Pašlaik trīs, bija seši, kopā trīspadsmit. Saruna ar audžuvecākiem Alkšņiem Rucavā

Pašlaik trīs, bija seši, kopā trīspadsmit. Saruna ar audžuvecākiem Alkšņiem Rucavā
Foto: Shutterstock

Andris un Inga Alkšņi no Rucavas novada ir tas retais gadījums, kad uz sarunu par savām audžuģimenes lietām ierodas divatā. Tas varētu liecināt par īpaši ciešām ģimenes saitēm. Tomēr savulaik Inga plānojusi, ka vīra viņai nebūs vispār. Tikai bērni. No bērnu nama.

– Cik pašlaik audžubērnu ir jūsu ģimenē?

Inga: Pašlaik ir trīs, bet ir bijuši seši vienlaicīgi. Pavisam būs trīspadsmit.

– Jums arī savi bērni?

Andris: Jā, mazie.

– Mazie?! Tātad vispirms, kamēr pašu bērnu nebija, pieņēmāt audžubērnus?

Inga: Bija tā, ka sākumā es pieņēmu audžubērnus. Viena pati. Vīrs bija ārzemēs…

– Lai kuplinātu audžuģimeņu kustību, vīrus jāaizsūta uz kādu brīdi uz ārzemēm…

Inga (smejas): Nē, bija citādi. Vispirms pati aizbraucu strādāt ārzemēs, pēc tam aizvilku vīru strādāt (kaut gan vēl nebija vīrs) un tad gaidīju savu bērniņu, atbraucu atpakaļ uz Latviju, lai šeit piedzimtu. Kamēr gaidīju bērniņu, bija garlaicīgi, nebija ko darīt. Dzirdēju, ka var iziet audžuvecāku kursu. Kad izgāju, dabūju audžuģimenes statusu, tad jau arī bērniņš piedzima un pēc tam dabūju arī savus pirmos audžubērnus. Viena pati ar savu meitiņu audzināju pirmos audžubērnus.

– Audžubērni arī maziņi?

Inga: Nē, audžubērni krietni vecāki. Vienai meitai bija astoņi, otrai – piecpadsmit.

Es jau no skolas biju tā kā atgājusi un nu atkal ielekt septītās, astotās klases programmā. Pie tam lielā meitene bija tā kā "emo" stilā – melnām acīm, matiem, drēbēm…ar tādu es arī nekad nebiju saskārusies. Kā sākt, kā runāt?! Inga Alksne

– Kā nonācāt līdz šādai audžubērnu domai? Kad bijāt jaunāki, diez vai par to domājāt.

Inga: Tā kā es ģimenē esmu vecākā māsa, vēl ir divi brāļi un divas māsas, tad esmu pieradusi, ka ģimenē ir daudz cilvēku… Es nezinu, kaut kā pati biju izdomājusi, ka man vīra nebūs, bet būs bērni no bērnu nama. Nezinu kādēļ es savos padsmit gados tā biju izdomājusi.

– Kāpēc tad vīru atmetāt tajās pusaudža domās? Vērtējāt to dzimumu, nu tā…?

Inga: Nezinu. Laikam mūsu ģimenes modelis signalizēja, ka nekas nesanāks. Tā izdomāju, ka būs pašai bērns no bērnu nama?

– Kad dabūjāt audžuģimenes statusu?

Inga: tas bija 2008. gadā, kad arī drīz ģimenē ienāca audžumeitas.

– Lielākās audžumeitas piedalījās arī mazās meitiņas auklēšanā…

Jā! Ļoti labi. Tiešām bija riktīgi palīgi. Viņām jau arī bija visādi gājis. Lielā meitene bija izņemta no aizbildņu ģimenes, kurā viņai bija likti visādi pienākumi, tai skaitā – vākt mazos bērnus. Tādēļ es uz to īpaši nespiedu, sākām pamazām…

– Jūs atgriezāties no ārzemēm un, kā saka, konstatējāt faktu?

Andris: Biju jau sagatavots, ka tā būs. Ja bērniem jāpalīdz, tad tā arī jādara. Cik var skatīties, kasnotiek apkārt. Jāpalīdz vien ir.

