Foto: Shutterstock
Ja nelaimes nāktu brēkdamas, visticamāk, liela daļa no tām vienkārši nenotiktu, bet diemžēl traģēdijas piezogas pēkšņi un skar nežēlīgi. Pirmā reakcija parasti ir šoks, kam var sekot gan noliegums, gan dusmas un citas emocijas, taču dzīve neapstājas, ja kāds ir mūs pametis uz visiem laikiem. Ir jādzīvo tālāk. Tikai kā? Sākumā šķiet, ka tas nav iespējams. Un tā arī ir – notikušais ir jāizsēro, pretējā gadījumā sāpes tāpat dzīvos tevī.

SOS bērnu ciematu asociācija jau otro reizi organizē bezmaksas atbalsta programmu sērojošiem bērniem un viņu ģimenēm. Tās nosaukums ir "Kalniem pāri", un oktobrī sāksies jaunās grupas atlase.

Mēs piedāvājam iepazīties ar divu ģimeņu stāstiem par zaudējuma sāpēm, par to, kā neizdzīvotas emocijas atspoguļojas ikdienas dzīvē un kas mainās pēc tam, kad esi apmeklējis speciālu terapiju.

Piedzīvotajā dalās divas atraitnes, kurām aug dažāda vecuma bērni un kuras vīru zaudējušas pēkšņi, nesasniedzot pat 40 gadu vecumu. Savukārt par programmu stāstīs tās vadītāja Estere Kvelde.

Ieva – zaudējusi vīru, bet divas meitas – tēti. Blaknes un kārpīšanās no sēru bedres

Ieva ir mamma divām meitām – Gerdai un Sofijai – un diemžēl nu jau divus gadus arī atraitne, kuras vīrs 39 gadu vecumā pēc infarkta neizdzīvoja, vienā naktī sagraujot visus pamatus zem kājām. Vārdi mūsu stāsta personāžiem ir mainīti, pēc sievietes pašas izvēles viņām – ģimenes meitenēm – doti citi vārdi. To portāls "Cālis" darījis nolūkā pasargāt bērnus, tādēļ neminēsim arī pilsētu, kur ģimene dzīvo.

Ar savu pieredzes stāstu Ieva ir gatava dalīties, lai, pirmkārt, iedrošinātu citas ģimenes meklēt iespējas, kā pareizi sērot, kā atsākt dzīvi jaunās kurpēs, bet, otrkārt, lai pavēstītu par lielisko iespēju, ko piedāvā programma "Kalniem pāri". Tā ir pieejama bez maksas ģimenēm ar bērniem, kuri zaudējuši kādu tuvinieku.

Tas notika pirms diviem gadiem, vasarā, kad Ieva ar vīru un abām meitām ciemojās laukos pie vīra vecākiem. Naktī vīram kļuva slikti, tika izsaukts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, bet... Viņš, tikai 39 gadus vecs vīrietis, neizdzīvoja. "Gerdai toreiz bija nepilni septiņi gadi, bet Sofijai – divarpus gadi. Skaidrs, ka infarkts nāca negaidīti un pēkšņi. Vecākā meita pamodās no jezgas, ko radīja ātrās palīdzības brigādes ierašanās, un uzreiz arī uzzināja, ka tētis ir miris. Protams, viņa raudāja, raudājām abas kopā. Bet es pat tagad neatceros, kā to pateicu jaunākajai meitai, kāda bija viņas reakcija," liktenīgās nakts notikumus mēģina rekonstruēt Ieva.

Mamma toreiz domājusi, ka mazā Sofija tēti nemaz neatcerēsies, ka vēl maziņa un neko nesaprot. Un vispār toreiz Ievai nebija daudz iespēju domāt par tādām ēteriskām lietām, jo vienā mirklī bija jāmaina visa dzīve. "Mums bija tāds netipiskāks ģimenes modelis – vīrs ar bērniem dzīvojās pa māju, vadāja visur, kur vajadzēja, bet es strādāju. Tad, kad tas notika, man darbs bija jāpamet, jo es to nevarēju savienot ar māju un bērniem. Man pat autovadīšanas tiesību nebija, es nekur ar mašīnu nevarēju aizbraukt, to visu darīja vīrs," stāsta Ieva.

