Simptomi parādījās vienā vakarā. Tēta stāsts par dēliņa cīņu ar mīksto audu vēzi

Simptomi parādījās vienā vakarā. Tēta stāsts par dēliņa cīņu ar mīksto audu vēzi
Foto: Privātais arhīvs

Rēzekne–Rīga–Rēzekne – šādā maršrutā pēdējos deviņus mēnešus regulāri pārvietojas Pavloviču ģimene – pārsvarā tētis Jānis, bijušais profesionālais handbolists, bruņoto spēku karavīrs, un četrus gadus vecais Dāvids, dvīņu brālis Tomam un brālis jaunākajai atvasei – Jānim, un, protams, arī mamma Mona ar abiem pārējiem dēliem gandrīz katru nedēļas nogali mēro šo garo ceļu, lai apciemotu dēlu un vīru slimnīcā.

Dāvidam simptomi parādījās vienā vakarā, taču līdz baisajai diagnozei – mīksto audu vēzis – pagāja krietns laiciņš, un šī vēsts satrieca visu ģimeni, taču viņi ir stipri, turas braši un cīnās ar slimību, cik vien spēj, jo ir taču cerība. Cerība, ka viss būs labi, ka Toms uz dārziņu varēs doties roku rokā ar vienšūnas dvīņu brāli un mazajam Jānītim mājās visu laiku būs vēl viens aktīvs rotaļu biedrs, vēl viens dzīvespriecīgs vecākais brālis.

Tētis Jānis savulaik profesionāli spēlējis handbolu, vairāk nekā 10 gadus bijis Latvijas handbola izlases bāzes komandas Rīgas ASK sastāvā, tad pārcēlies uz dzīvi Vācijā, Austrijā un Norvēģijā. Tur arī piedzima visi Pavloviču bērni, un tieši bērnu dēļ ģimene nolēma atgriezties Latvijā. Dvīņiem toreiz bija divarpus gadi, un visi nolēma atgriezties Jāņa dzimtajā pilsētā Rēzeknē. Trīs dēlu mamma Mona gan nāk no Ogres un ar Jāni iepazinās, kad strādāja viesnīcā Rīgā, kurā toreiz uz treniņnometnes laiku bija izmitināta handbola komanda. Jānis stāsta, ka abiem bijis aktīvs randiņu laiks, bet, kad viņš pārcēlies uz Norvēģiju, Mona bija gatava sekot savai mīlestībai. Viss šķita kā pasakā, un jātic, ka tā arī būs, ka šis stāsts būs ar vislaimīgākajām beigām, bet, iesācies brīnišķīgi, tas tomēr kādā brīdī nesa savu rūgtuma devu – vecākā dēla slimību. Jā, Dāvids par savu brāli Tomu ir tieši par 13 minūtēm vecāks.

Sākums. Kad netici – tas var būt kas nopietns

Jānis stāsta, ka liktenīgs bijis viens pagājušā gada rudens vakars, kad pamanījuši – Dāvidam padusē uzradies bumbulis. Jau nākamajā dienā kaut kas līdzīgs parādījās uz rokas. "Nekādu domu, ka tas varētu būt kas ļoti nopietns, mums nebija. Domājām, mazums, kaut kur sasitis, pāries. Aizgājām pie ģimenes ārstes, kura nosūtīja uz ultrasonogrāfijas pārbaudi, pēc tās sekoja diagnoze – limfademīts (limfmezglu iekaisums), tāpēc ģimenes ārste noteica zāļu kursu, lika 10 dienas padzert antibiotikas. Izdzēra Dāvids nozīmētās zāles, bet nekas nemainījās. Milzīgs paldies ģimenes ārstei Irēnai Lopsai, kura ļoti ātri reaģēja uz šo situāciju un teica, lai nekavējoties braucam uz Rīgu pie hematoonkologa, un mums paveicās, ka izdevās pierakstīties jau nākamajā dienā pēc ģimenes ārsta apmeklējuma," atminas Jānis.

Tā bija piektdiena, pagājušā gada 24. novembris, kad ģimene ieradās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur Dāvidu nosūtīja uz ķirurģisko nodaļu. Pēc izmeklējumu veikšanas ārsti vecākiem pateikuši, ka jāpaliek slimnīcā. "Kādā slimnīcā, mums taču nekas nebija līdzi! Sieva bija pret, mēs tam nebijām gatavi, bet ārsti nelaida mājās. Tad tomēr ar galveno ārstu vienojāmies, bet viņš piekodināja, lai pirmdien esam atpakaļ, turklāt sveiki un veseli. Pirmdien sieva ar Dāvidu aizbrauca uz slimnīcu, bet mēs tā arī nesapratām, kādēļ viss izskatās tik nopietni," stāsta tētis.

