - varbūt ir vērts sākt mēģināt jau tagad, kas to zina, kad pieteiksies," diskusiju aizsāk kāda sieviete.
Bērnam neinteresē tava mitekļa lielums
"Ja abiem šķiet, ka īstais laiks, tad uz priekšu. Citu nosacījumu nav. Bērnam pilnīgi vienalga, cik liels ir dzīvoklis, cik bieži un uz kurieni tiek ceļots utt. Viņam pietiek, ja abi vecāki ir priecīgi par to, ka bērns ir."
"Ja zini, ka naudas nebūs vai ir tik, cik knapi diviem pietiek, tad, protams, mazulim par agru, ja vien tas jau nav neplānoti pieteicies, ar mīlestību tomēr vien nepietiek, bet par dzīvokli gan nepiekrītu, pirmais bērns var paaugties arī vienistabas dzīvoklī, kamēr vecāki sapelna kredītu lielākam mājoklim, jo galu galā, tas ir absurds, ka vispirms mantas - tad bērns, reāli Latvijā retais reproduktīvajā vecumā ir pie savas (ne kredītsaistībās) mājas vai dzīvokļa ticis, un tad atlikt to bērnu radīšanu līdz 40 man neliekas prāta darbs, tad jau drīz būs kā Vācijā, sirms pāris savu divgadnieku ratos stumj... Savu pirmo bērnu."
Abpusēja vēlme
"Kaut kur sen esmu lasījusi, - ja ģimenē ilgstoši nav bērnu (ar to bija domāts, ka nemēģina tikt pie bērna), tad tā laulība ātri izdzīvo sevi un cilvēki šķiras...
Nopietni runājot, es sajutos gatava bērnam un sāku to gribēt tikai tad, kad mans vīrietis sāka par to runāt, lai cik savādi tas neskan. Tieši vīrs pirmais nobrieda mazajam un sāka par to daudz un dikti ieminēties. Savukārt es, jūtot vīra drošo plecu, sāku to visu apdomāt un pārdomāt, un sapratu, ka arī ļoti gribu bērnus. Aiz lēmuma - mazajam būt - sekoja plānošana, kad mēs to gribētu. Vispār, pareizi cilvēki saka, ka bērniņu nesaplānosi un jaunā dzīvībiņa pieteicās divus mēnešus agrāk, nekā plānojām. Protams, tas nemazina prieku un bija patīkamākais pārsteigums mums abiem.
Zini, katram jau tas ir savādāk, bet parunā ar savu vīru un noskaidro, vai viņš ir gatavs bērnam. Katra no mums grib to labāko savam mazulim, un attiecīgi prasības pēc labvēlīgiem apstākļiem ir bieži vien pat paaugstinātas. Tu nekrīti panikā par to, kas tev ir, bet reāli apdomā, ko tu vari mazulim dot. Man liekas, ka tas būtu pietiekami."
Klikšķis ir un viss
"Vienmēr jau var atrast iemeslu, kāpēc vēl nevajag. Taču, ja mazais nepieteiksies, tāpat nepateiksi - jā, nu esmu gatava - jo būs visādas sadzīves lietas, kuras vajadzēs uzlabot, tad karjera, tad vēl kaut kas."
"Ja ir vēlēšanās pēc bērna, un tā ir patiesa, tad motivācijai nekādai nav jābūt. Ir "klikšķis" galvā un viss. Man personīgi nav motivācijas - tik vēlme ar mīļoto radīt mazuli, kā mūsu mīlestības augstāko apliecinājumu..."
Viltus trauksme palīdz pieņemt lēmumu
"Nedomāju, ka pienāks brīdis, kad teikšu - jā, es bez nevienas šaubu driskas zinu, ka gribu bērniņu. Ir bail. Vai viņš būs vesels, vai mēs ar to tiksim galā. Vai man netrūks manu laisko rītu un veselīgā egoisma. Vai esam gana iztrakojušies. Bet esmu pieņēmusi, ka tā ir visiem. Es zinu, ka gribu bērniņu. Ļoti gribu. Un tās mazās bailītes un šaubas jau ir katram lēmumam - jauns darbs vai jauns dzīvoklis…
Man palīdzēja izšķirties "viltus grūtniecība". It kā nebijām gatavi, bet pēkšņi likās - ir. Menstruācijas kavējas, visas pazīmes ir. Tā nu bijām fakta priekšā un atklājām, ka esam ļoti priecīgi. Izrādījās gan viltus trauksme, bet pēc tam bija skaidrs - gribam."