Vēl smagāku situāciju padarīja fakts, ka Gerdai bija jāsāk iet 1. klasē, kas jau tāpat ir liels pārdzīvojums, bet komplektā ar tēta nāvi padarīja visu vēl smagāku. Pirmo gadu pēc vīra nāves ģimene dzīvojusi no pabalstiem – Ieva saņēma bezdarbnieka pabalstu, kā arī bija nelieli iekrājumi no "labajiem laikiem". Tāpat arī materiāli atbalstīja ģimene un tuvākie radinieki.

"Un tad man ienāca prātā ģeniāla doma – izlikties, ka nekas nav noticis. Aizgāju pie psihiatra, viņš man izrakstīja antidepresantus. Es jau pēc dabas esmu visai depresīva, nemaz nerunājot par tā laika pārdzīvojumiem. Tā es dzēru zāles un domāju, ka neko uz priekšu nedarīšu, man galvenais bija izdzīvot katru dienu – no rīta līdz vakaram, ar bērniem iet un kaut ko darīt, lai aizņemtu viņu domas ar ko pozitīvu un neļautu skumt. Tā bija riktīga izlikšanās, daudziem attālākiem paziņām nemaz nebiju teikusi, ka esmu zaudējusi vīru, šķiet, ka tikai pēc kāda pusgada sāku to atklāt," atminas Ieva. Tiesa, viņa nebūt nebija viena šajā laikā, daudz palīdzējuši gan tuvāki, gan tālāki radi un draugi.
Foto: Shutterstock

Bet... Kas notika ar emocionālo pusi, kā uzvedās bērni? Meitas kļuva raudulīgākas, par tēti nerunāja, taču jaunākā meita vienā brīdī sāka uzvesties pavisam dīvaini. "Tas man bija kā dūriens sirdī – visur, kur gājām, viņa gandrīz ar lepnumu teica: "Man nomira tētis." To viņa varēja pateikt pārdevējai veikalā, jebkuram svešam cilvēkam uz ielas, kurš viņai pievērsa kādu uzmanību. Šī frāze un uzvedība burtiski mani sagrieza gabalos un iemeta skaudrajā realitātē," atzīstas Ieva. Vēl mazā Sofija atsāka čurāt gultā un grauzt nagus.

Turpretim vecākajai meitai radās mācīšanās traucējumi, skolotāji sūdzējās, ka viņai ir slikta atmiņa, un Ieva meitu pat aizveda pie psihologa uz pārbaudi.

Tā kā abas meitas bija kļuvušas trauslākas, emocionālākas, Ieva viņām teju it visā izdabāja. "Ja es kaut ko aizliedzu, viss noslēdzās ar raudāšanu un kliegšanu: "Es gribu tēti!" Lai izvairītos no šādām situācijām, nolēmu, ka labāk pati vairāk izdarīšu, un tas, protams, iespaidoja meitu rakstura izmaiņas un uzvedību. Viņas sāka uzskatīt, ka visu var panākt ar raudāšanu. Es sapratu, ka vairs nekontrolēju savu dzīvi, un pēkšņi pamanīju, ka var pieteikties programmai "Kalniem pāri". Uzreiz sapratu, ka tas mums būtu ļoti noderīgi, jo mums jau vairs nebija citu iespēju," stāsta Ieva.

Kad Ievu kopā ar vecāko meitu uzņēma programmā, kopš vīra nāves bija pagājis gads. Sākot grupu nodarbības, Ievai burtiski atvērušās acis, viņa sapratusi, ka nebūt nav vienīgā, kura palikusi bez vīra, bet bērni – bez tēva. Un visiem šiem nodarbību laikā sastaptajiem cilvēkiem bija līdzīgas bērnu audzināšanas problēmas. "Tā apziņa, ka arī citi piedzīvo to pašu, ko tu, satuvināja. Draugi līdz tam apzinājās, cik smagi mums ir, un negribēja apgrūtināt ar savām problēmām, droši vien domāja, ka man tomēr iet trakāk. Pietrūka draudzeņu parunāšanās, jo man ne neviens vairs neko nestāstīja, lai tikai saudzētu. Bet nodarbībās tu jūties piederīgs un vari runāt par lietām, kas tevi satrauc," atzīst Ieva.

Par programmas būtību pastāstīs tās vadītāja Estere, bet Ieva apliecina, ka dalība šajās nodarbībās ir nesusi ļoti pozitīvu rezultātu Gerdai, bet Sofija šoruden sāks apmeklēt nodarbības, jo pērn viņa vecuma dēļ neatbilda, turpretim šogad programma ir paplašināta un palīdzēs izsērot bēdas arī pirmsskolas vecuma bērniem.