Slimnīcā Dāvidam veica magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju, ultrasonogrāfiju un paņēma biopsiju. "Tāpat neko nenojautām. Aizbraucām atpakaļ uz Rēzekni un divas nedēļas gaidījām biopsijas rezultātus, līdz tie atnāca, tad mums pateica, ka jāstājas 10. nodaļā," atceras Jānis.

"Ar dēlu braucu uz slimnīcu, ielika mūs palātā, un ienāca daktere un teica, lai es apsēžos. Un tad viņa pateica, ka Dāvidam ir mīksto audu audzējs, nekas labs, bet cerība esot. Man galvā viss sagriezās, un tikai tad es sapratu, ka tas nav nekāds joks. Pirmās dienas un vispār jau viss tas laiks – kā miglā tīts. Ielika Dāvidam uzreiz porta katetru, pateica, ka būs deviņi ķīmijterapijas kursi, operācija un starošana, 12. decembrī Dāvidam pirmo reizi uzsāka ķīmijterapiju," turpina tētis.

Pa dienu raudāt nedrīkst

Jānis atzīst, ka pirmie mēneši bijuši ļoti smagi, lai gan viņam šķietot, ka tāds ir viss ārstēšanās laiks. Viņš dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos, un darba devējs esot ļoti pretimnākošs, ļaujot Jānim doties uz Rīgu, kad vien tas nepieciešams. Protams, arī mamma Mona kopā ar Dāvidu bijusi slimnīcā, tomēr no deviņus mēnešus ilgā ārstēšanās laika aptuveni sešus mēnešus slimnīcās pavadījis tieši Jānis. Tikmēr mamma Rēzeknē uz bērnudārzu vadā abus Dāvida brāļus, bet pati strādā par sporta metodiķi Rēzeknes bērnu un jaunatnes sporta skolā.

"Pirmajā nedēļā, kad iegūlāmies slimnīcā, naktis negulēju, vienkārši sēdēju un raudāju, jo pa dienu bērna priekšā to nevar darīt. Bērns taču visu saprot, tētim jābūt stipram. Pirmajā laikā vispār biju ļoti nervozs. Gaitenī satiku citu bērnu mammas, kuras mani mierināja, parunājāmies, vieglāk kļuva, viņas mani iedrošināja, ka viss būs labi. Bija citas mammas, kuras sāka man rakstīt, mums tur tāds savs bariņš ir, kurā dalāmies ar informāciju," stāsta Jānis.

Viņš skaidro, ka šāda tipa audzēju, kāds ir Dāvidam, ir ļoti grūti atklāt, pirmajā un otrajā stadijā – praktiski neiespējami, jo to neuzrāda, piemēram, asins analīzes. Līdz pat ķīmijterapijas sākumam Dāvida asins aina bija perfekta, neskatoties uz to, ka audzēja metastāzes bija limfmezglos. Dāvidam audzēju atklāja 4. stadijā ar metastāzēm, un arī tikai tad, kad "izlēca" bumbuļi. Turklāt Dāvidam atklātais vēža veids esot ļoti agresīvs, ko histoloģiski apstiprināja, aizsūtot biopsijas rezultātus uz Viļņu, Lietuvā. Vienīgais, ko ārsti ģimenei teikuši, – lai viņi nevaino sevi, nemeklē atbildes uz jautājumu "kāpēc".

Patlaban Dāvidam aiz muguras ir gan intensīvā ārstēšana – ķīmijterapija, staru terapijas 26 kursi, gan arī operācija, un, pēc ārstu domām, vēža šūnām vajadzētu būt iznīdētām. Pavisam nesen Dāvidam tika veikta magnētiskā rezonanse. "Biju pilnīgi pārliecināts, ka viss ir kārtībā, bet ārsti piezvanīja un teica, ka ziņas nav labas – negatīva dinamika, izskatās, ka ir recidīvs, ka šobrīd visas iespējas ir izsmeltas, jo pie šīs diagnozes recidīvs ķīmijterapijas laikā ir beigas. Tad sanāca ārstu konsīlijs, tajā piedalījās visi 10. nodaļas onkologi, trīs ķirurgi, radiologs, un tajā tika izlemts, ka vēl jānogaida līdz septembra vidum. Iespējams, tas, kas uzrādījies magnētiskajā rezonansē, ir transplantētie audi, kas mums būtu labā ziņa. Nākamā magnētiskā rezonanse paredzēta septembra otrā pusē, un mēs ceram, ka viss būs labi, citu variantu mums nav," optimistiski noskaņots ir Dāvida tētis.

