Ģimene ir bērni kopā ar vecākiem – tie ir priecīgi un laimīgi ļaudis. Tas nozīmē psihiski un ķermeniski veseli cilvēki, kuri priecājas viens par otra klātbūtni, pārsvarā ir labā garastāvoklī, dzīvo savu dzīvi un izbauda to. Lai veselības traucējumi nerastos, ir labi ievērot psihes higiēnu, respektējot vairākas psihiskajai veselībai raksturīgas pamatatziņas, uzsver Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne.
Viņa ir sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums ir pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.
Lūk, turpmāk iepazīsties ar Ancānes sagatavotajām 48 atziņām par to, ko nozīmē psihes higiēna!
1. Par savu dzīvi domāt savas domas un izlemt pašam, citu padomi reti der. Arī vecāku padomi reti der. Jo, pirmkārt, citu padomi zināmā mērā izriet no viņu neapzinātās vēlmes ietekmēt mūsu rīcību tā, lai viņu pašu komforta zona būtu pasargāta. Otrkārt, neviens cits nespēj sajust un izjust to, kā mēs patiesībā jūtamies un ko patiesībā vēlamies.
2. Katra cilvēka pirmais uzdevums – sakārtot savu dzīvi, savu "karaļvalsti". Kad cilvēks jūtas labi, arī viņa ģimenes locekļi, radi, draugi jutīsies labi.
3. Bērns, vēlāk jau pieaugušais, dzīvo dzīvi ar vecāku dotajām vērtībām – apzināti un neapzināti. Kāda nelaime cilvēkam, ja vecāki tās iedevuši greizas, pliekanas, dumjas! Tas ir nelaimīgs liktenis.
4. Aiz paša labsajūtas otrajā vietā liekama bērnu labsajūta. Tie ir neaizsargāti, bezpalīdzīgi, paši sev emocionālu un fizisku labsajūtu nodrošināt nespēj. Tas ir process, kurā notiek nemitīgi līdzsvara meklējumi starp nepieciešamību bērnu vajadzības nolikt pirmajā vietā un savu nepieciešamību respektēšanu.
5. Vecvecāku intereses un vēlmes ģimenē nekad nav pirmajā vietā. Psihiski veseli vecvecāki to arī nemaz neprasa. Tā būtu destruktīva pieeja ģimenei, valstij, skatīšanās atpakaļ. Psihiski veseli cilvēki skatās uz nākotni, uz dzīvi un attīstību, par svarīgākajām uzskatot bērnu nepieciešamības un vēlmes. Vecvecāki par to mazliet skums, bet prieks par mazbērnu prieku ņems pārsvaru.
6. Cilvēka dzīves pamatprocess – nemitīga un nepārtraukta attīstība. Sasniedzama galamērķa nav. Process iestiepjas bezgalībā. Aiz katras sasniegtās virsotnes paveras nākamā. Cilvēks vienmēr var vēl tālāk, dziļāk, augstāk, izteiksmīgāk, saprotamāk, spožāk, vienkāršāk, komplicētāk.
7. Attīstība prasa pūles, darbu, ir sāpīga. Katrs jauns domāšanas un darbošanās līmenis dzimst ar pūlēm un sāpēm, pārvarot neticību saviem spēkiem, nevēlēšanos atkal saspringt, ietverot bezpalīdzības, bezcerības un nevarēšanas izjūtas.
8. Attīstība prasa spēju atšķirt prioritātes – sīkās problēmas risināt ātri, lieki spēku netērējot, enerģiju mērķtiecīgi saglabājot lielajiem, sarežģītajiem jautājumiem, pie kuriem mēdzam strādāt gadiem (labas izglītības iegūšana, biznesa izveidošana u.c.).
9. Attīstība prasa spēju kritiski analītiski domāt, izvērtēt dzirdēto, lasīto, norobežoties no aplamībām, piemēram, aicinājuma dzīvot viegli. Lietas sabrūk viegli, bet rodas nopietnā, pūles, atbildību, sasprindzinājumu pieprasošā darbā.
