Selektīvais mutisms: stāsts par skolnieci Agnesi, kura nesarunājas ne ar vienu svešu pieaugušo
Foto: Shutterstock

Agnesei ir 10 gadu, un viņa ir ļoti apdāvināta un zinātkāra meitene, taču kopš agras bērnības nesarunājas ne ar vienu svešu pieaugušo. Jā, arī ar skolotājiem ne, visas atbildes skolā meitene sniedz tikai rakstiski. Tikai pavisam nesen izdevies noteikt diagnozi, ja tā varētu teikt, – selektīvais mutisms, kas patiesībā jau nav slimība, bet gan sociālās funkcionēšanas traucējumi.

Par Agnesi, par to, cik sarežģīts ceļš ģimenei bijis līdz diagnozes apstiprinājumam, par piedzīvoto un trūkumiem bērnu psihiskās veselības aprūpē stāsta viņas mamma Linda. Lai sargātu bērna intereses, gan meitenes, gan mammas vārds ir mainīts. Savukārt par to, kas ir selektīvais mutisms, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Dr. Ņikita Bezborodovs un psiholoģe Inese Taube.

Linda stāsta, ka meita ģimenē ir pirmais bērns, ļoti gaidīts un lutināts. Kad Agnese bija pavisam maza, ģimene domāja, ka viņa vienkārši pēc dabas ir klusāka, mierīgāka. Kad sastapušās ar svešiem cilvēkiem, vienmēr nodūrusi galvu un mammai savas vēlmes paziņojusi, čukstot ausī. "Ne "paldies", ne "uz redzēšanos" nevienam cilvēkam," atminas mamma. Ar savējiem meitene runā vienā laidā, arī ar saviem vienaudžiem, taču mute ciet, ja sastopas ar svešu pieaugušo.

Bērnudārza laiks – klusējot pret audzinātājām, pļāpājot ar rotaļu biedriem

Agnese trīsarpus gadu vecumā sāka apmeklēt bērnudārzu, un mamma jau audzinātājas bija brīdinājusi, ka varētu rasties problēmas saziņā ar meiteni, uz ko bijusi saprotoša reakcija. Turklāt ar bērniem Agnese taču sarunājās, arī saprata un izpildīja visas audzinātāju prastības, tikai ar viņām nerunāja. Cerējuši, ka dārziņā, vidē, kur apkārt ir tik daudz vienaudžu, meitene sāks runāt arī ar pieaugušajiem, bet nekā... Un tad jau arī parādījušās pirmās sūdzības – ka Agnese neskaitot dzejoļus, kā to dara citi bērni. Tieši tas pats bija arī otrajā bērnudārza apmeklēšanas gadā, bet meitene, piemēram, korī ar citiem bērniem arī dziedāja, tikai ne solo... Linda iezīmē tipisku bērnudārza ainiņu – Agnese spēlējas un runājas ar citiem bērniem, pienāk audzinātāja – un viņai tūliņ pat mute ir ciet.

Bērnudārzā bija pieejams psihologs, kurš sarunās ar meiteni un ģimeni atzina, ka Agnese ir attīstīts bērns un tā mēdzot būt, mierinot, ka neko īpašu nevajag darīt un ka parasti līdz pusaudžu vecumam problēmas pazūdot.

Tikmēr bērnudārza audzinātājas sāka kļūt jau neiecietīgākas, nereti bija dusmīgas. Viņas nesaprata, kā tā var būt, ka bērns pat nepasaka "paldies" un "uz redzēšanos". Linda stāsta, ka meita ik pa laikam vesta uz smilšu terapijas nodarbībām, tāpat katru gadu gājuši pie psihologiem – viena, otra, trešā, bet neviens tā īsti nav spējis palīdzēt. Un, protams, visas vizītes ir par maksu, turklāt ģimenes ārsts nekādus citus risinājumus neieteica. Linda norāda, ka "Agneses nerunāšanas lietā" ir ieguldīti teju visi brīvie līdzekļi, taču Latvijā speciālistiem nav pieredzes "šādas diagnozes ārstēšanā", lai gan, pēc pasaules datiem, uz 1000 bērniem septiņi ir tādi kā Agnese. Tā ģimene taustoties meklēja, kā palīdzēt bērnam, taču velti, nekas nemainījās, līdz pienāca skolā iešanas vecums.

"Tikai tagad, kad meita jau sasniegusi 10 gadu vecumu, esam attapušies, ka ir šāda lieta – selektīvais mutisms. Visu laiku maksājām speciālistiem, paši meklējām informāciju internetā. Skumji, ka mums nav speciālistu, kas varētu palīdzēt. Piemēram, citās valstīs ar šādiem bērniem vienlaikus strādā četri speciālisti – psihologs, psihiatrs, neirologs un logopēds, roku rokā, bet mums? Portāla "Cālis" forumā iepazinos ar mammu no Latvijas, kura dzīvo Vācijā un arī audzina šādu bērnu. Norunājām šovasar satikties, redzēs, kā divi vienaudži ar līdzīgām īpatnībām komunicēs," stāsta Linda.

  • Jā, ja ir interese piedalīties diskusijā par bērniem, kuri nerunā ar svešiem pieaugušajiem, ielūkojies ģimenes portāla "Cālis" foruma tēmās šeit un šeit.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!