Tikmēr puisēns arī mājās lieto ārstu nozīmētos medikamentus, bet, kā saka tētis, ja vien nebūtu dažu vizuālu pazīmju (rētas, matu, skropstu un uzacu iztrūkums), neviens nepateiktu, ka Dāvidam ir tik smaga slimība, jo viņš ir ļoti aktīvs, visu laiku smaida. Tiesa, uz dārziņu gan neiet, bet katru dienu ar tēti dodas pastaigās svaigā gaisā.

Kādam ir grūta dzīve? Viss ir nieks, ja vien ir veselība

Sarunas gaitā Jānis atzīst, cik smags šis dzīves posms bijis un ir visai ģimenei. Visādā ziņā. Pat Dāvida dvīņu brālis Toms ļoti, ļoti pārdzīvo par brāli, vaicā, vai viņš izveseļosies, bieži Dāvida dēļ raud vakaros pirms gulētiešanas. "Viņi ir vienšūnas dvīņi, kad bija mazi, bija kā divas vienādas ūdens lāses, pat es nevarēju atšķirt. Protams, tagad pēc ķīmijterapijām Dāvids ir sīkāks, mazāks, bez matiņiem, bet viņš ir adaptējies šajā procesā, ne par ko nesūdzas un saprot, ka ir jāārstējas," atzīst Jānis.

Slimības sākumā vecākiem piedāvāta un sniegta psiholoģiskā palīdzība, bet tētis saka, ka viņam tas neko nav līdzējis, drīzāk nedaudz vieglāk ap sirdi kļuvis pēc sarunām arī citiem vecākiem, kuru bērni ārstējās vienā nodaļā ar Dāvidu. Pavloviču ģimenē bērni dzimuši ar mazu starpību – dvīņiem tagad ir pilni četri gadi, bet jaunākajam dēlam – trīs. "Ja pirms slimības šķita, kur var dzīvē tik grūti klāties, tad tagad tas vispār liekas sīkumi," atklāts ir Jānis.

Jānis septiņus gadus spēlējis handbolu ārzemēs, pirms tam Latvijas izlasē pavadījis aptuveni 100 spēles, savulaik beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, arī tagad, ja vien sanāk laiks, sava prieka pēc brauc uz treniņiem Ludzā. Dažreiz paņem līdzi arī dēlus, kuriem atrasties sporta zālē ļoti patīk. Un, ja vēl kādi treniņu biedri paņēmuši līdzi savas atvases, prieks ir jo lielāks.

Ģimene no Norvēģijas uz dzīvi Latvijā pārcēlās tieši bērnu dēļ. Taču, kad Dāvidam tika noteikta diagnoze, pirmā doma, kas ienākusi prātā, bijusi – jābrauc atpakaļ uz Norvēģiju. Jāsaka, ka tāda pati doma bija arī brīdī, kad ārsti pavisam nesen paziņoja par iespējamo recidīvu. Taču, izrunājoties ar ārstiem šeit, ģimene izlēmusi – kamēr viss iet uz labo pusi, ārstēsies Latvijā. Dakteri skaidrojuši, ka ārstēšanas protokols visās valstīs ir vienāds. Vienīgais, par ko Jānim ir šaubas, vai Latvijā tiek izmantoti labākās kvalitātes zāļu ražotāju medikamenti, vai nav tā, ka iepērk lētākos, turklāt šādām zālēm arī blakņu var būt vairāk.

Sarunas gaitā pieskaramies arī tēmai par to, ka nereti tieši tēti ģimenē izrādās vājākais posms, neizturot šādu spriedzi. Jānis piekrīt, ka abi ar sievu ir lielā stresā, līdz ar to arī biežāki strīdi ir neizbēgami, bet kopumā viss ir labi. Ne velti mani ar Jāni iepazīstināja kā ar supertēti. Tādi novērojumi radušies biedrības "Dakteris Klauns" vadītājai Mariannai Milovskai, kura uzsver, cik braši turas visa ģimene šajā nebūt ne vieglajā dzīves posmā. Dakteru Klaunu klātbūtni slimnīcā slavē arī Jānis: "Dāvids ir tik priecīgs, kad atnāk dakteri Klauni, mani arī uzlādēja viņu ņemšanās. Pat es pieslēdzos, un visādus jokus ar viņiem izspēlējām. Mums visvairāk patīk Dr. Jonny un Dr. Pičs (atvainojos, ja pseidonīmi nav precīzi), kas nāca. Dāvids visu nedēļu varēja gaidīt viņus," smejoties atceras Jānis. Ģimene apliecina, ka smiekli var palīdzēt. Ja arī tev par to nav šaubu un vēlies atbalstīt dakterus Klaunus, šeit atradīsi informāciju par ikgadējo labdarības akciju.

