Lūk, Armandas viedoklis par to, kāpēc skolotājiem nevajadzētu pretoties jaunāko tehnoloģiju ienākšanai skolā, bet gan tiekties tās apgūt un pielietot savā ikdienas darbā klasē.
Vislielākā vērtība ir cieņa
"Manā skatījumā vislielākā vērtībā ir cieņa – ja ikdienā spējam cienīt viens otru, tad viss būs kārtībā. Centrā ir cilvēks un nav svarīgi, vai tas ir skolēns, pedagogs vai direktors. Mūsu valstī daudz ņem vērā vecāku un bērnu vēlmes, bet pedagogs tiek nolikts otrajā plānā. Man ir nedaudz cita pieeja, jo pedagoga darbs man ir kā hobijs un atpūta, tāpēc es vienmēr esmu kopā ar vecākiem un jauniešiem. Pareizais risinājums ir sadarboties un kopīgi rast risinājumu jebkurā ar izglītību saistītā jautājumā.
Ārpus ierastā mācību satura cenšos bērniem uzsvērt ģimenes vērtības un toleranci kopumā, tāpēc klasē organizējam daudz ģimenes pasākumu, piemēram, ģimenes sporta dienu vai Ziemassvētku pasākumus. Mēģinām arī pasākumus vairāk svinēt ārpus telpām un visiem kopīgi radīt prieku par skolu.
Esmu pārliecināta, ka nav visi mācību priekšmeti katram jāzina uz 10 ballēm. Taču tur, kur var, jāstrādā papildus un jādara viss, lai uzzinātu iespējami vairāk. Saviem skolēniem vienmēr saku, ka vajag uzdot jautājumus, ja kaut kas nav skaidrs. Arī šeit varam atgriezties pie tā, ka labāka rezultāta sasniegšanā nepieciešams kopdarbs – šajā gadījumā jāpanāk, lai audzēkņi būtu konkurētspējīgi pēc vidusskolas absolvēšanas.
Digitālās tehnoloģijas kā vērtīgs palīgs
Mūsu skolā digitālās tehnoloģijas ienāca ļoti strauji – datori pedagogiem, interaktīvās tāfeles klasēs u.c. Sākotnēji nedaudz pretojos, taču tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka tas bija pareizs lēmums. Tajā pašā laikā visam noteikti jābūt sabalansētam, jo, piemēram, eksāmenu latviešu valodā nevarēs nokārtot tikai ar tehnoloģijām – tas ir lielisks veids, kā iegūt īsā laikā plašāku informāciju par vienu vai otru tēmu, taču jāprot to salikt strukturēti, nevis tikai kopēt jeb izmantot saturu viens pret vienu.
Runājot par saviem skolēniem, varu teikt, ka viņu datorprasmes ir augstā līmenī. Piebildīšu gan to, ka labā līmenī ir tās lietas, kas viņus interesē, taču, piemēram, dokumentu noformēšana daļai ir "klupšanas" akmens, jo viņi neredz tam tūlītēju ieguvumu. Savukārt multimediju aktivitātes – filmēšana, fotografēšana u.c. – ir augstā līmenī.
Jaunieši ikdienā izmanto savus viedtālruņus, tāpēc es viņiem jautāju, vai ir vērts pusi dzīves pavadīt savas ierīces ekrānā. Tajā pašā laikā neatzīstu tās metodes, kad skolotājs telefonus pirms stundas novieto kastītēs, – manuprāt, svarīgi panākt līdzsvaru, lai jaunieši telefonus izmanto lietpratīgi, piemēram, es ļauju izmantot telefonus ar mācībām saistītas informācijas meklēšanā."
