Saspīlējums paaudžu attiecībās jeb kā vecāki kļūst 'kurli'

Portāls "Adme" kopā ar speciālistiem nolēma paraudzīties uz tēmu "vecāku un bērnu attiecību problēmas".

Ģimenes, kurās vecāki nedzird savus bērnus, nav retums. Psihologi šo parādību sauc par "subjekta – objekta attiecībām". Vecāki šajā gadījumā ir "subjekti", ar savu dzīvi, vēlmēm, jūtām un pārdzīvojumiem, turpretim bērni - "objekti", kuriem ir tikai funkcija (mācīties un uzvesties labi, iepriecināt tēti un mammu, klausīt un neradīt problēmas).

Vecāku apziņā bērns tiek pielīdzināts automātam ar podziņām, uz kurām uzspiežot, saņem vajadzīgo rezultātu. Ja bērna vārdi vai rīcība viņu izved no pildāmās lomas rāmjiem, tas tiek uztverts kā sistēmas, kas līdz šim strādājusi lieliski, traucējums.

Tādēļ vecāki tevi nedzird, kad mēs cenšamies izteikt idejas, kuras nesakrīt ar priekšstatiem par mums, mūsu pienākumiem un vajadzībām.

Portāls piemeklējis vistipiskākās situācijas, kurās bērns kļūst par objektu, kā arī sniedz norādes, kādas ir iespējas būt sadzirdētam.

Dažreiz vecāki cenšas nodzīvot dzīvi no jauna kopā ar savu bērnu un redz viņā nevis personību, bet savu turpinājumu. Šī "turpinājuma" uzdevums ir realizēt mammas un tēta bērnības sapņus un izdarīt to, kas viņiem nav izdevies. Turklāt bērna domas neviens neprasa. Piemēram, zēns dievina matemātiku, bet viņš ir pierakstīts uz futbola treniņiem, jo viņa tēvs ir sapņojis spēlēt valsts izlasē. Bērns šajā gadījumā ir projekts, nevis personība.

Cietsirdīgi, autoritatīvi vecāki var just aizvainojumu vai pat draudus, kad atvases vēlmes un viedoklis ir pretrunā ar viņu principiem un dzīves pieredzi.

Šādās ģimenēs dzīve rit pēc stingriem un nemainīgiem noteikumiem, kuri nepakļaujas apspriešanai. Galvenās vērtības – stabilitāte un drošība. Emocijas netiek atbalstītas, galvenais audzināšanas uzdevums – izaudzināt no bērna cienīgu sabiedrības locekli – "īstu vīrieti" vai "cienīgu sievieti".

Ja bērns neietilpst tradicionālos modeļos (piemēram, meitene nevēlas mācīties izšūt un vārīt boršču, bet sapņo par modeles karjeru vai zēns cenšas sapīt lellēm bizītes, tā vietā, lai rotaļātos ar karavīriņiem), autoritatīvi noskaņotā ģimene būs šokā.

Aizstāvēt savu patieso "es" komunikācijā ar autoritatīvajiem vecākiem, nav viegli.

Bērns, kurš aug nepilnā ģimenē, nereti ir spiests spēlēt "uzticamās personas" lomu tā vecāka labā, ar kuru viņš kopā dzīvo, uzņemties uz sevi atbildību par viņa laimi. Jaunāko brāļu un māsu klātbūtne "vecākajam" uzliek vēl papildu uzdevumu: pilnībā aizstāt tēti vai mammu, kamēr vientuļais vecāks pelna naudu.

Sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, piemēram, alkoholiķu vai narkomānu, bērni un vecāki pilnībā pat var samainīties lomām. Bērnam nākas pilnībā uzņemties rūpes par saimniecību, aptekalēt "problemātiskos" vecākus un tikt galā ar viņu izgājieniem. Būt pašam – nav laika.

Šajos apstākļos cīnīties par tiesībām būt uzklausītam, ir problemātiski: līdzsvars arī bez tā ir vājš. Vientuļais tētis vai mamma var sākt panikot, jo baidās palikt bez atbalsta, bet, ja kādam no vecākiem ir kādas atkarības, dialogs parasti vispār nav iespējams.

Grūti noticēt, ka mūsu vecāki arī kādreiz bija maziņi un daudzi viņu šodienas gājieni ir saistīti ar to, kā viņi dzīvoja savā bērnībā. Ja toreiz viņu jūtas un vajadzības netika ņemtas vērā, viņi nav spējīgi nodrošināt emocionālo siltumu un atbalstu saviem bērniem. Tomēr, pat izaugot "vēsā" mājā, vecāki patiesi pārdzīvo par savu bērnu un dara viņa labā visu, ko var.

Šajā situācijā, izdarīt tā, lai tevi pamanītu un saprastu, ir pilnīgi iespējams. Tomēr jāatceras: šādiem vecākiem nav attīstīti "dvēseles muskuļi", nepieciešamais, lai notiktu efektīva komunikācija. Svarīgi ir pārlieku neuzspiest un necensties viņos izsaukt vainas sajūtu.