Kas mainījies Ievas ģimenē pēc "Kalniem pāri"? Gerda prot savas emocijas parādīt. Ja līdz tam viņa nevarēja skatīties uz tēta fotogrāfijām, tad tagad to spēj. Turklāt viņa vairs nejūtas tā, it kā būtu vienīgais cilvēks pasaulē, kas zaudējis tēti. Mainījusies ir arī Ievas uzvedība. Viņa vairs necenšas meitām izdabāt, līdz ar to šīs pārmaiņas atspoguļojas arī meitās. Jaunākajai meitai palīdzējusi smilšu terapija. "Ja tu nerunā par tēti, tās skumjas jau nekur nepazūd. Ja pirms programmas mēs izvēlējāmies labāk nerunāt par šo tēmu, cerot, ka tā viss ātrāk aizmirsīsies, tad tagad to varam. Jā, kādreiz arī paskumstam, bet arī priecīgos brīžos mēs bieži pieminam, ka tētis tagad priecātos... Tagad tētis it kā piedalās mūsu ikdienā. Gerda, saudzējot mani, pirms tam vispār nerunāja par tēti. Skaidrs, ka sāp jau tāpat, arī jāparaud ir šad un tad, tomēr situācija ir ļoti uzlabojusies," atzīst Ieva.

Pēc programmas mamma sapratusi, ka bērniem ir jāuzliek robežas. "Tagad meitas lieku atpakaļ uzvedības rāmjos, viņām vairs nav visatļautības," saka Ieva, kas sapratusi, ka, mēģinot meitas pasargāt no zaudējuma sāpēm, atļāvusi viņām daudz par daudz.

Kopumā vērtējot "Kalniem pāri", Ieva saka: "Profesionāļu komanda ir ļoti spēcīga, un noteikti aicinu izmantot šo iespēju, ja ģimenē notikusi līdzīga traģēdija – zaudēts kāds ļoti mīļš un tuvs cilvēks."

Brīvdiena, tāpēc nevaram operēt. Lindas gaidību laiks, kurā bija jāzaudē vīrs

Foto: Shutterstock

Traģēdija Lindas ģimenē notika pirms pieciem gadiem, kad diennakts laikā slimnīcā izdzisa viņas vīra dzīvība. Viņam bija 36 gadi, bet Lindas dēlam Kārlim – pieci, taču mazā māsa Dārta vēl nemaz nebija dzimusi. Vārdi visiem stāsta personāžiem ir mainīti bērnu interešu aizsardzības labad, un sieviete pati izvēlējās, kā sevi un bērnus dēvēs savā pieredzes stāstā. Arī viņa ar dēlu izgājusi terapiju programmā "Kalniem pāri". Tā kā šīs grupu nodarbības sniegušas daudz ieguvumu, zinot arī, cik grūti ir apzināties, ka šķietami esi viens tāds, kuram pāragri jāzaudē tuvinieks, Linda ir gatava dalīties pieredzē.

Lindas vīram kļuva slikti, viņš tika nogādāts slimnīcā, kur pateica, ka nevar operēt. Bija plīsis asinsvads. Pārvests uz citu slimnīcu, kur tā arī pateikuši – sestdienā nav iespējams veikt šādu operāciju, nevarot nodrošināt personālu. "Tā viņš nomira, jo bija brīvdiena," saka Linda. Te gan jāatzīmē, ka traģēdija notika Rīgā, lai kāds neiedomātos, ka šāda situācija ir notikusi kādā nelielā reģionālā slimnīcā. Bet šoreiz ne par to...

Dēls Kārlis bija aizbraucis uz laukiem, un svētdien, kad atgriezās mājās, mamma viņam pavēstīja divus jaunumus – vienu sliktu, vienu labu. "Tētis ir aizlidojis debesīs, bet tev atsūtījis māsiņu. Jā, par māsiņu nebijām vēl nevienam teikuši, un Kārlis vienā reizē dabūja uzklausīt divas jaunas ziņas," atceras Linda.

"Pirmos divus gadus bija izdzīvošanas režīms. Pārorientēšanās gan materiālā, gan fiziskā ziņā, savu psihisko potenciālu biju koncentrējusi, lai visu izdarītu pēc labākās sirdsapziņas, bet bērnam centos nodrošināt ierasto vidi. Viņam jau nebija viegli – tēta vairs nav, gaidāma māsiņa…" stāsta Linda.