Ja parunājas, tad izrādās, ka nemaz tik briesmīga nav kā raksturojumā. Daudzreiz arī tie raksturojumi ir savādi… Andris Alksnis

– Kā tad notiek apkārt?

Andris: Nu kā? Slikti! Konkrēti? Nelabvēlīgas ģimenes, un no kā tādas rodas? Bezdarbs, alkohols… Mums ir bijuši arī tīņi. Nupat astoņpadsmit gadu palika, bet viņi tāpat pie mums atgriežas.

– Jūs jau viņus pieņēmāt nosacīti lielā vecumā?

Andris: Jā, bija piecpadsmitgadīga meitene, tagad ir sešpadsmitgadīga. Viņa pati brīnījās – kā mēs uzdrošinājāmies… Jautāja, vai mums nebija bailviņu ņemt. Jo viņai bija ļoti slikts raksturojums.

– Nu, un tiešām nebija bail?

Inga: Bija. (Andris fonā: Dzīvē viss ir jāpamēģina) Tad, kad ienāca pirmie bērniņi, divas meitenes, viņus atveda iepazīties. Mazākā meitene, astoņi gadi, nekas briesmīgs, tiksim galā. Toreiz bāriņtiesai teicu – kā tikšu ar to piecpadsmitgadīgo galā? Viņai ar raksturojumu bija viss labi, bet nu tas vecums… Es jau no skolas biju tā kā atgājusi un nu atkal ielekt septītās, astotās klases programmā. Pie tam lielā meitene bija tā kā "emo" stilā – melnām acīm, matiem, drēbēm…ar tādu es arī nekad nebiju saskārusies. Kā sākt, kā runāt?!

Viņi jau kā pašu bērni. To vairs nešķirojam. Tagad mums bija neliels pārtraukums audžubērnu pieņemšanā un mūsu pašu bērni jutās kā pazuduši. Sāka prasīt, kad ņemsim nākamos… Andris Alksnis

– Un kā sākāt? Nu, viņa "emo" izskatā ierodas… Labdien!

Inga: Tas jau nekas. Tam bērnam, ja viņš izskatās savādāk, jau nemainās raksturs. Īstenībā viņa bija ļoti klusa meitene. Ja man prasa – kā galā tiekat? – es nezinu, man vienmēr visi bijuši ļoti labi bērni…

– Jūs sacījāt par sešpadsmitgadīgo meiteni, kuras raksturojums nebija pārāk labs…

Andris: Vajag parunāties. Ja parunājas, tad izrādās, ka nemaz tik briesmīga nav kā raksturojumā. Daudzreiz arī tie raksturojumi ir savādi… Runā ar viņu, dod zināmu brīvību, nevis diktē kādas stingras līnijas. Tā nav. Protams, kaut kādi noteikumi ir.

– Piedodiet, tai vecumā jau hormonu vētras. Kādi draugi parādās. Neklausīšana.

Andris: Protams, ir bijis. Ir bijis, kad vienreiz piekrāpj. Otrreiz jau nepiekrāps, jo pats zina, ka ir bijis slikti. Piemēram, samelojas. Izdarījis vienu, bet pasaka citu. Tad atgriežas mājās, melos pieķer, viņa ir vīlusies… Es nezinu, kā ir citās ģimenēs, bet mūs viņa saprata. Nemaz nevajadzēja daudz runāt un morāli lasīt.

Inga: Andris jau vairāk mums saimniecības uzturētājs. Es esmu tā, kas māca un runā, un morāli lasa…

– Paanalizēsim. Bērns tā kā nedarbu izdarījis. Samelojies. Jūs atšifrējat, ka viņš samelojies. Ko nedrīkstētu darīt šādā brīdī? Aurot nedrīkst?

Andris: Ja jau sabļaus, nekas labāk nepaliks. Izrunāt vajag – kā tu to pati uztver tagad…vienkārši runā, runā, kamēr saprot.

Inga: Mēs jau sagatavojam tos bērnus. Sešpadsmitgadīgajai meitenei, kad aizbraucām iepazīties uz bērnu namu, mēs teicām – tu padomā labi, vai gribēsi nākt uz ģimeni, kur ir zināmi noteikumi.