Materiālais nodrošinājums ir svarīgs
"Es bērnībā un skolas gados smagi izjutu, ko nozīmē, ja vecāki nevar atļauties nopirkt normālas bikses (džinsu vietā kretīniskas auduma bikses), jaunu T-kreklu fizkultūrai, un kā tas ir, ja visi zina, ka tev skolā ir brīvpusdienas. Es savam bērnam tādas lietas negribētu novēlēt. Tam nav sakars ar vecāku mīlestību, bet citu bērnu nežēlību."
Attiecībām cits līmenis
"Es bērnu gribu, jo gribu ģimeni, viens vīrs vēl nav nekāda ģimene, manā skatījumā, tas ir tikai sākums. Kā arī pacelt attiecības augstākā līmenī. Tagad ir viens mazais, bet gribas vēl kādus divus ar laiku Tas taču ir jauki, ka tev ir kāds, kas tevi mīl bez nosacījumiem, kam tu esi pats svarīgākais Un, jā, arī klikšķis galvā, ka ir laiks mazajiem, bet ne jau dēļ tikšķoša bioloģiskā pulksteņa."
Jautras vecumdienas
"Obligāti jābūt kādai motivācijai. Es pat nezinu, kāpēc man ir. Neesmu īpaši analizējusi, bet, ja tā padomā – mēs ar vīru sapņojam par jautrām vecumdienām, kad māja pilna bērnu, mazbērnu, mums patīk būt kopā ar bērniem un piedalīties viņu augšanā. Tā laikam ir motivācija. Mums ir trīs bērni. Ceļot mums arī ļoti patīk. Kādā posmā mazāk sanāca, bet tagad atkal jau plāni galvā gan vieniem pašiem, gan ar bērniem."
Negribu sabojāt dzīvi
"Motivācija bērniem - nekāda. Negribu sabojāt savu dzīvi. Negribu zaudēt to brīvību, kāda ir, dzīvojot laimīgā laulībā bez bērniem. Negribu ikdienā to vājprātīgo troksni, nosiekalotās lietas, utt. Īsi sakot, manā dzīvē tikt pie bērna būtu sliktākais, kas varētu atgadīties.
Apgalvot, ka bērns pārnes pāra attiecības augstākā plāksnē, nu nezinu, drīzāk izsit no kaut kādas rutīnas, bet, tā kā laika kļūst stipri mazāk, ko veltīt viens otram, tad patiesībā tas attiecības var tikai vājināt. Ja nu vienīgi kādam patīk modelis "es mīlu bērnu(s), dzīvesbiedrs mīl bērnu(s), līdz ar to, mēs "mīlam" viens otru". Apgalvojums, ka, ja pāris nevēlas bērnu, viņi nemīl viens otru, ir pilnīgi un galīgi aplams."
Dzimtas turpināšana
"Domas par mazuli radās ap 23 gadu vecumu. Bija normāls darbs, labi ienākumi... Tā ka, ne pulksteņa tikšķiem, ne māmiņalgai nebija nekāds svars pie bērna gribēšanas. Arī vīram uz to laiku radās šī vēlme.
Likās loģiski, ka atrodi mīļoto cilvēku, ja viss skaisti - apprecies... Un pēc tam loģisks turpinājums - ģimenes pieaugums. Bet, protams, esam tik dažādi! Skaidrs, ka ir tādi, kuri nevēlas tā. Nevēlas precēties, nevēlas bērnus.
Mēs vēlējāmies. Abi. Un kādēļ - nezinu. Nespējām nevēlēties! Tā kā nesanāca tā vienkārši, kā vēlies, tā ir, tad tā vēlme auga ar gadiem arvien lielāka... abiem.