10. Savas intereses aizstāvēt svarīgi iemācīties pēc iespējas agri. Cīņa par savas personības robežu, tāpat kā par savas valsts robežu, aizstāvēšanu ir pastāvīga.
Egoisma pazīmes un pašcieņa
11. Vēlmi attīstīties nosaka pašcieņa un mīlestība pret sevi un citiem cilvēkiem, un interese par izvēlēto nodarbošanos. Šie divi ir priekšnosacījumi.
12. Attīstības instrumenti: ko es gribu (negribu) un kas man patīk (nepatīk). Atbildes uz šiem jautājumiem veido cilvēka patības raksturojumu. Cilvēks ir tas, ko viņš vēlas, kas viņam patīk. Spēja izprast savas jūtas būtu trenējama no agras bērnības, un tas iespējams divējādi: pirmkārt, dodot vārdu jūtām, kuras bērns izjūt, palīdzot viņam pašam atrast īsto vārdu (Jānis ir dusmīgs vai bēdīgs?). Otrkārt, trenējot bērnu spējā izvēlēties (vai gribi vilkt zilo vai zaļo pidžamu, vai ēdīsi burkānus vai kāpostus u.tml.).
13. Laimīgu dzīvi dzīvo cilvēks, kuram ir spēks un drosme sekot saviem (sākumā pat skaidri neapjaustiem, tikai sajūtās balstītiem) "es gribu" un "man patīk". Dzīvošana sakarā ar šiem principiem ir pretēja tam, ko mēdz saukt par egoismu, jo domāt par sevi, savest kārtībā savu labsajūtu – tās nav tikai tiesības, tas ir arī pienākums! Tādējādi sabiedrība iegūst apmierinātu un priecīgu, citiem kaut ko labu dodošu cilvēku, kurš nedzīvo kā apgrūtinājums ģimenei, sociālajiem dienestiem, sabiedrībai, bet gluži pretēji – dod būtisku ieguldījumu kopējā labumā.
14. Egoisma pazīme no ārsta viedokļa – būt par apgrūtinājumu citiem, prasīt, lai citi rūpējas par tavu labsajūtu tā vietā, lai par to rūpētos pats. Egoisti vienmēr manipulē, lai otrs sajustos (apzināti vai neapzināti) vainīgs un tādēļ būtu paklausīgs un izpildīgs pakalpotājs. Manipulāciju piemēri: tev jāklausa, respektīvi, jādara tā, kā es gribu, jo "tu zini, ka es nevaru", "ka esmu slims", "es tev esmu tik daudz laba darījusi" u.tml.
15. Manipulēšana (citu dancināšana), izmantojot "savu slimību", vājumu, ir viens no cietsirdīgākajiem (un efektīvākajiem) egoisma veidiem.
16. Ir zināms, ka katrai valstij ir savas intereses, un tomēr neviens nesaka, ka tās ir egoistiskas. Arī katrs cilvēks ir kā atsevišķa respektējama valsts ar savu privāto zonu, robežām, kuras pārkāpt nedrīkst un kuras Rietumu civilizācija ir iemācījusies respektēt.
17. Cilvēks nevar izmainīt otru cilvēku, tikai sevi. Tomēr cilvēks ar labu pašcieņu pieprasa no otra vienu noteiktu lietu – cieņas pilnu izturēšanos pret sevi. Otrs var mainīties, var nemainīties, bet, ja nemainīs savu attieksmi "pret mani", var tikt izstumts no attiecībām. Tas var būt vistuvākais radinieks, draugs. Nevienam nav jāpacieš necieņas pilna izturēšanās ne no viena. Citādi tiek nogalināta pašcieņa.
18. Nevarēt ir vieglāk nekā varēt.
19. Pašcieņa ir psihiskās un fiziskās veselības stūrakmens. Visu zemeslodes humāno procesu stūrakmens.
20. Drosmes pamatā ir pašcieņa, spēja būt neatkarīgam un autonomam. Savukārt šī spēja balstās uz uzticēšanos sev.
Par mīlestību un sāpēm
21. Cilvēks būtu vērtējams pēc vērtībām, principiem, kurus tas aizstāv. Personīgās īpašības un gaumes jautājumi nebūtu citiem aizskarami.
