Pāragri zaudējot vīru un tēti – pieredzes stāsti un programmas 'Kalniem pāri' iespējas
Foto: Shutterstock

Ja nelaimes nāktu brēkdamas, visticamāk, liela daļa no tām vienkārši nenotiktu, bet diemžēl traģēdijas piezogas pēkšņi un skar nežēlīgi. Pirmā reakcija parasti ir šoks, kam var sekot gan noliegums, gan dusmas un citas emocijas, taču dzīve neapstājas, ja kāds ir mūs pametis uz visiem laikiem. Ir jādzīvo tālāk. Tikai kā? Sākumā šķiet, ka tas nav iespējams. Un tā arī ir – notikušais ir jāizsēro, pretējā gadījumā sāpes tāpat dzīvos tevī.

SOS bērnu ciematu asociācija jau otro reizi organizē bezmaksas atbalsta programmu sērojošiem bērniem un viņu ģimenēm. Tās nosaukums ir "Kalniem pāri", un oktobrī sāksies jaunās grupas atlase.

Mēs piedāvājam iepazīties ar divu ģimeņu stāstiem par zaudējuma sāpēm, par to, kā neizdzīvotas emocijas atspoguļojas ikdienas dzīvē un kas mainās pēc tam, kad esi apmeklējis speciālu terapiju.

Piedzīvotajā dalās divas atraitnes, kurām aug dažāda vecuma bērni un kuras vīru zaudējušas pēkšņi, nesasniedzot pat 40 gadu vecumu. Savukārt par programmu stāstīs tās vadītāja Estere Kvelde.

Ieva – zaudējusi vīru, bet divas meitas – tēti. Blaknes un kārpīšanās no sēru bedres

Ieva ir mamma divām meitām – Gerdai un Sofijai – un diemžēl nu jau divus gadus arī atraitne, kuras vīrs 39 gadu vecumā pēc infarkta neizdzīvoja, vienā naktī sagraujot visus pamatus zem kājām. Vārdi mūsu stāsta personāžiem ir mainīti, pēc sievietes pašas izvēles viņām – ģimenes meitenēm – doti citi vārdi. To portāls "Cālis" darījis nolūkā pasargāt bērnus, tādēļ neminēsim arī pilsētu, kur ģimene dzīvo.

Ar savu pieredzes stāstu Ieva ir gatava dalīties, lai, pirmkārt, iedrošinātu citas ģimenes meklēt iespējas, kā pareizi sērot, kā atsākt dzīvi jaunās kurpēs, bet, otrkārt, lai pavēstītu par lielisko iespēju, ko piedāvā programma "Kalniem pāri". Tā ir pieejama bez maksas ģimenēm ar bērniem, kuri zaudējuši kādu tuvinieku.

Tas notika pirms diviem gadiem, vasarā, kad Ieva ar vīru un abām meitām ciemojās laukos pie vīra vecākiem. Naktī vīram kļuva slikti, tika izsaukts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, bet... Viņš, tikai 39 gadus vecs vīrietis, neizdzīvoja. "Gerdai toreiz bija nepilni septiņi gadi, bet Sofijai – divarpus gadi. Skaidrs, ka infarkts nāca negaidīti un pēkšņi. Vecākā meita pamodās no jezgas, ko radīja ātrās palīdzības brigādes ierašanās, un uzreiz arī uzzināja, ka tētis ir miris. Protams, viņa raudāja, raudājām abas kopā. Bet es pat tagad neatceros, kā to pateicu jaunākajai meitai, kāda bija viņas reakcija," liktenīgās nakts notikumus mēģina rekonstruēt Ieva.

Mamma toreiz domājusi, ka mazā Sofija tēti nemaz neatcerēsies, ka vēl maziņa un neko nesaprot. Un vispār toreiz Ievai nebija daudz iespēju domāt par tādām ēteriskām lietām, jo vienā mirklī bija jāmaina visa dzīve. "Mums bija tāds netipiskāks ģimenes modelis – vīrs ar bērniem dzīvojās pa māju, vadāja visur, kur vajadzēja, bet es strādāju. Tad, kad tas notika, man darbs bija jāpamet, jo es to nevarēju savienot ar māju un bērniem. Man pat autovadīšanas tiesību nebija, es nekur ar mašīnu nevarēju aizbraukt, to visu darīja vīrs," stāsta Ieva.

Bērniem sēras norisinās viļņveidīgi. Daba ir parūpējusies par to, lai bērns gan augtu un veiktu savai attīstībai nepieciešamos uzdevumus, gan arī paralēli sērotu par mīļā cilvēka nāvi. Estere Kvelde

Vēl smagāku situāciju padarīja fakts, ka Gerdai bija jāsāk iet 1. klasē, kas jau tāpat ir liels pārdzīvojums, bet komplektā ar tēta nāvi padarīja visu vēl smagāku. Pirmo gadu pēc vīra nāves ģimene dzīvojusi no pabalstiem – Ieva saņēma bezdarbnieka pabalstu, kā arī bija nelieli iekrājumi no "labajiem laikiem". Tāpat arī materiāli atbalstīja ģimene un tuvākie radinieki.

"Un tad man ienāca prātā ģeniāla doma – izlikties, ka nekas nav noticis. Aizgāju pie psihiatra, viņš man izrakstīja antidepresantus. Es jau pēc dabas esmu visai depresīva, nemaz nerunājot par tā laika pārdzīvojumiem. Tā es dzēru zāles un domāju, ka neko uz priekšu nedarīšu, man galvenais bija izdzīvot katru dienu – no rīta līdz vakaram, ar bērniem iet un kaut ko darīt, lai aizņemtu viņu domas ar ko pozitīvu un neļautu skumt. Tā bija riktīga izlikšanās, daudziem attālākiem paziņām nemaz nebiju teikusi, ka esmu zaudējusi vīru, šķiet, ka tikai pēc kāda pusgada sāku to atklāt," atminas Ieva. Tiesa, viņa nebūt nebija viena šajā laikā, daudz palīdzējuši gan tuvāki, gan tālāki radi un draugi.

