"Hermanis ir laimīgs puika, tie esam mēs, kuriem sevi no jauna jāatrod. Tie esam mēs, kuri piedzīvo un ņem visu nopietnāk un drūmāk nekā vajag. Tie esam mēs, kuriem Hermanis māca lielo dzīvi un lielo prieku," tā savā blogā "Esunmees" raksta Anete Bendika, Hermaņa, kurš ir bērns ar īpašām vajadzībām, mamma.
Tuvojoties Mātes dienai, Anete bija gatava padalīties ar savu dzemdību stāstu jeb satikšanos ar savu bērnu, kurš, kā vēlāk izrādījās, vecākiem liks mainīties, liks saskatīt dzīvi citādākās, bet ne mazāk laimīgākās nokrāsās.
Lai runā Anete:
"Krāsnī cepas kūka un es gremdējos mammu nostaļģijā. Pirms trīs gadiem pusnaktī sākās mūsu nakts ceļojums, kur pret rītu satikām Hermani.
5. maijs man jau bija saplānots – jābrauc pie Māras apraudzīt mazā Ronja. Rīts ir slinks un miegains, no gultas izveļos tikai ap vieniem dienā. Esmu ļoti liela. Aizripoju uz dušu, uzvelku vienīgo, kas der un dodos ceļā. Izkāpjot Maskačkā, piesēžu uz soliņa. It kā sāp vēders, it kā grūtāk elpot. Saņemos un ripoju pie Māras.
Ar lielu sajūsmu iepazīstos ar mazo meiteni, ko Māra, šķiet, tur divās plaukstās, tik smalka un skaista… Man arī drīz būs tik mazs bēbītis. Neticami. Emocionāli pārrunājam visu, kas mūs saviļņojis, bet sarunu laikā jūtu, ka sāk vilkt vēderu. Neapzināti aizeju līdz virtuves letei un pie tās šūpojos. Māra aizdomīgi skatās. Sajūtas pieņemas spēkā un Māra saka, ka šis izskatās pēc kaut kā no dzemdību pasaules. Tā kā viņa ir "svaigdzemdētāja", tad ticu uz vārda un zvanu Miķelim. Viņš jau drīz ir pakaļ, braucam mājās ēst un gulēt – jākrāj spēki, ja nu tiešām šī ir īstā diena. Izdodas pagulēt divas stundas, pamostos un jūtu, ka vēders turpina maigi savilkties. Pabrīdinām mūsu Astrīdu. Skatāmies seriālus. Paskatos pulkstenī – pusnakts.
Pamazām zaudētā realitāte
Vecmāmiņa man stāstīja, ka, ūdeņiem plīstot, esot bijusi sajūta, ka vēderā plīst striķītis. Man likās ļoti jocīgs salīdzinājums. Līdz brīdim, kad striķītis plīst manā vēderā.
Izlecu no gultas, pēkšņas veiklības pārņemta, un gaidu, ka nu tik plūdīs. Pak, pak. Izpaliek iztēlotās upes. Miķelis zvana Astrīdai, bet es jau zaudēju saikni ar realitāti, jo uzreiz ir klāt pirmā kontrakcija. Ieķeros kumodē. Apdullinošas sāpes. Esmu šokā. Šis ir sākums? Kā būs tālāk?
Kontrakcija pāriet un man jau šķiet, ka viss sāpju tolerēšanas limits ir jau izsmelts. Saprotu, ka kontrakcijas laikā no šoka neelpoju vispār.
Noskaņojos elpot un atbrīvoties uz nākamo kontrakciju, kas ir klāt pēc trīs minūtēm. Jezus Marija (ar latgaļu akcentu)! Prātā nāk vecmāmiņu izteicieni un arī šis tas rupjāks, jo sāp tā, ka melns iet gar acīm. Te nu bija cerētā lēnā iešūpošanās ar ilgajām pauzēm starp kontrakcijām.