Ja tā baigi domāju, mani laikam motivēja vēlme atstāt aiz sevis kādu, nevis tikai kaut ko... Vēlme, lai mani bērns par mammu nosauc, vēlme kopā ar vīru radīt no nekā brīnumu - jaunu dzīvību. Un vēl, protams, gribu šo dzīves pieredzi - gan grūtniecību, gan dzemdības, gan negulētas naktis utt."
Bērni – mājas piebūve
"Vispirms jau jāsaka, ka ģimene ir divu cilvēku savienība. Vīrietis un sieviete veido ģimeni, kad apprecas, nevis tad, kad sadzimst bērni. Ja salīdzina ģimeni ar māju, tad mājas pamati ir pāra savstarpējās attiecības, domu apmaiņa, utt., bet pati māja - kopdzīve.
Bērni ir tikai un vienīgi mājas piebūve. Jā, piebūve kādu māju var padarīt skaistāku, kādas citas fasādes skatu izbojāt, bet tā ir un paliek tikai papildu lieta. Un tieši tāpat ir ar bērniem, tie tikai papildina ģimeni, nevis ar tiem tikai sākas ģimene. Protams, ir tādi ļaudis, kas mājai uzbūvē kādu piebūvi, lai tur izmitinātu īrniekus, par to pelnot labu naudu. Arī tādi vecāki ir ne mazums, kuriem bērni ir iztikas avots."
Bioloģiskais pulkstenis ir mīts
"Tā kā personiskas motivācijas man nekad nav bijis, un tādi argumenti kā "visām draudzenēm ir" un "lai būtu, kas vecumdienās ūdens krūzi pienes", man nešķiet nopietni ņemami, man bērnu nav. Un šādas vēlmes neesamība man ir absolūti labi saprotama.
Uzskatu, ka bērni jālaiž pasaulē, ja ir pilnīgi skaidra vēlēšanās. Ja nav, tad tas ir noziegums pret sevi un bērnu. Bioloģiskais pulkstenis man liekas ir mīts. Man drīz būs 36 gadi."
Primitīvs vairošanās instinkts
"Tas ir primitīvs vairošanās instinkts, kas piemīt no kukaiņiem līdz zīdītājiem, tikai cilvēks to iemācījies piepušķot ar skaistiem vārdiem un cēliem mērķiem.
Tie, kas bērnus negrib, vienkārši nejūtas cienīgi vairot savus gēnus. Kāpēc: paskatieties paši, visi tie negribētāji ir ar smagu pagātni, no nelabvēlīgām ģimenēm materiāli vai emocionāli, vīlušies cilvēki. Negrib vairot sev līdzīgus, netic, ka būs citādāk. Arī, ja izkārpījušies uz augšu un ieguvuši turību vai psiholoģisku komfortu, vai abus divus, bērnībā redzētais neļauj atbrīvoties."
Bērna audzināšana ir sava ego zaudēšana
"Bieži aizdomājos par tēmu - kāpēc, lai vadītu auto, ir jānokārto eksāmens? Kādēļ, lai iegūtu izglītību, ir jāmācās X gadi? Kādēļ, lai kļūtu par ārstu, studijām un praksei ir jāvelta vai puse dzīves, bet, lai radītu bērnu, pietiek ar apdomātu vai mazāk apdomātu mirkli?
Man žēl, ka daudzi neapzinās, ka bērna radīšana/audzināšana ir visatbildīgākā lieta šajā pasaulē, jo, no katras jaunas dzīvības veidojas sabiedrība...
Es patiešām aicinātu tos, kuri bērnus negrib, tos arī neradīt un nepaļauties kādām provokācijām no otrajām pusītēm. Nekas nav ļaunāks par vecāku, kurš negrib savu bērnu. Šādiem vecākiem patiešām nevajadzētu vairoties...
Bērna audzināšana tā ir savā veidā sava ego ziedošana, un ne katrs ir uz to spējīgs. Tāpēc, tik ļoti gribētos, lai vairojas tikai apzinīgākā sabiedrības daļa, kura patiesi vēlas bērnus un nebaidās par tiem uzņemties atbildību."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