Pāragri zaudējot vīru un tēti – pieredzes stāsti un programmas 'Kalniem pāri' iespējas
Foto: Shutterstock

Bet... Kas notika ar emocionālo pusi, kā uzvedās bērni? Meitas kļuva raudulīgākas, par tēti nerunāja, taču jaunākā meita vienā brīdī sāka uzvesties pavisam dīvaini. "Tas man bija kā dūriens sirdī – visur, kur gājām, viņa gandrīz ar lepnumu teica: "Man nomira tētis." To viņa varēja pateikt pārdevējai veikalā, jebkuram svešam cilvēkam uz ielas, kurš viņai pievērsa kādu uzmanību. Šī frāze un uzvedība burtiski mani sagrieza gabalos un iemeta skaudrajā realitātē," atzīstas Ieva. Vēl mazā Sofija atsāka čurāt gultā un grauzt nagus.

Turpretim vecākajai meitai radās mācīšanās traucējumi, skolotāji sūdzējās, ka viņai ir slikta atmiņa, un Ieva meitu pat aizveda pie psihologa uz pārbaudi.

Tā kā abas meitas bija kļuvušas trauslākas, emocionālākas, Ieva viņām teju it visā izdabāja. "Ja es kaut ko aizliedzu, viss noslēdzās ar raudāšanu un kliegšanu: "Es gribu tēti!" Lai izvairītos no šādām situācijām, nolēmu, ka labāk pati vairāk izdarīšu, un tas, protams, iespaidoja meitu rakstura izmaiņas un uzvedību. Viņas sāka uzskatīt, ka visu var panākt ar raudāšanu. Es sapratu, ka vairs nekontrolēju savu dzīvi, un pēkšņi pamanīju, ka var pieteikties programmai "Kalniem pāri". Uzreiz sapratu, ka tas mums būtu ļoti noderīgi, jo mums jau vairs nebija citu iespēju," stāsta Ieva.

Kad Ievu kopā ar vecāko meitu uzņēma programmā, kopš vīra nāves bija pagājis gads. Sākot grupu nodarbības, Ievai burtiski atvērušās acis, viņa sapratusi, ka nebūt nav vienīgā, kura palikusi bez vīra, bet bērni – bez tēva. Un visiem šiem nodarbību laikā sastaptajiem cilvēkiem bija līdzīgas bērnu audzināšanas problēmas. "Tā apziņa, ka arī citi piedzīvo to pašu, ko tu, satuvināja. Draugi līdz tam apzinājās, cik smagi mums ir, un negribēja apgrūtināt ar savām problēmām, droši vien domāja, ka man tomēr iet trakāk. Pietrūka draudzeņu parunāšanās, jo man ne neviens vairs neko nestāstīja, lai tikai saudzētu. Bet nodarbībās tu jūties piederīgs un vari runāt par lietām, kas tevi satrauc," atzīst Ieva.

Par programmas būtību pastāstīs tās vadītāja Estere, bet Ieva apliecina, ka dalība šajās nodarbībās ir nesusi ļoti pozitīvu rezultātu Gerdai, bet Sofija šoruden sāks apmeklēt nodarbības, jo pērn viņa vecuma dēļ neatbilda, turpretim šogad programma ir paplašināta un palīdzēs izsērot bēdas arī pirmsskolas vecuma bērniem.

Kas mainījies Ievas ģimenē pēc "Kalniem pāri"? Gerda prot savas emocijas parādīt. Ja līdz tam viņa nevarēja skatīties uz tēta fotogrāfijām, tad tagad to spēj. Turklāt viņa vairs nejūtas tā, it kā būtu vienīgais cilvēks pasaulē, kas zaudējis tēti. Mainījusies ir arī Ievas uzvedība. Viņa vairs necenšas meitām izdabāt, līdz ar to šīs pārmaiņas atspoguļojas arī meitās. Jaunākajai meitai palīdzējusi smilšu terapija. "Ja tu nerunā par tēti, tās skumjas jau nekur nepazūd. Ja pirms programmas mēs izvēlējāmies labāk nerunāt par šo tēmu, cerot, ka tā viss ātrāk aizmirsīsies, tad tagad to varam. Jā, kādreiz arī paskumstam, bet arī priecīgos brīžos mēs bieži pieminam, ka tētis tagad priecātos... Tagad tētis it kā piedalās mūsu ikdienā. Gerda, saudzējot mani, pirms tam vispār nerunāja par tēti. Skaidrs, ka sāp jau tāpat, arī jāparaud ir šad un tad, tomēr situācija ir ļoti uzlabojusies," atzīst Ieva.

Pēc programmas mamma sapratusi, ka bērniem ir jāuzliek robežas. "Tagad meitas lieku atpakaļ uzvedības rāmjos, viņām vairs nav visatļautības," saka Ieva, kas sapratusi, ka, mēģinot meitas pasargāt no zaudējuma sāpēm, atļāvusi viņām daudz par daudz.

Kopumā vērtējot "Kalniem pāri", Ieva saka: "Profesionāļu komanda ir ļoti spēcīga, un noteikti aicinu izmantot šo iespēju, ja ģimenē notikusi līdzīga traģēdija – zaudēts kāds ļoti mīļš un tuvs cilvēks."

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!