Miķelis ir savācis mūsu "parpalas" (jo nu vajadzēja man līdzi tieši visu) un mēs dodamies uz mašīnu. Atskatos uz dzīvokli, kurā atgriezīsimies nu jau trīs un nekas vairs nebūs kā līdz šim. Šņuk, šņuk, paspēju vēl izspiest asariņu.
Uzvilktajam pamperim čaukstot, eju uz mašīnu, bet saļimstu pie mājas stūra, jo atkal klāt "batshitcrazy" kontrakcija. Apķērusi notekcauruli, atbrīvojos no vakariņām. Šo darbību atkārtoju vairākas reizes un smukuma labā turpmākajā stāstā to pārdēvēšu par "dziedāšanu".
Esam mašīnā un startējam uz "Harmoniju". Miķelis brauc pa Brīvībeni un es uz katras bedres vaidu. Līdz šim es dzīvoju laimīgā neziņā par to, cik bedraina tā ir. Atkal kontrakcija. Saprotu, ka es nespēju izturēt braucošu mašīnu kontrakcijas laikā. Tā nu Miķelis ik pēc trīs minūtēm stājas malā. Ceļš izvēršas mokošs. Padziedu pie Brīvdabas muzeja, padziedu arī Vangažos. Viss ir tādā pusnemaņā, nemaz nespēju pacelt acis uz augšu. Dodu Miķelim dažādas komandas – tagad mani mierini, tagad aizveries, tagad paijā, tagad liec mieru. Jūtos traka un jūtu arī bailes – uz ko es esmu parakstījusies? Vai es šo varēšu?
Gribu klusumu un nē bizbizmārītei!
Pēc 200 gadiem pieripojam pie "Harmonijas". Astrīda mūs jau sagaida, paspējusi mūs apdzīt, kamēr es pa grāvmalām dziedāju. Pusrāpus tieku iekšā. Knapi dzirdu, ko viņa saka, viss šķiet kā skanam no slikta radio. Nespēju pacelt acis, sāp nenormāli.
Tiekam līdz istabiņai, es saku, ka gribu, lai man pārbauda atvērumu, lai saprotu, cik tālu esmu tikusi. 4 cm. Oioioi.
Astrīda ierosina atgulties, bet es nespēju. Uz katru kontrakciju lecu kājās, elpoju kā tanks un ar nagiem ieķeros sienā.
Izveidoju absurdu rutīnu, kuras sākums ir gultā, tad uz kontrakciju lecu kājās, halātam plandot, rikšoju uz tualeti, sēžu tur, kontrakcija beidzas, velkos atpakaļ uz gultu, atguļos un viss sākas no sākuma. Tā nu es tur plivinos, par spīti ieteikumiem pataupīt spēkus. Nezināmu iemeslu dēļ man to vajadzēja. Miķelis mani, labu gribēdams, mēģina apturēt, bet dabū dzirdēt vienīgo rupeklību, ko tajā naktī teicu skaļi.
Atelpas nav. Viena kontrakcija pēc otras, mežonīgas sāpes. Lieku lietā visu, ko esmu lasījusi, mācījusies, trenējusies. Nevaru rast sev vietu. Esmu ierāvusies sevī un negribu nevienu sev klāt, negribu, lai runā. Līdzpaņemtā mūzika stāv neieslēgta. Gribu klusumu. Tas tiek respektēts.
Astrīda mani ierosina pārbaudīt, bet, kamēr guļos, saņemu tādu dūrienu mugurā, ka piedziedu pilnu istabu. Sirsnīgi un ilgi. Kamēr Miķelis to likvidē, es tenterēju uz istabu un domāju – nu kā es, bļāviens, varu te vērties kā zieds, ja man visu laiku jādzied! Lūdzu Astrīdai to apturēt, viņa man iešpricē un vismaz šī sadaļa beidzas.
