Pieredzes stāsts: mūsu audžumeita ir mans lielākais izaicinājums
Foto: Shutterstock

Elīna Bataraga ir audžumamma diviem bērniem, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām. Elīna savā blogā "Manasdebesis" atklāj: "Kad man tika stāstīts par audžumeitas potenciālu, man tika nepārprotami paskaidrots, ka labāk nepaliks." Taču ar katru dienu viņas deviņus gadus vecās audžu meitas stāvoklis uzlabojas. "Tā ir kārtējā atziņa – ir cilvēki, kuri vēlas redzēt potenciālu un spējas, un ir cilvēki, kuriem vieglāk ir pateikt, ka tur nekā nav," viņa piebilst.

Neskatoties uz audžu meitas izaugsmi dažādās dzīves jomās, Elīna atklāj, ka šis laiks, kurā viņu ģimenei pievienojās trešais bērns, ir bijis pārbaudījumiem pilns. Sieviete ar savas dzīves, kā viņa to pati dēvē, "10 trakajiem mēnešiem" ir gatava iepazīstināt arī portāla "Cālis" lasītājus. Šajā bloga ierakstā Elīna apraksta visas grūtības, kurām nācās un vēl aizvien nākas iet cauri ik dienu, sākot no tā, ka meitene ir jāiemāca lasīt, rakstīt, sevi kopt un kā uzvesties svešu cilvēku klātbūtnē. Lūk, Elīnas stāsts!

"Šo rakstu pārrakstu jau 10. reizi. Un netieku skaidrībā, kā pareizi nodot jums ziņu. Pašlaik esam slimnīcā, un situācija nav no iepriecinošākajām. Dikti labi, ka man grūtākajā posmā telefons atteicās strādāt, un es biju atrauta no sociālo tīklu pasaules. Jo tad gan būtu ko dzirdēt no manis! Tas būtu valsts līmeņa tracis. Nekur šī vēlme runāt un pateikt nav zudusi, bet tagad es to darīšu bez liekām emocijām, maksimāli objektīvi, un, protams, ar speciālistu piesaisti.

Sākotnēji šo rakstu rakstīju, lai pastāstītu par šiem trakajiem, nu jau 10 mēnešiem no mūsu ģimenes dzīves. Tie tiešām ir bijuši ļoti grūti, neaprakstāmi smagi, reizēm nepanesami smagi mēneši. Un, protams, tas attiecas uz visiem mūsu ģimenes locekļiem, tostarp mūsu audžumeitu.

Grūtākais posms?

Ak, es ceru, ka pirmais pusgads bija grūtākais posms, jo es nedomāju, ka spēju panest vairāk. Lai gan to izturības muskuli noteikti var audzēt, vai ne? Un, lai cik grūti mums pašlaik nebūtu, esot ilgi slimnīcā, un vērojot sliktus rezultātus, šis tik un tā nav tik grūti, kā audzināt mūsu audžumeitu pirmajā pusgadā.

Mēs gatavojāmies grūtībām, jo astoņus gadus vecs bērns ar "īpašām" vajadzībām ir izaicinājums ikvienam. Tomēr tā dēvētās "īpašās vajadzības" ir sīkums. Viņas neskaitāmās diagnozes, gaitas problēmas, neattīstītā valoda un tā tālāk – patiesi ir sīkums.

Kas tad ir grūtākais? Institucionālā vardarbība, kas ir salauzusi mūsu audžumeitu kā cilvēku. Viņa ir saplēsta lupatu lēveros, kaut kā savilkta vienā čupiņā un nodota mums. Tālāk? Audzinām, kā mākam – meklējot skaidrojumus viņas uzvedībai, uztverei un kopumā skatījumam uz dzīvi.

Mūsu pirmssvētku ģimenes papildinājums

Mūsu nu jau deviņus gadus vecā audžumeita, kuras veselības diagnozēm nav ne gala, ne malas, ienāca mūsu ģimenē 20. decembrī. Pārņemta ar visu apkārt notiekošo. Viņa kā švamme uzsūca sevī visu, ko vien varēja. Viņa gribēja zināt visu par visu. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga, ik sekundi, ik mirkli, bez apstājas. Viņas ierobežotā spēja izteikties, veidot teikumus, vārdu nezināšana, noteica to, ka jautājumi nemitīgi bija vieni un tie paši. Tā mēs ar laiku atklājām, ka mūsu audžumeita vēlas nevis uzdot vienu un to pašu jautājumu(kas it kā liecina par garīgās veselības stāvokli), bet gan daudzus citus. Bet viņa nemāk. Nezina. Tādēļ atkārto vienu un to pašu. Bet tas taču esot saistīts ar viņas diagnozēm... Jā – viņa tagad māk uzdot jautājumus. Daudzus un daudzveidīgus. Un slimnīcā esot "aci pret aci" 24 stundas diennaktī, es redzu, kā viņa mācās formulēt jaunus teikumus, kā viņa cenšas pārveidot teikumus, kurus es nesaprotu (reizēm tēloju, ka nesaprotu, lai vecinātu viņas vēlmi attīstīt runu).

Mūsu audžumeita ir lieliska! Absolūti fantastisks bērns, kuru mums ir ļoti grūti pieņemt. Tā tas vienkārši ir... Ar katru mēnesi, ar katru nedēļu un dienu tas paliek arvien vienkāršāk. Bet ir grūti pieņemt viņas dažādās dabas, izpratni par ģimeni, izpatikšanu un labo.

Satiekot cilvēkus, redzu, ka viņi pārlieku glorificē to, ko mēs darām, to, kā mēs tiekam ar to galā utt. Īsumā – "no malas" izskatās tik labi un viegli! Tādēļ reizēm, satiekot cilvēkus, uzreiz lieku saprast, ka šis ir nereāli grūts process. Bet tajā stāstījumā piemirstu pateikt svarīgāko – bērni ir fantastiski! Tādi, kādi viņi ir. Ir tiešām ļoti grūti pieņemt to, kas viņiem ir nodarīts. Tas izraisa milzu dusmas. Mums cilvēki vienmēr jautā – kā tiekat galā? Mēs atbildam – netiekam. Tiešām netiekam! Vismaz ne tā, kā mēs to vēlamies.

Kad ģimenē uzņēmām audžumeitu, es biju gatava visam. Tik tiešām visam! Audžudēls (nu jau aizbildnībā esošais Viktors) mums bija sniedzis daudzas dzīves gudrības, kas ļoti atviegloja audžumeitas ienākšanu ģimenē. Bet... tas beidzās. Pēc diviem mēnešiem. Kā vēlāk uzzināju apmācībās, pirmo laiku var dēvēt par "medusmēneša laiku", kad uzņemošajai ģimenei ir lielas cerības, vēlme, pacietība. Un tad tas beidzas... Un mēs krītam kā putni ar aplauztiem spārniem. Kāds ātrāk, kāds lēnāk, kāds sasitas vieglāk, kāds smagāk.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!