Daudzi no mums bērnību atceras kā laimīgu, bezrūpīgu laiku – dzīve šķita krāsaināka, nākotne – gaišāka, problēmas – nenozīmīgākas. Bet kas ir tas īpašais, ko mēs darījām bērnībā, kas ir tas iemesls, kāpēc bijām tik laimīgi? Psihologi uzskata, ka viss slēpjas tieši domāšanas veidā.
Portāls "Deti.mail" atklāj speciālistu ieteikumus jeb septiņus iemeslus, kāpēc mums, pieaugušajiem, būtu vērts biežāk atkal sevī atrast bērnu.
Bērniem nav svarīgas citu domas
Vai esi pamanījusi, ka mazulis, tikko izdzirdējis mūziku, sāk dejot veikalā vai parkā? Viņam absolūti nav svarīgi, ko par viņu domā garāmgājēji. Šim gan var iebilst, ka bērnu un pieaugušo uzvedības normas atšķiras, un, ja pieaugusi kundzīte sāks dejot ielas vidū, viņu var uzskatīt par ķertu. Tā ir vai nav, tas nav svarīgi, šis ir tikai piemērs. Bērns ļauj sev būt spontānam jebkurās darbībās, rīkoties tā, kā viņš to vēlas konkrētajā brīdī, neņemot vērā citus bērnus vai pieaugušos. Bērniem nav nepiepildāmo vēlmju saraksta un lietu, kas tiek atliktas uz "pēc tam".
Viņi saka to, ko domā
Ja bērnam nepatīk tava frizūra, esi pārliecināta – viņš to arī pateiks. Ja viņam negaršos ēdiens, ko pagatavoji, viņš to neēdīs tikai pieklājības pēc. Pieaugušie melo un nepasaka lietas līdz galam, lai tikai neievainotu citu cilvēku jūtas vai izvairītos no neveiklām situācijām, taču tas ne pie kā laba nenoved. Protams, nav jābūt rupjam vai jāpielien ar savām vērtīgajām domām bez prasīšanas. Tomēr, ja reiz kāds jums prasījis viedokli, tad kāpēc gan neatbildēt godīgi? Mēs baidāmies, - ja pateiksim nepatīkamo patiesību, mūs pārstās mīlēt, taču tā ir vien ilūzija.
Viņi nebaidās raudāt
Izrādās, ka raudāšana ir vērtīga ne tikai psihei, bet arī fiziskajai veselībai, turklāt gan sievietēm, gan vīriešiem. Zinātnieki jau sen esot pierādījuši, ka raudāšanas laikā samazinās arteriālais asinsspiediens, no organisma tiek izvadīti stresa hormoni un tiek atslābināti muskuļi. Atceries, kad tu pēdējo reizi esi raudājusi? Protams, raudāšana nav patīkama, ja ir saņemti kādi slikti jaunumi, bet bieži cilvēki mēģina apslāpēt arī aizkustinājuma vai prieka asaras.
Bērni nespēj ilgu laiku turēt dusmas
Bērni nav spējuši sadalīt rotaļlietu, sastrīdējušies, pat varbūt sakāvušies… Bet pēc piecām minūtēm viņi jau ir aizmirsuši par strīdu un sākuši jaunu spēli. Pieaugušajiem viss ir citādi: sākumā ir nepieciešams nepatīkamo sarunu 10 reizes "apsmadzeņot" un padomāt, ko atbildēt tam, kurš aizvainojis, pēc tam izlemt, kā uzvesties nākamajā tikšanās reizē un paredzēt iepriekš, kā šis strīds ietekmēs attiecības ar jūsu abu kopīgajiem draugiem. Nogurdinoši, vai ne?
Viņi nebaidās un nedomā par slikto
Bērns kļūdās un cieš neveiksmes pa 100 reizēm ik dienu. Viņš krīt un sasit ceļgalus, pirms iemācās staigāt, taču viņam neienāk prātā doma: "Nu tā, es atkal nokritu… Es nekad neiemācīšos staigāt. Esmu tāds neveiksminieks, mani vairāk neviens nemīl." Bērni mēģina atkal un atkal, bez bailēm un sāpīgām domām, un beigās arī sasniedz panākumus.
Bērni zina, ko vēlas
Ja tu pavaicāsi jebkuram bērnam, ko viņš vēlas tieši tagad, viņš atbildēs, īpaši nepiedomājot. Varbūt viņš sapņo par velosipēdu, jaunu datoru, kucēnu vai gājienu uz zoodārzu, bet viņš vienmēr par to atceras. Pieaugot, mēs savas iespējas paplašinām, bet patiesās vēlmes, kas nāk no sirds, kaut kur pazūd. Mēs sevi pārblīvējam ar vārdiem "vajag", "visiem jau tas ir". Tā rezultātā veidojas vesels saraksts pseidovēlmju, kuru piepildīšanai mēs tērējam visu savus spēkus, taču prieka no tā nav nekāda.
Viņi ir atvērti jaunai pieredzei
Piedāvā bērnam jaunu spēli vai jaunu pasaku, iešanu uz jaunu veikalu vai izbraucienu uz kādu jaunu vietu – vai tad viņš atteiksies vai nobīsies? Tad kāpēc mēs, pieaugušie, tik bieži baidāmies pamēģināt kaut ko jaunu? Bailes no neveiksmes, bailes tikt apspriestam, slinkums – lūk, kas mūs apstādina. Bet mēs taču spējam sevi vadīt, tātad, varam izvairīties no visa, kas mums traucē būt laimīgiem.
