Foto: Privātais ahīvs
"Priekšlaikus dzimis bērniņš jāaprūpē pavisam citādi – zīšana visiem jaundzimušajiem ir darbs, kas prasa piepūli, bet vismazākajiem jānodrošina viss, lai nebūtu nekādu papildu apgrūtinājumu. Pirmās piena piles vīrs nesa bērniem kā lielu dārgumu," atceras priekšlaikus dzimušo dvīņu Olivera un Patrika mamma Inga. Neziņa par tālāko, lauvenes cīņasspars par katru piena lāsi un neizmērojams spīts, savā pieredzē par piena iegūšanu saviem priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem dalās mazuļu mamma Inga Hofmane.

Neziņa par tālāko, lauvenes cīņasspars par katru piena lāsi un neizmērojams spīts, savā pieredzē par piena iegūšanu saviem priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem dalās mazuļu mamma Inga Hofmane.

Mammas piens ir kritiski nozīmīgs priekšlaikus dzimušo bērnu izdzīvošanai un attīstībai, taču ne visām māmiņām, mazulim piedzimstot pirms laika, ir savs piens. Tāpēc gandrīz visur Eiropā darbojas mātes piena bankas – līdz šim donoru piens nav bijis pieejams vienīgi Latvijā un Rumānijā. Tomēr beidzot arī Latvija ir soli tuvāk pirmās mātes piena bankas izveidei – nesen iegādāta viena no svarīgākajām ierīcēm mātes piena bankas projekta īstenošanai – piena analizators, kas nopirkts par labdarības kampaņā "Dod spēku vismazākajiem!" savāktajiem līdzekļiem.

Arī Inga bija viena no tām māmiņām, kurām par pienu vajadzēja cīnīties ar lauvenes cīņassparu, jo viņas puikas, vienšūnas dvīņi, piedzima vairākus mēnešus pirms noliktā datuma. Kad, pavisam negaidot, Inga juta, ka noiet nedaudz ūdeņu, bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, un ar vīru steidza uz Dzemdību namu. "Ultrasonogrāfijā bija redzams, ka vienam dvīnim trūkst skābekļa, steidzami jāveic ķeizargieziens. Nepaguvu īsti pat aptvert situāciju, viss notika ļoti ātri. Viens emocionāls brīdis – izdzirdēju Olivera kliedzienu, pēc divām minūtēm arī Patrika balstiņu, tad uz sekundes simtdaļu man pielika pie sejas Oliveru – un viss, dvīņiem bija jādodas prom uz citu stāvu, uz Dzemdību nama inkubatoriem," stāsta dvīņu mamma. Viņa joprojām spilgti atceras brīdi, kad guļot pēc operācijas kopā ar citām mammām, māsiņa paziņoja bērnu svaru – Patrikam 1562 grami, Oliveram – 1700. "Tad gan izplūdu asarās, bet māsiņa stingri un skaidri noteica: "Hofmane, neraudi, viss ir labi!" No tā brīža māsiņas, mani uzrunājot, teica – mammīt. Tas ļoti palicis prātā, tikai tajā brīdī sāku aptvert, ka mana dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem."

Mammas piens – priekšlaikus dzimušo brālīšu lielākais dārgums

Līdz pat plānotajai brālīšu dzimšanas dienai, 8. decembrim, (dvīņi piedzima 29. oktobrī) viņiem bija jārada apstākļi, kādi ir mammas vēderā – tumšs un silts. "Mēs ar vīru varējām nākt pie viņiem un turēt bērnus uz krūtīm, lai viņi sajustu vecāku ādu, siltumu, sirdspukstus. Tie bija laimīgi un piepildīti brīži šajā grūtajā neziņas periodā – skaidrības par tālāko tā īsti nebija," pirmos brīžus kopā ar puikām apraksta Inga. Pirmās piecas dienas viņa nevarēja bērniņus barot pati, bija jāmācās atslaukt pienu. "Pirmās piles vīrs nesa bērniem kā lielu dārgumu. Piens neradās tik ātri un tik daudz, kā vajadzīgs. Tie bija milzīgi pārdzīvojumi."

Apburtais loks cīņā par pienu

Kad bērnu veselība stabilizējās, inkubatorus nomainīja siltumgultas. Sākumposmā tiek pārbaudīts bērnu stāvoklis, un vecāki pa nakti dodas projām. "Braucām mājās uz spēku izsīkuma robežas, lai tikai atslauktu pienu un nedaudz pagulētu, bet vismaz varējām būt līdzās bērniem no rīta līdz vakaram. Bērniņš, kurš dzimis priekšlaikus, ir jāaprūpē pavisam citādi nekā laikā dzimis bērns. Zīšana visiem bērniņiem ir darbs, kas prasa piepūli, bet priekšlaikus dzimušam bērniņam jānodrošina viss, lai viņam nebūtu nekādu papildu apgrūtinājumu. Piemēram, bērniņam ir vieglāk, ja piens tiek ieliets mutītē caur šprices galu, nevis tiek dota krūts. Savukārt piens veidojas, bērniņu liekot pie krūts. Tā rodas apburtais loks. Es cīnījos kā lauvene, lai maniem puikām būtu viņiem tik ļoti vajadzīgais piens. Puikas to laikam juta. Par brīnumu dakterei, pamēģinot pirmoreiz pielikt pie krūts Patriku, viņš bija gatavs ēst," pieredzē dalās puiku mamma.

Lielie pārdzīvojumi palikuši pagātnē

Nākamajā posmā ģimene beidzot varēja būt kopā visu laiku, un uz trīs nedēļām mazā slimnīcas istabiņa kļuva par ģimenes mājām – līdz brīdim, kad puikas sasniedza divu kilogramu svaru. Dienas ritms dalījās trīs stundu periodos: jābaro puikas, pa vidu piena slaukšana, tad nedaudz pagulēt, un tā visas trīs nedēļas. Nācās pierast pie elektronikas un vadiem, kas kontrolēja bērnu sirdspukstus un elpošanu. Atceroties grūto sākumu, Olivera un Patrika mamma saka: "Zinu, ka puikas juta manu spēku un ticību, ka viņi varēs paši zīst mammas krūtis. Krūts speciāliste, apmeklējot mūs otro reizi, tikai noteica – var redzēt, ka mammai ir ļoti liela vēlme barot savus bērnus. Man izdevās, par ko esmu laimīga un pateicīga, bet diemžēl ne visām māmiņām ir savs piens."

Šodien lielie pārdzīvojumi jau piemirsti, puikām oktobrī apritēs četri gadi. "Nav tā, ka iztiekam bez problēmām, bet viss ir izturams, galvenais – viņi ir veseli, dzīvespriecīgi un attīstījušies atbilstoši savam vecumam," saka dvīņu mamma.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!