Nenosodu tos, kuri izgāja kursus un saprata, ka viņi to nevarēs darīt. Tie cilvēki saprot mūs un to, ko mēs darām, to cik tas ir vērtīgi, smagi un vajadzīgi. Inga Alksne

Andris: Mēs arī pajautājām, kādi ir viņas netikumi – alkohols, cigaretes. Raksturojumā tas bija, tieši tādēļ jautājām. Tādā brīdī jau stress, bet viņa atzinās – jā, smēķēju. Pēc tam viņa atbrauca pie mums, sēdēja trīs dienas savā istabā. Uztraukusies, protams. Bet nesmēķē. Tāpat skolas vidē viņai bija grūti sākumā, tomēr ar laiku iejutās un atvērās…

Inga: Tie netikumi jau lien ārā. Tai pašā skolā. Ir kāds bērns, kurš dabū un atnes cigaretes. Tomēr galvenais ir mūsu piemērs. Mēs nesmēķējam. Ir noteikts – ja tu gribi, ej ārā. Mājā pie mums nesmēķē. Bet tā arī, šķiet, būsim šai likstai izbēguši.

– Vai jums ir kontakti ar aizgājušajiem audžubērniem?

Andris: Kā lai to pasaka… Varbūt esmu mazliet skarbs. Pastāv tāda lieta kā skaudība.

– Kādā sakarā skaudība šeit?

Andris: Tādēļ, ka bērni, kuri adoptēti Latvijā, mums nav saskarsmes ar viņiem. Varbūt tas arī nav vajadzīgs, lai viņi un mēs varam mierīgāk dzīvot. Savukārt tie, kas aizgājuši adopcijā ārzemēs, ko es gan īsti neatbalstu, ar viņiem kontakts ir.

– No kā atkarīgs, vai adoptētājs būs Latvijā vai ārzemēs?

Inga: Viņi gadu stāv adopcijas reģistrā Latvijā. Ja šai laikā neviens nepiesakās, tad viņus iekļauj starptautiskajā reģistrā.

– Kā panākt, lai vairāk paliktu Latvijā?

Inga: Vecākiem, adoptētājiem vajadzētu lielāku atbalstu. Nav nekādu sociālo garantiju, pat ja ņem radinieku bērnus. Ja var vēl izvilkt materiāli savus bērnus, tad, paņemot vēl kādu un nezinot, vai būs atbalsts, būs ļoti grūti.

– Vai organizētie audžuģimeņu kursi jums palīdz?

Inga: Jā. Nu jau astoņus gadus šo strādājot, esmu sapratusi, ka zināšanu ir ļoti par maz. Bērni nāk ar lielām problēmām, kurām jātiek cauri. Es sapratu, ka jāiet mācīties. Otro gadu jau studēju par sociālo darbinieku un redzu, ka tas ļoti nāk par labu.

– Jūtu, ka mazliet Dievs vai daba ir devuši to prasmi…

Inga: Bez tā nevar. Daudzi cilvēki vaicā – nu kāpēc jūs to darāt? Vai kaut ko nopelnat? Nenopelnām. Savu naudu grūžam iekšā. Vienkārši – patīk.

Andris: Viņi jau kā pašu bērni. To vairs nešķirojam. Tagad mums bija neliels pārtraukums audžubērnu pieņemšanā un mūsu pašu bērni jutās kā pazuduši. Sāka prasīt, kad ņemsim nākamos…

– Jādomā, ka audžuģimeņu būšanā jāiet tiem cilvēkiem, kuriem uz to ir zināms talants?

Andris: Arī gribasspēks.

Inga: Ir jāgrib palīdzēt bērniem. Veltīt sevi bērniem. Nevaram domāt, ka, protot kalt dzelzi, varēšu kalt arī bērnus…

– Tai skaitā. Un otrs – mūsu saruna ir, lai kāds to lasītu vai sadzirdētu. Tad, domājot par audžubērniem, saprastu, vai viņš to var, vai nevar.

Andris: Daudzi jau atkrīt. It kā iziet tos kursus, bet vai nu neuzsāk, vai pamet šo lietu.

Inga: Es arī nenosodu tos, kuri izgāja kursus un saprata, ka viņi to nevarēs darīt. Tie cilvēki saprot mūs un to, ko mēs darām, to, cik tas ir vērtīgi, smagi un vajadzīgi.

Šis stāsts ir daļa no nodibinājuma "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sērijas "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāsta par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus var klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!