Piedzima māsiņa, un tā Linda dzīvoja, kā pati saka: "Pamazām bijām saraduši ar situāciju, sakārtojuši dzīves praktisko pusi, kad divarpus gadus pēc notikušā pārcēlāmies dzīvot citur. Bija sajūta, ka kaut kas ir jāmaina, lai mūsu visu dzīve būtu labāka." Linda ar bērniem pameta Rīgu un iekārtojās uz dzīvi citā pilsētā. Bet nekas jau patiesībā nebija izdzīvots, jo tikai tad, kad bija sakārtojušās sadzīviskās lietas un kļuva mierīgāk, parādījās neizsāpētie
pārdzīvojumi.

"Tikai pēc trim gadiem emocionāli sāku apjaust notikušo, jo līdz tam domāju vairāk racionāli. Bija pagājuši vairāk nekā četri gadi, kad pamanīju informāciju par šo terapijas grupu. Aizsūtīju pieteikumu, un tikām programmā. Uzrunāja ideja par atbalsta grupu bērniem, kuri zaudējuši tuvinieku. Mūsu paziņu lokā nebija neviena, kurš būtu piedzīvojis ko līdzīgu. Manam dēlam tā bija kā nolemtības sajūta, ka viņš tāds ir vienīgais, kuram ir slikti, jo tētis miris," skaidro Linda. Uz terapijas nodarbībām Linda ar dēlu braukāja, un arī ceļš līdz Rīgai bijis gana svētīgs, jo tas bija laiks, kad abi bija tikai divatā. "Bija reizes, kad pa ceļam klusējām, bija reizes, kad pārrunājām grupā piedzīvoto vai kavējāmies atmiņās, dažreiz arī raudājām. Tas bija vērtīgi, jo patiesībā – mēs viens otram nevaram dot neko vairāk kā tikai savu laiku," uzsver Linda.

Kā dēls uztvēra tēta nāvi? Sākumā, neilgi pēc notikušā, par tēti puika runājis vairāk, tad arvien mazāk un mazāk. "Bija cilvēks – un pēkšņi vairs nav, bet bērnam ir atmiņas. Nākamais lūzums sekoja, kad bija svētki, kuros taču bija savas ģimenes tradīcijas. Mēs to visu savstarpēji izjutām, bet nerunājām par to. Vēl pēc laika Kārlis par tēti nerunāja vispār. Es redzēju, ka viņš iekšēji kaut ko pārdzīvo, bet ārā nekas nenāk. Vēlāk sekoja uzvedības maiņa, vakaros, kad bija piekusis, ar mani bieži sāka strīdēties, izteica pārmetumus, mēdza sevi novest līdz raudāšanai, dusmu lēkmēm. Arī skolā uzvedība mainījās, tā nebija antisociāla, bet viņš mēģināja sev pievērst uzmanību. It kā meklēja robežas, un radās konflikti ar skolotājiem un klasesbiedriem. Uzmanību gribēja piesaistīt," stāsta Linda.

Un tad mamma sapratusi, ka bērnam patiešām ir nepieciešams pabūt terapijā ar vienaudžiem, kur viņš gūtu atbalstu, kur saprastu, ka tāds nav vienīgais, ka ir bērni, kuri pārdzīvojuši ko līdzīgu. Tagad, kad terapijas kurss pabeigts, puika esot kļuvis jūtami mierīgāks, protams, visu mamma nesaista ar šo programmu, jo bērns tāpat aug un mainās, taču noteikti uzsver, ka terapija ļoti palīdzējusi abiem diviem. "Piedaloties vecāku atbalsta grupā, pati sevī daudzas lietas esmu sakārtojusi, izrunājusi, izraudājusi. Laiks iet, esmu iemācījusies to pieņemt, vairs nav sajūtas, ka mēs izvairītos par to runāt. Nav sajūtas, ka nedrīkstam to pieminēt, jo atkal būs sāpīgi," par terapijas ieguvumiem stāsta Linda.

