'Sievietes gēna pietrūkst.' Gundars Ābols pēc sievas nāves meitām ir mamma un tētis vienā personā
Foto: Privātais arhīvs

Mīlestība, bērnu smiekli un apskāvieni, nēsāšana uz rokām, medicīnas sniegtās iespējas un šo pakalpojumu izmantošanā ieguldītie finanšu resursi nebija pietiekami iedarbīgi līdzekļi, lai Liene Ābola pirms pieciem gadiem spētu stāties pretī mūsdienās tik ļoti izplatītajai sērgai – vēzim. Mammu zaudēja divas meitas, bet sievu – atvaļinātais Nacionālo bruņoto spēku brigādes ģenerālis, pašreizējais VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) meitasuzņēmuma "LDz loģistika" valdes priekšsēdētājs Gundars Ābols. Viņš savām meitām jau piecus gadus cenšas būt gan tētis, gan mamma.

Šodien Latvijā svinam Mātes dienu, taču Gundara meitām – deviņus gadus vecajai Marijai un 16 gadus vecajai Elizabetei – "mammas temats" šos pēdējos gadus bijis ļoti sāpīgs, un nemaz nav zināms, vai jelkad mammas zaudējumu viņas spēs pārdzīvot.

Portāls "Cālis" katru gadu par godu Mātes dienai mēģina izcelt kādas mammas, taču šoreiz nolēmām parādīt citādu ģimenes modeli, proti, kad tētim ir jāaizstāj arī mamma. Vai tas Gundaram izdodas, cik daudz fiziska un emocionāla spēka tas prasa, kā rit viņu ikdiena pēc traģiskā zaudējuma, to sarunā atklāj stiprais vīrietis, ar kuru tiekamies vien dažas dienas pirms Mātes dienas, un, izrādās, šis laiks pirms pieciem gadiem ģimenē bija vissāpīgākais – Liene, cerot un cīnoties līdz pēdējai dienai, tomēr iekrita slimības nežēlīgajās ķetnās. Arī sarunas laikā Gundara acīs vairākkārt varēja manīt riešamies asaras, un, kā atzina vairāki viņa bijušie kolēģi bruņotajos spēkos, aiz spēcīgā un vīrišķīgā tēla patiesībā slēpjas ļoti emocionāla personība, kas pēc sievas nāves esot noslēgusies sevī, visu dzīvi veltot bērniem. To nemaz neslēpj arī pats Gundars, kuram vienkārši jātiek galā ar visu – gan to, ko līdz savai nāves stundai darījusi sieva, gan tēta pienākumiem. Un tas nav viegli. Un tomēr – bez izvēles – ej un dari. "Tikai kūkas necepu, visu pārējo daru," pasmejas Gundars.

Slimība piezogas milzu agresijā

2009. gada beigas bija liktenīgas. Ģimenē ienāca diagnoze – vēzis ceturtajā stadijā. Liene (fotogrāfijā zemāk – aut.) vēl ar krūti barojusi jaunāko meitu... Tādēļ, kā uzsver Gundars, nav pamata uzskatīt, ka sieva nebūtu ilgi bijusi pie ārstiem. 2013. gadā Lienes starp saviem mīļajiem vairs nebija.

'Sievietes gēna pietrūkst.' Gundars Ābols pēc sievas nāves meitām ir mamma un tētis vienā personā
Foto: Privātais arhīvs

2012. gadā Gundars pēc paša vēlēšanās atvaļinājās no dienesta bruņotajos spēkos, kur dienēja vairāk nekā 20 gadus. Toreiz neviens patieso iemeslu dienesta pamešanai neminēja, bet tagad viņš atklāj – tā bija sievas slimība, kas mudināja meklēt labāk atalgotu darbu, lai spētu apmaksāt viņas ārstēšanos ārzemēs un tam nepieciešamo veselības apdrošināšanu, un turpinātu cīņu, kad jau Liene vairs strādāt vai atrasties uz slimības lapas nevarēja. Un visi finanšu līdzekļi tika tērēti, cīnoties ar slimību. Tika izmēģinātas visjaunākās ārstēšanās metodes, tostarp ārzemēs, un abi līdz pēdējam cerēja, ka izdosies uzvarēt "to ķirmi", kā tagad saka pats Gundars, taču, iespējams, kāds augšā bija lēmis citādi. Liene nepadevās, bet cīņu zaudēja...

Toreiz jaunākajai meitai bija četri gadi, un šajā vecumā viņa vēl līdz galam nesaprata notiekošo, bet tieši Marija šajos gados visasāk reaģē uz "mammas tematu". Elizabete bija tīņa vecumā, un viņa jau apzinājās, kas notiek, lai gan, protams, bērniem par slimību visās detaļās netika stāstīts.

"Trīs ar pusi gadus nocīnījāmies ar slimību, ar to, kas uzbruka, bet beigās tas ķirmis sagrauza, vienalga, ko mēs darījām. Ar inovatīvām un "advancētām" metodēm mēģinājām slimību uzvarēt. Sieva jau nepadevās līdz beidzamajai dienai. Ja nu kāds bija cīnītājs, tad sieva patiešām tāda bija. Bet bērnam jau ļoti grūti to visu iestāstīt. Tas beidzamais process, kas ilga kādus četrus mēnešus, bija smags. Nevienam nebija viegli. Pēdējo pusgadu sievu pa māju jau tikai nēsāju uz rokām vārda vistiešākajā nozīmē, un droši vien bērni arī īsti nesaprata, kādēļ tā," stāsta Gundars. Bet par to, cik dziļu rētu mammas zaudējums būs atstājis meiteņu sirsniņās, nemaz nevar spriest. Mazā meitiņa mammas bērēs pat esot aizmigusi, un tas ir saprotams – tik mazs bērns, kurš bijis līdzās saviem mīļajiem tajās pēdējās dienās... Tagad meitenes kopā ar tēti iet pie mammas uz kapiņiem, tā esot svēta lieta.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!