22. Mīlestība – stipro daļa. Ne katrs ir spējīgs mīlēt un ļaut sevi mīlēt. Mīlestības priekšnosacījums ir pašcieņa, drosme.
23. Cilvēks dzīvo ar to mīlestības daudzumu, ar kuru bērnībā tiek "uzpildīts". Cik laimīgs jūtas bērnībā, tik laimīgu dzīvi prot sev sarūpēt visa mūža garumā. Ja mīlestības pietrūcis, izaugušais bērns par sevi domā sliktu, tas rada bezcerības, bezpalīdzības sajūtu, un šī iemesla dēļ iecerētais un darītais nesanāk, neveicas.
24. Bērnus nav iespējams mīlēt par daudz. Mīlestība neizlutina. Mīlestība padara priecīgu un stipru, izveido labu pašcieņu. Mīlestības sinonīms ir bērna lološana.
25. Atstumti un izlutināti bērni jūtas vienādi – ievainojami un nedroši.
26. Izlutināšanas saknes ir vecāku nedrošība, bezpalīdzība, nepārliecinātība, arī uzpūtība, ja bērniem kaut ko dod ar mērķi izrādīties citu priekšā. Vienalga, vai dod naudu, vai izrāda it kā mīlestību.
27. Mīlēt nevar vairāk vai mazāk. Mīlestības jūtas vai nu ir, vai nav.
28. Vislielākās sāpes un sakropļojumus cilvēkiem spēj nodarīt vecāki, jo pret tiem bērnam nav psihiskās aizsardzības mehānismu, tātad bērns ir pilnīgi neaizsargāts. Vēlākās sāpes dzīvē uzgulstas uz šīm, akumulējas un veido "nelaimīgu likteni".
29. Vecāku un bērnu attiecībās strādā likumsakarība – ko sēsi, to pļausi. Kādas jūtas bērni izjūt pret novecojošiem vecākiem, tādas viņi jutās no tiem saņēmuši bērnībā. Ja bērniem bija silti, viņi jutās samīļoti, viņu vecākiem būs patīkami tikt tāpat samīļotiem vecumdienās. Tiesa, lielākā bērnu enerģijas daļa aizplūdīs viņu pašu bērnu virzienā. Bet mīlošiem vecvecākiem tas patīk.
30. Nav aplamāka teiciena kā "es zinu, ka viņš mani mīl vai mīlēja". Mīlestību nav iespējams "zināt". To var tikai just. Mīlestības jūtas, tāpat kā grūtniecība, vai nu ir, vai nav.
Balsti, risinot problēmsituācijas
31. Visas jūtas un emocijas ir labas un attīstāmas – katru no tām daba devusi, lai veicinātu adaptāciju apkārtējā vidē. Tostarp bailes, dusmas, naids, sašutums, kauns, vaina, riebums u.c. – ja šīs jūtas veidojas adekvātā daudzumā, tiek izpaustas īstajā vietā, laikā un veidā, tās nodrošina veselības saglabāšanos, tāpat kā patīkamās, piemēram, prieks, interese un sajūsma.
32. Uzdrošināšanās ir nepieciešama tikpat lielā mērā kā pacietība.
33. Liekie un bezjēdzīgie vārdi, kuri nepalīdz pēc būtības izprast pasauli un no kuriem būtu vērts atteikties, ir sekojoši: labi/slikti; pareizi/nepareizi, drīkst/nedrīkst; vajag/nevajag. Tā ir kalpu valoda. Kalpi neuzņemas atbildību, jo viņi tikai paklausa pavēlēm, un viņiem par to "dod ciparu". Brīva cilvēka pašcieņa prasa pašam pieņemt lēmumu saskaņā ar savām vērtībām un tad uzņemties par to atbildību. Pareizi/nepareizi u.c. tiek sasaistīti ar "ko citi par to teiks". Svarīgi saprast, ka patiesībā katram cilvēkam ir pilnīgi vienalga, ko citi teiks. Svarīgi ir, ka cilvēks ir pieņēmis savu lēmumu, jo tā ir vēlējies, protams, uzņemoties visu no tā izrietošo atbildību par sekām. Un jebkāds citu vērtējums vairs nav izšķirošs. Lai arī saņemt atbalstu un atzinību ir patīkami.