"Vecāki – klukstes" (vēl viens labi pazīstams nosaukums – "vecāki– helikopteri") pieraduši aptekalēt bērnu, sargājot viņu no mazākajām grūtībām un neļaujot viņam patstāvīgi atrisināt nevienu, pat ne vismazāko – problēmu. Viņi baidās no bērna pieaugšanas un ar šausmām gaida brīdi, kad "paturēt pie rociņas" vairs neizdosies.

Šajā gadījumā palīdzēs ne tik daudz vārdi, cik darbi. Liec vecākiem saprast, ka tu neesi zīdainis. Ievies savā dzīvē kārtību. Visu, ko vari paveikt pats, dari pats. Nežēlojies! Nekavē! Pie kārtējiem vecāku centieniem sakārtot tavu somu vai tavu istabu, stingri atsakies. Citiem vārdiem sakot, pats pieaudz.

Pilnībā adekvāti vecāki var būt tik aizņemti darbā vai apkrāvušies ar dažādām problēmām, ka laika un spēka patiesai komunikācijai ar bērnu gluži vienkārši nepietiek. Dažreiz viņi pat nenojauš, ka bērnam kaut kas ir ne tā.

Lai izveidotu dialogu, salīdzinoši šis ir viens no vieglākajiem variantiem. Parasti tie ir noguruši cilvēki, bez maniakālas tieksmes kontrolēt vai visaptverošiem centieniem dresēt savu bērnu. Uzzinot par tavām problēmām, visticamāk, viņi uzreiz nāks palīdzēt.

Tomēr viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ bērns tiek ignorēts, ir pieaugušo ieradums dzīvot "autopilotā". Lai pa īstam nodalītu jūtas, ir jāpieliek pūles. Novirzot uzmanību no savām domām, izslēgt seriālu, veltīt laiku. Iespējams, dzirdēt to, kas nepatiks, vai atzīstot savu netaisnību. Formāla komunikācija ir vieglāka, un drošāka.

Iespējas izrunāties no sirds, ir nesliktas. Galvenais – mērķtiecīgi izvēlēties laiku, lai nenostātos starp vecākiem un seriālu.

Visu izlemt bērna vietā un nepamanīt viņa personību ir ērti un vienkārši. Bet cilvēka attieksme pret sevi un dzīvi veidojas tieši bērnībā. Neņemot vērā bērna jūtas un vēlmes, mēs liekam viņam saprast: "tu esi nepietiekami labs", "tu neesi pelnījis uzmanību un atbalstu", "tu esi tukša vieta".

Pētnieki secinājuši, ka bērniem, kuri auguši emocionāli nospiestā gaisotnē, novērots tikpat augsts trauksmes un depresijas līmenis, kā arī tieksme uz suicīdu, kā bērniem, kuri tikuši pakļauti fiziskai un seksuālai vardarbībai.

Ja tu esi vecāks, pacenties par savu dēlu vai meitu domāt ne tikai kā par bērnu, kurš jāpabaro, jāapģērbj, jāpasargā un izdarīt tā, lai viņš uzvestos labi. Ieraugi viņā to pieaugušo, par kādu viņš ar laiku kļūs. Kas viņam jāsniedz tagad, lai pēc tam viņš būtu laimīgs un pārliecinoši ietu pa dzīvi? Nedaudz uzmanības? Uzticēšanās? Cieņas?

Atceries sevi bērnībā. Cik bija aizvainojoši, kad tev norādīja, ko un kā darīt, kā pieņēma lēmumus tavā vietā un teica – "maziņš esi, lai spriestu", "izaugsi – tad varēsi runāt". Svarīgi saprast, ka bērns no vecākiem sagaida ne tikai rūpes, bet arī brīvu telpu attīstībai. Ļauj viņam pacīnīties par personīgo laimi.

Bet varbūt tu esi tas, kuru nedzird? Pamēģini mainīt situāciju. Sākumam nodrošinies ar drosmi. Izvēlies piemērotu vietu un laiku, kad visi ir mierīgi un neviens nekur neskrien.

Sāc ar tēmu, kura nav vissāpīgākā, padomā par to, ko teiksi. Godīgi paziņo par to, kā jūties. Neapvaino, nežēlojies un neattaisnojies. Pacenties sevi iedomāties "oponenta" lomā. Un atceries: arī vecāki ir cilvēki.

Parasti parunāties ar vecākiem "no sirds" un panākt kaut nelielu progresu attiecībās ir pilnīgi reāli. Sarežģītā situācijā ir jēga pierakstīties vizītē pie psihologa, speciālista ģimenes problēmās.

Tiem, kuriem apstākļi ir pavisam slikti, noteikti noderēs krīžu centru psihologi, kas ir pieejami teju diennakti, tikai jāpiezvana.

Kādas ir tavas attiecības ar vecākiem? Vai arī tavā ģimenē mēdz būt savstarpējas nesaskaņas? Padalies savā pieredzē komentāros!