Vērtīgs ieguvums no terapijas, ko neviens pat īsti nebija apzinājies, bija atklāsme, ka patiesībā arī mazā māsiņa tajā visā ir iesaistīta. Jā, kad tētis nomira, viņa pat nebija dzimusi. "Dārtai nav pieredzes, kā tas ir, kad tētis ir blakus, un nav pārdzīvojuma, ka viņš tiek zaudēts. Tomēr viņa jūt, ka mēs skumstam un dzird, ka mēs runājam un atceramies. Atbalsta grupā, daloties savā pieredzē, sapratu, cik nepieciešami ir runāt arī ar mazāko bērnu par zaudējumu, lai tas viņai neizveidojas kā nezināms tukšums, par ko mēs ar vecāko bērnu runājam, skumstam, bet viņa nesaprot, kas tas ir. Lai šī vieta neaizpildītos ar kaut ko mistisku, ir jārunā ar viņu," uzsver Linda.

Viņa apzinās, ka pēc kāda laika arī mazo Dārtu, iespējams, vedīs uz šīm grupu terapijas nodarbībām, jo pati labi zina: "Kamēr mēs savā sirdī nēsājam sāpes un skumjas, tur paliek mazāk vietas priekam un mīlestībai."

Sērošana nav tikai kolektīva raudāšana – 'Kalniem pāri' darbs atbalsta grupās

Foto: Publicitātes attēli

Programmas "Kalniem pāri" vadītāja Estere Kvelde (fotogrāfijā zemāk – aut.) stāsta, ka sākums šādu atbalsta nodarbību izveidei meklējams laikā pēc Zolitūdes traģēdijas, kurā, kā zināms, sabrūkot veikalam "Maxima", daudzi zaudēja dzīvību, bet citi – tuviniekus. Sākotnēji atbalsts tika nodrošināts nometņu formātā, bet, lai tas būtu ilgstošs un visaptverošs, kopš pagājušā gada programma piedāvā ģimenēm tikties atbalsta grupās mācību gada laikā, kā arī nepieciešamības gadījumā izvēlēties individuālas konsultācijas. Septembrī un oktobrī norisinās iepazīšanās sarunas ar ģimeni, oktobra beigās sākas darbs atbalsta grupās, un maijā ģimenes tiekas noslēguma pasākumā "Kalna galā".

"Nāve cilvēka dzīvi satriec, bet sēras saliek atkal kopā. Latvijā vārds "sēras" asociējas ar kaut ko negatīvu, biedējošu un nezināmu, bet mūsu komandas skatījumā sēras ir palīdzošas un bieži vien pat dziedinošas, kā rezultātā cilvēks var turpināt dzīvi bez mirušā mīļā cilvēka," norāda Estere.

Pagājušajā gadā uzsākot darbu atbalsta grupās, bija paredzēts vecākiem organizēt informatīvos seminārus, kuros pārrunātu specifiskus jautājumus, saistītus ar bērnu sērām, bet jau pēc pirmā semināra vecāki izteica vēlmi tikšanās organizēt regulāri, un tā spontāni tapa vecāku atbalsta grupa. "Pielāgojamies un esam atvērti, ļoti piedomājam, lai mūsu aktivitātes būtu palīdzošas, atbilstošas konkrētās grupas vajadzībām. Mūsu klienti atzina, ka "Kalniem pāri" valda liela sirsnība un kopības sajūta," pirmo programmas gadu atminas Estere.

Pagājušajā gadā programmā piedalījās pa astoņiem bērniem 7–11 gadus un 12–18 gadus vecu bērnu atbalsta grupā un attiecīgi viņu vecāki/aizbildņi, aptuveni 13 pieaugušie. Šogad nāks klāt vēl grupa pirmsskolas vecuma bērniem. Ar dažām ģimenēm, kurās tuvinieks miris pavisam nesen, speciālisti strādā individuāli, jo darbs grupā var izrādīties vēl par intensīvu. Vairumā gadījumu bērni, kuri piedalījās programmā, bija zaudējuši pašus tuvākos cilvēkus – mammu vai tēti, bet dažos gadījumos – abus divus. "Šogad programmā arī būs bērniņi, kas zaudējuši brāli vai māsu, kā arī bērni, kuriem miris nozīmīgs aprūpētājs – vectētiņš, kas bijis tēva vietā, vai auklīte, kas bērnu audzinājusi no pirmās dienas un bērnam bijusi kā otra mamma," skaidro programmas vadītāja.