Aiz loga sāk parādīties gaisma un man zūd spēki. Nespēju vairs noturēt domas un racionālo saprātu. Gribu bēgt, izslēgt tās sāpes. Tad kaut kas mainās, Hermanis noslīd zemāk un pēc sajūtām, šķiet, lauž nost manu astes kaulu. Sākas sāpes, kuru fonā kontrakcijas pat nefiksēju. Ārprātā sāp mugura un esmu pārliecināta, ka tūlīt būs krakšķis un tā pārplīsīs. Šīm sāpēm nav atelpas un es sāku krist panikā. Nometos uz grīdas un vaidu, kliedzu, ka mirstu, ka nevaru, ka negribu, ka un ka, un ka… Ļauju sev uz mirkli padoties, lai atkal man acu priekšā uzpeldētu lielais mērķis – bērns. Kā viņš jūtas, kamēr es te vārtos un sevi žēloju?
Savācu sevi rokās un galvā sev ieslēdzu Iļģu "Spēlēju dancoju" noslēgumu. Pieķeros pie palodzes un velku sevi augšā. Skatos uz austošo dienu, jūtu sevī Leldes un Tota spēku, atsāku pamatīgi elpot, paceļu galvu augstāk, drīz jau mēs tiksimies, es visu izdarīšu! Episks brīdis, ko pārtrauc Miķelis, pasniedzot man koka bizbizmārīti, ar kuras kājām viņš piedāvā man pamasēt muguru. Es viņam veltīju skatienu. Viņš ātri saprata kļūdu.
Lielais fināls jau gandrīz sasniegts
Lai arī esmu saņēmusies, sāpes mazākas nekļūst un es gribu uz vannu. Astrīda mani iepriecina ar ziņām par 9 cm un es dodos uz ūdeni. Vannas istabā beidzot pāriet muguras laušanas sajūta un paliek "tikai" kontrakcijas. Iekāpju vannā. Vēl trīs kontrakcijas viena pēc otras un tad pēkšņi viss. Viss norimst un es sekundes simtdaļā aizmiegu. Guļu kādas 10 minūtes, Miķelis jau sāk iestresot, bet tad es ar kliedzienu mostos, nokrītu uz ceļiem un saucu Astrīdu. Klāt ir pilnīgi cita veida sāpes un skaidrs, ka sākas izstumšanas periods.
(Liriska atkāpe – daudz sieviešu piedzīvo, ka pirms izstumšanas perioda iestājas pauze. Bezspēkā daudzas tiešām piemieg, ja to ļauj. Tikmēr ķermenī notiek hormonu pārkārtošanās un sagatavošanās grand finale.)
Mans grand finale ilgst aptuveni stundu. Salīdzinot ar iepriekš piedzīvoto, tas šķiet kā atpūta. Sāp mazāk un citādāk, starp kontrakcijām ir kaut neliela atelpa. Jūtu, kā Hermanis tuvojas un atslīd atpakaļ, divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ. Drusku sevi sāku žēlot un taupīt.
Astrīda to redz, saka, ka būs klāt uzreiz, kad ļaušos un darīšu uz 100. Sajūtu gamma pieņemas spēkā. Rūcu un rēcu kā zvērs (zemās skaņas palīdz). Ir jau pavisam tuvu un pēkšņi man liekas, ka kontrakcijas atslābst. Prasu Astrīdai tableti, viņa mīļā miera labad iedod, placebo nostrādā, es saņemos un nākamajā kontrakcijā, mana rēciena pavadījumā, Hermanis piedzimst. Astrīda noķer. Es gribu redzēt, bet no pārpūles neredzu neko. Tad man uz vēdera tiek uzstumts pieaudzis vīrietis. Ā, nē. Tas ir mūsu puika! Četri kilogrami un seši simti gramu!