Simptomi parādījās vienā vakarā. Tēta stāsts par dēliņa cīņu ar mīksto audu vēzi
Foto: Publicitātes attēli

Kad Dāvids tiek mājās, ģimenei patīk braukt uz laukiem. Tur iesākts celt ģimenes māju, taču pagaidām darbi uz priekšu nerit tik ātri, kā gribētos, prioritāte patlaban ir Dāvida veselības uzlabošana. Ģimene dzīvo Rēzeknē, daudzstāvu mājas piektā stāva trīsistabu dzīvoklī, un ir skaidrs, ka šāda vecuma trīs aktīviem puikām vietas tur ir pamaz, tādēļ braukšana uz laukiem nozīmē gan svaiga gaisa devas uzņemšanu, gan izdauzīšanos un būšanu prom no cilvēkiem.

Lūgts raksturot savus dēlus, Jānis nedomājot saka, ka visi trīs ir ļoti aktīvi un visiem patīk braukt ar velosipēdu, skriet. Tiesa, dvīņi visu laiku turoties kopā, bet jaunāko brāli īsti negrib pieņemt, Jānītis gluži vai izraidītais esot brāļu vidū. Dāvidam pagaidām jāpaciešas, līdz varēs izvēlēties sev nodarbi, ar ko aizrauties, taču brālim Tomam jau šogad bijis viens fiasko, smejas tētis. "Toms sāka iet uz futbola treniņiem, viss ritēja ļoti labi – līdz brīdim, kad saskrējās ar vienu puiku un uzsita punu Pateica, ka vairs neies. Tagad iešot ar māsīcu dejot. Lai būtu dejošana," pasmejas Jānis.

Ja vien tik būtu tā bēda kā uzsists puns. Tagad visiem jātur īkšķis, lai Dāvida analīžu rezultāti varētu iepriecināt gan ģimeni, gan ārstus, dakterīšus Klaunus un ikvienu, kas ir kopā ar Pavlovičiem šajā lielajā pārbaudījumā. Bet bez ticības, cerības un mīlestības jau nevar vienā dzīves jomā, tādēļ jāliek kopā visas gaišās domas, lai izdodas. Viss būs labi!

Jānis arī vēlas pateikt sirsnīgu paldies visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ģimenei ir palīdzējuši šajā laikā, sniedzot dažāda veida palīdzību.

Bērnu onkologs: mīksto audu ļaundabīgie audzēji bērniem ir salīdzinoši reti

Lūdzām sniegt arī Bērnu slimnīcas onkologu komentāru par šo vēža paveidu. Atsaucoties uz pacienta datu aizsardzību, kā arī ētiskiem apsvērumiem, mediķi nevar komentēt konkrētā pacienta veselības stāvokli, bet sniedz tikai ieskatu kopīgā situācijā.

Mīksto audu ļaundabīgi audzēji ir onkoloģisko saslimšanu grupa, kas skar galvenokārt mīkstos audus, ir embrionālas izcelsmes un var attīstīties dažādās ķermeņa daļās (ekstremitāšu, galvas, kakla, rumpja rajonā). Mīksto audu audzēji bērniem ir reti – tie veido vidēji no četriem līdz astoņiem procentiem no pārējiem ļaundabīgiem audzējiem. Tie ir no pieciem līdz astoņiem gadījumiem uz vienu miljonu bērnu vecuma iedzīvotāju. Latvijā tie varētu būt aptuveni divi gadījumiem gadā.

Saslimšanas gadījumi nekad nav vienādi, tie ir atkarīgi no ļoti daudziem individuāliem apstākļiem: audzēja histoloģiskā paveida, tā atrašanās vietas, audzēja atklāšanas laika, vai tas ir attālināti izplatījies, vai nav sākušās metastāzes. Tāpat bērniem var būt atšķirīga imunitāte, blakus saslimšanas, vecums. Tas viss ietekmē onkoloģisko saslimšanu gaitu un ārstēšanas rezultātus.

Pamata ārstēšanas veidi ir trīs, un tie visbiežāk papildina viens otru: ķīmijterapija, ķirurģiskā ārstēšana, staru terapija. Ķīmijterapijas un staru terapijas mērķis ir mazināt audzēja šūnu izplatību, apjomu. Ķirurģiskās palīdzības mērķis – pēc iespējas radikālāk izņemt audzēja audus no organisma.

Ārstēšanas taktiku izvēlas speciālistu komanda, ņemot vērā katru konkrēto gadījumu. Ne vienmēr audzējs pakļaujas ķīmijterapijai, ne vienmēr ir izoperējams ķirurģiski.

Laiks, kad onkoloģiskā saslimšana tiek pamanīta, ir atkarīgs no tā, kad pacientam parādās sūdzības, kā tās izpaužas, vai ir objektīvi un vizuāli traucējumi, kas norāda uz slimību. Onkoloģiskās saslimšanas var uzvesties atšķirīgi.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!