Komandā strādā klīniskie psihologi, psihoterapijas speciālisti, mākslas terapeite un teologs, kurš ir arī aktivitāšu vadītājs. Aktivitāšu laikā starp grūtā darba posmiem terapijā ir arī izkustēšanās, saliedēšanās, bieži vien dzirdami bērnu smiekli un čalas.

No bailīgiem un aizdomu pilniem bērniem līdz spējīgiem runāt par zaudējumu

Foto: Publicitātes attēli

Vaicāju Esterei, kādi ir bērni, kuri nule kā atnākuši uz nodarbībām. "Bieži vien viņi atnāk negribīgi, aizdomu pilni, bailīgi un negrib runāt par notikušo. Protams, reakcijas ir atšķirīgas, ir arī bērni, kuri nāk ar interesi, jo gaidāms kaut kas nebijis. Taču bieži vien viņi, īpaši jau pusaudži un puiši, ir ļoti skeptiski. Tā arī pasaka: "Es te negribu būt! Mamma mani atveda." Sākumā negribas iesaistīties itin nemaz, bet tad pārrunājam viņu intereses, kā arī atklāju, ka grupas laikā mēs ēdīsim picu, un tas bērnus iepriecina. Pamazām arī izdodas pārrunāt svarīgas ar sērošanu saistītas lietas. Jau iepazīšanās sarunas laikā pārrunājot bērna sērošanas īpatnības un paskaidrojot, ka tās ir ļoti normālas un bieži izplatītas atbildes reakcijas uz mīļa cilvēka nāvi, gan bērnam, gan vecākam rodas atvieglojuma sajūta, un viņi turpmākajā procesā iesaistās ar prieku," atzīst Estere, un augstāk bildē ir visa "Kalniem pāri" komanda.

Mājās nāve ir kļuvusi par tabu tēmu

Runājot par to, kāpēc ir svarīgi bērnam palīdzēt izsērot tuvinieka nāvi, Estere skaidro bērnu sērošanas specifiku. "Bērniem sēras norisinās viļņveidīgi. Daba ir parūpējusies par to, lai bērns gan augtu un veiktu savai attīstībai nepieciešamos uzdevumus, gan arī paralēli sērotu par mīļā cilvēka nāvi. Pieaugušie visbiežāk sēro vienmērīgāk, bet bērniem šis process noris viļņveidīgi. Bērnam uznāk skumju brīdis, bet tad atkal viņš ir priecīgs, attīstās, mācās, iet ar draugiem, un vecāki nevilšus pieņem, ka bērnam ir kļuvis labāk, tāpēc izvairās notikušo pieminēt, lai bērnu lieki nesāpinātu. Arī bērns pamana, ka šī tēma kļuvusi īpaši jutīga, un tā pamazām ar sērām saistītās izjūtas, kā arī mirušā cilvēka pieminēšana kļūst par tabu tēmu, kas patiesībā sāpina ikvienu ģimenes locekli, jo nu viņiem jāsēro individuāli, nedaloties vienam ar otru. Es ģimenēm stāstu, ka sēru izjūtas cilvēkā uzkrājas kā tvaiks, kas rodas, katliņā ar cieši uzliktu vāku vāroties ūdenim.

Emocijas uzvirmo, un mūsu uzdevums ir tām ļauties, tās piedzīvot. Bet dažreiz spēcīgās jūtas var nobiedēt – dusmas uz mirušo, ka viņš ir mani pametis, vai uz ārstiem, kas nevarēja glābt dzīvību, vai pašam uz sevi – piemēram, ka nebiju klāt. Citreiz ir atvieglojums, ja tā ir bijusi ilgstoša slimošana, vai milzīga vainas sajūta, skumjas un izmisums – visas šīs emocijas ir lielā sajukumā, un, ja ģimenē par to nav pieņemts runāt, bērns savās sērās paliek viens. Ja pieaugušam cilvēkam dzīves laikā ir izveidojusies pieredze, kas viņam palīdz pārdzīvot zaudējuma sāpes, tad bērnam bieži vien šādas pieredzes vēl nav. Tādēļ ir labi, ja vecāks var dalīties ar bērnu savās sērās un, ar savu uzvedību – atmiņu stāstiem, raudāšanu, kopīgiem rituāliem – pieminot aizgājēju, veidot bērnam piemēru, kā sērot par zaudēto mīļo cilvēku," uzsver "Kalniem pāri" vadītāja.