Prieks, prieks, prieks! Hermanis izskatās pēc krunkaina kartupelīša ar gariem nagiem! Nekas skaistāks nav redzēts! Birst asaras! Mani pārņem absolūta eiforija un milzīgs atvieglojums par dzemdību noslēgumu. Pulkstenis ir pusastoņi no rīta. Hermanis uzliek savu tuklo roķeli uz manas krūts un paēd. Pa vannas istabas griestu logu spīd balta pavasara gaisma. Tā arī atmiņā ir saglabājusies kā baltās un tīrās laimes sajūta. Vēl viens iemesls, kāpēc man vienmēr gribas gaismu.
Piedzimst placenta, Hermani paņem Miķelis un Astrīda mani izķeksē no vannas. Kājas ir pilnīgs galerts, Astrīda mani slauka un apģērbj. Muguru var just. Liekas, ka esmu nobraukusi uz astes kaula pa bobsleja trasi vasaras laikā.
Astrīda mani aizčubina līdz istabai, uzliek atkal uz vēdera Hermani un mūs silti sasedz. Man sākas slavenie drebuļi. Astrīda uzliek vienu šuvi uz "bremzēšanas pēdām", kā viņa saka.
Ahhhh, kāda laime. Mēs ar Miķeli esam tik laimīgi. Tik! Lai arī vajadzētu pagulēt, miegs nenāk, jo gribas kliegt visai pasaulei – mums ir dēls! Pakliegt nav spēka, bet dalāmies ar prieku sūtot visiem laimes ziņu. Hermanis mierīgi čuč un smaržo pēc debesīm.
Anete: "Cik labi, ka viss beidzies!"
Astrīda: "Tagad jau tik viss sāksies!"
Cits sākums…
Tik tiešām viss tikai sākās. Pierašana pie jaunā režīma, iepazīšanās un iemīlēšanās, skaistā vasara un rāmais rudens. Bargā ziema ar smagajām ziņām, laimes burbuļa pārsprāgšana. Cīņas sākums un jaunās dzīves iepazīšana. Jaunās laimes meklējumi. Kritieni un prieks. Nemitīgi jauni izaicinājumi un nebeidzams darbs ar sevi. Hermanis ir laimīgs puika, tie esam mēs, kuriem sevi no jauna jāatrod. Tie esam mēs, kuri piedzīvo un ņem visu nopietnāk un drūmāk kā vajag. Tie esam mēs, kuriem Hermanis māca lielo dzīvi un lielo prieku.
Hermaņa trešā dzimšanas diena bija ļoti emocionāla. Kaut kur savā galvā, šķiet, biju nolikusi trīs gadus kā nozīmīgu nogriezni. Biju iztēlojusies, kāds būs Hermanis šajā vecumposmā un, protams, realitāte ir pavisam citādāka. Bet tas ir slidens ceļš, pa kuru izvairos iet. Jāturas pie ceļa "es priecājos un koncentrējos uz to, kas ir". Tomēr šīs sajūtas ir nelūgti ciemiņi. Un birst asaras, atceroties to laimīgo satikšanās dienu, birst asaras, atskatoties uz noieto un paveikto. Birst asaras, domājot par to, cik tālu mēs esam savā nogurumā aizpeldējuši no manis iztēlotā par to, cik izcili vecāki būsim. Birst asaras par to, cik daudz darba vēl priekšā, par to, cik maz spēka mums ir. Birst asaras, skatoties uz Hermaņa prieku par viņa jaunajām kustībām. Birst asaras par to, cik ļoti mēs viņu mīlam un par to, cik ļoti tas mūs spiež pāri robežām.
Kad asaras bija izbirdinātas, kūka gatava un šis sacerējums gandrīz pabeigts, tad cēlāmies Hermaņa dzimšanas dienas rītā, lai brauktu piknikā kopā ar draugiem un vienkārši priecātos par to, ka Hermanis mums visiem ir. Un tā bija viena varena un laimīga diena! Lai šī diena ir jaunā gada laimīguma bāze! Lai tik laimīgs Hermaņa nākamais gads!
Sekot līdzi Hermaņa un viņa ģimenes ikdienai, kurā aug īpašs bērns, viņa panākumiem un atpūtai, vari arī Anetes "Instagram" kontā.