34. Trīs balsti, sarežģītas problēmsituācijas risinot: pašcieņa, brīvība, drosme.
35. Emocionālā attīstība ir svarīga, varbūt pat svarīgāka par intelektuālo. Jūtas un emocijas – tā ir pirmā reakcija uz apkārtējās pasaules notikumiem, kura sākas no dzimšanas brīža. Sākumā sajūtu, tad izjūtu līmenī. Apzinātie procesi, domāšana, vārdi seko pēc tam. Emociju nozīme cilvēka dzīvē nemazinās, tikai pieaug. Jo tās iemāca gribēt, saprast sevi un citus, orientēties apkārtējā pasaulē. Emocijas ir tās, kuras nemitīgi izraisa reakciju, vēlēšanos, darbošanos. Prāta un apziņas uzdevums – tās izprast un palīdzēt realizēties sociāli adekvātā veidā. Adaptēties. Emocionāls distress rāda, ka iekšējā pasaulē kaut kas ir kārtojams.
36. Būt vecākiem nozīmē – bērnu emocionāla un fiziska distresa uzņemšana uz sevi un bērnu nomierināšana, iedrošināšana. No tā vecāki arī visvairāk pārgurst.
37. Dzīvē, tāpat kā medicīnā, labs ir viss, kas ar mēru un normas robežās.
38. Cilvēka dzīve ir īpaša ar to, ka visapkārt ir bezgalīgi iespēju kalnāji. Vienīgie limiti to sasniegšanā mēdz būt cilvēku iekšējā pasaulē. Cilvēks var un spēj tieši tik daudz, cik grib. Protams, jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu. Cilvēks nevar gribēt noteikt un kontrolēt lietas, kas attiecas uz citu cilvēku vēlmēm un jūtām, uz citu cilvēku tiesību lauku.
39. Biežākie ierobežojumi, no kā cilvēki cieš: neticība sev, zems pašvērtējums, pašcieņas trūkums, autonomijas un neatkarības traucējumi, patoloģiski liela kauna un vainas izjūta. Tās ir bērnības emocionālo traumu sekas. Tās ir iespējams ārstēt.
Prieks kā glābšanas riņķis
40. Katrs var nodzīvot savu dzīvi iespējami labākajā veidā, ja tikai to grib un mēģina.
41. Katrs var uzlabot savu dzīvi un neko nevar izmainīt otra dzīvē.
42. Ir vērts rūpēties par pārticību. Nabadzība, tāpat kā pārāk liela bagātība, bojā raksturu.
43. Dzīve ir skaista un grūta. Cik vienkārša, tieši tikpat sarežģīta. Un ļoti īsa.
44. Vecums ir obligāts, arī zināmas ķermeņa nodiluma problēmas. Tomēr tās ir kompensējamas. Un koncepts "healthy aging" jeb "veselīga novecošana" ir realizējams, jo emocijas nenoveco.
45. Novecojot katram būtu svarīgi nemitīgi mainīties un pilnveidoties iekšēji, lai līdzsvarotu ķermeņa ārējās izmaiņas.
46. No priecāšanās nevajadzētu atteikties, tāpat kā no glābšanas riņķa.
47. Nekad. Ne par ko. Neviena priekšā cilvēkam nav jātaisnojas un jāattaisnojas. Izņemot par slikti padarītu darbu.
48. Droši var apgalvot, ka dzīve nav godīga un dzīve nav taisnīga – kas laimīgs bērnībā, tas laimīgs visu mūžu.
Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".