"Kad ģimene piesakās programmai, sākumā notiek iepazīšanās saruna. Šīs sarunas laikā dažkārt ģimenes locekļi viens par otru uzzina ko jaunu – ja sēras ģimenē bijušas tabu tēma un ģimenes locekļi centušies viens otru neapzināti pasargāt no savām sāpēm. Speciālista klātbūtnes iedrošināti, ģimenes locekļi var pārrunāt grūtības, kas bērnam radījušas raizes, bet pieaugušais, iespējams, pat nav par tām nojautis. Tā drošā vidē tiek atklāts, ka bērns baidās par palikušā vecāka dzīvību vai naktīs redz briesmīgus murgus, un tad pēc šīs sarunas iestājas atvieglojums," stāsta Estere.

Bieži vien bērni, kas zaudējuši sev nozīmīgu cilvēku, jūtas vientuļi, bet grupā viņi piedzīvo to, ka nav vieni. Bērni sadraudzējas un bieži vien saprot viens otru no pusvārda. Viņi pieredz, ka veids, kādā sēro, nav nekas nenormāls. Estere min vairākus piemērus, kā var atgadīties bērniem, kuri pārdzīvo zaudējumu: "Mācību stundas laikā kāda tēma var atgādināt bērnam par mirušo cilvēku vai spēji likt izjust zaudējuma atstātās sekas uz savu dzīvi, un tad acīs sariešas asaras, kuras bērns cenšas apslāpēt un neizrādīt citiem. Bērns var nosarkt, viņam var sākt svīst rokas vai uz ādas izsisties sarkani pleķi, un bērnam šķiet, ka nevienam citam uz pasaules tā nav. Tad viņš uzzina, ka cits bērns šādā situācijā sāk trīcēt, vēl kāds stundas laikā aizskrien uz tualeti un raud."

Un tieši tas pats notiek ar vecākiem, kad viņi grupu nodarbību laikā uzzina, ka arī citiem vecākiem ir raizes par savu bērnu uzvedību vai to sēru izpausmēm. Bieži vien bērna uzvedība sērās var kļūt izaicinoša, un, vecākam saudzējot bērnu un neuzliekot palīdzošas robežas, uzvedības problēmas saasinās. Un tad nevar saprast, vai bērns cērt durvis, jo pārdzīvo, vai to dara, jo iestājies pusaudža vecums. Daloties ar šādām raizēm atbalsta grupā, vecāki var saņemt nozīmīgu savstarpēju atbalstu, kā arī rast jaunas idejas bērnu audzināšanā, uzsver programmas vadītāja.

Katls ar augstu sprādzienbīstamību

Foto: Shutterstock

Skaidrs, ka dalība programmā nav tikai izklaide un picu ēšana vien, ir arī nopietns darbs pašam ar sevi. "Bērniem sakām: "Pastrādāsim trīs stundiņas, lai nākamās divas nedēļas būtu vieglāk." Un vieglāk būs, jo katlam vāciņš būs pavērts. Ja to vāku aizspiež ciet, pa virsu vēl uzliekot augstsprieguma klipšus, tad vēlākos gados katls var sprāgt, radot lielas grūtības, kas citkārt var izpausties, piemēram, kā pārmērīga alkohola vai narkotisko vielu lietošana," par nepieciešamību emocijām ļaut izpausties skaidro Estere.

Pirmais pusgads pēc tuvinieka nāves ir akūtais periods. Tas ir laiks, lai saprastu un pieņemtu to, kas noticis. Sākotnēji psihe ļauj cilvēkam uztvert tikai tik daudz, lai informācijas apjoms būtu izturams un cilvēks no sāpēm nesajuktu prātā. Sērošanas pirmais uzdevums ir pieņemt notikušo. Bērniem šajā periodā raksturīgi vēl dzirdēt mirušā vecāka soļus vai, ieskanoties telefonam, gaidīt, ka zvanītājs būs mamma. Ar laiku šīs gaidas mazinās, skaidro Estere.

Otrais sērošanas uzdevums ir piedzīvot sēru emocijas sev īpašā veidā – kādam palīdz saruna ar līdzcilvēkiem, kādam gleznošana, nodošanās hobijam, pastaigas vai intensīvas mācības. "Šis arī ir vislabākais laiks, kad ar sērām strādāt grupā. "Kalniem pāri" grupās mēs mēģinām bērniem piedāvāt dažādus veidus, kā izreaģēt savas emocijas, ko viņi turpmāk var izmantot arī paši. Šis ir laiks, kad ļauties dažādajām sēru emocijām, un tad atbalsts no līdzcilvēkiem vai grupas biedriem ir ļoti palīdzošs. Dažreiz bērni stāsta, ka pirmajā gadā pēc tuvinieka nāves bijuši ļoti apjukuši, bet arī ļoti atbalstīti – iesaistījušies skolotāji, klasesbiedri, draugi un paziņas, kas palīdzējis gadu izdzīvot. Taču pamazām apkārtējo atbalsts samazinās, savukārt sērošanas intensitāte var tikai pieaugt. Tad grupu nodarbības ir īsti laikā," uzskata Estere.

Foto: No nodarbībām programmā "Kalniem pāri".

Trešais sērošanas uzdevums ir pielāgoties pasaulei, kurā mirušā mīļā cilvēka vairs nav. Ģimenē pēc zaudējuma parasti mainās lomas – kādam ir jāuzņemas mirušā cilvēka pienākumi, daži no šiem pienākumiem paliek nedarīti, vēl citas funkcijas aizstāt nav iespējams. Tas ir grūts adaptācijas posms, kas ģimenei jāpārvar. Ja bērns zaudējis mammu, ar kuru vienmēr varēja izrunāt visas sirdssāpes, tad tagad jāatrod kāds cits, kuram uzticēties, ar kuru izrunāties, stāsta Estere.

Pēdējais un, iespējams, viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, kā stāsta programmas vadītāja, ir rast veidu, kā uzturēt saikni ar mirušo cilvēku, vienlaikus pilnasinīgi turpinot dzīvot savu dzīvi. Bērniem var palīdzēt dažādi rituāli – svētku reizē iedegta svecīte mirušajam par godu vai ikvakara saruna ar mirušā bildīti. Tas palīdz bērniem atrast veidu, kā palikt emocionāli saistītiem ar mirušo cilvēku, vienlaikus virzoties uz priekšu savā dzīvē. Šis uzdevums var prasīt vairākus mēnešus vai gadus un aktualizēties līdz ar katru jaunu identitātes krīzi. Piemēram, ja bērns piecu gadu vecumā atrod vienu veidu, kā saprast notikušo un iekļaut mirušo mammu savā dzīvē, tad pusaudža gados, saskaroties ar identitātes jautājumiem un attīstītākām prāta spējām, tas viss bērnam jāpārskata jaunā gaismā.

Dažreiz, ja tuvinieks miris traumatiski, piemēram, cietis nelaimes gadījumā, veicis pašnāvību vai ticis noslepkavots, bērnam var izveidoties traumatiskas vai komplicētas sēras. Tad bērnam acu priekšā var būt kāda briesmīga atmiņa, ja, piemēram, viņš tuvinieku ir atradis mirušu vai uzzinājis par nāvi nepiemērotā veidā, un šī šausminošā bilde vai atmiņa neļauj bērnam uzsākt sērošanas procesu, bloķējot piekļuvi viņa pozitīvajām atmiņām par mirušo. Šādos gadījumos īpaši būtiski sniegt bērnam profesionālu palīdzību, skaidro Estere.

Vaicāju Esterei, vai ir tiesa, ko esmu dzirdējusi, – ka bērnā, sākot dalību kādā no psiholoģiskās terapijas grupām, atkal uzjundī zaudējuma sāpes, kas šķietami bija rimušas, un tuvinieki pat bieži nolemj pārtraukt šādu terapiju. "Sākot terapiju, bieži vien apspiestais tiek uzjundīts, emocijas uzvirmo ar jaunu sparu, un vecāks var sabīties – bērnam kļūst tikai sliktāk. No tā nevajadzētu baidīties, būtu jāsaprot, ka tas ir ceļš, kas ved uz dziedināšanu, atlabšanu. Tam ir jāiet cauri, jāsaskaras un jāpieņem visas izpausmes, ko bērnā rada zaudējuma sāpes. Patiesībā sēras simbolizē to, ka bērns mīļo cilvēku ir ļoti mīlējis. Jo sēras ir spēcīgākas, jo tuvākas un nozīmīgākas bijušas attiecības," skaidro Estere, mudinot vecākus nebaidīties un saprast, ka sēras pašas no sevis neizzudīs, tām jāpalīdz izpausties, lai bērns spētu dziedināties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!