Foto: Privātais arhīvs
Kurš gan sevišķi ievēro un atceras tos mazos, zaļos cilvēciņus, kuri rosījušies ap dzemdētāju, pirms pasaulē nācis ilgi gaidītais mazulis? Jā, diemžēl maz ir sieviešu, kuras ar labu vārdu un šķietami vienkāršo vārdiņu "paldies" pateiktos tām medicīnas māsām, kuras veic lielus darbus, bet ir samērā nemanāmas. Gluži kā tādi labie gariņi. Un kādēļ mazie, zaļie cilvēciņi? Tādēļ, ka tādā krāsā ir māsas tērps.

12. maijā ir Starptautiskā māsu diena, tādēļ piedāvājam iepazīties ar Ingu Minkeviču, kura trešo gadu strādā Rīgas Dzemdību namā par anestēzijas māsu, ar savu darbu palīdzot nākt pasaulē tūkstošiem mazuļu.

Ingas "klientu" lokā pārsvarā ir tā dēvētās ķeizarmammas – gan plānveida, gan akūtās. Kad pirms pieciem gadiem Dzemdību namā laida pasaulē savu dēliņu Rihardu, Inga nevarējusi pat iedomāties, ka liktenis pavērsies tā, ka pati reiz strādās šajā iestādē. Bet dzīvē notiek dažādas interesantas lietas, arī ar Ingu, kura patiesībā sāka mācīties grāmatvedību, un medicīna bija tikai bērnības sapnis, kad ar kaimiņu bērniem spēlējās "dakteros", viens otram līmējot klāt augu lapiņas un "operējot".

Ar fiziku un ķīmiju uz "jūs"; sapnis par ķirurga profesiju

Inga jau kopš bērnības neapzināti tiekusies pretim darbam medicīnas jomā. Tiesa, toreiz tas bija pa jokam, ar kaimiņu bērniem pagalmā spēlējoties "dakteros", – ārstēja, operēja, izmantojot dabā pieejamos augus. "Improvizējām traumas, operējām un ārstējām ar lapiņām, nu, kā jau bērni. Bet vispār – jā, bērnībā es it kā apzinājos, ka būšu medicīnā, tā man ir tuva," atzīst māsa.


Inga gribējusi būt ķirurgs, taču, tā kā skolā viņai īpaši nepadevās nedz fizika, nedz ķīmija, sapratusi, ka šis sapnis nerealizēsies. Un tomēr Inga ir kārtējais pierādījums – ja ne sapņa absolūtu piepildījumu, tad vismaz daļu tā vari sasniegt, ja vien ļaujies savām interesēm, esi drosmīgs kaut ko dzīvē mainīt. Patiesībā Inga ir ārsta palīgs, bet strādā par medicīnas māsu ar specializāciju anestēzijā.

Bet visa sākums ir grāmatvedības studijas, kur viņa iepazinusies ar savu topošo vīru, kura mamma savukārt strādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. "Kā jau studentam, gribējās kādu papildu darbiņu, lai būtu sava naudiņa un varētu atvieglot dzīvi saviem vecākiem. Pajautāju, vai nav kāds darbiņš, ko varētu pastrādāt. Tā es sāku strādāt kā māsas palīgs šajā slimnīcā," par pirmajiem soļiem "īstajā" medicīnā stāsta Inga. Pēc diviem trim māsu palīga darbā nostrādātiem mēnešiem Inga sapratusi, ka nevēlas savu dzīvi saistīt ar skaitļiem, un pametusi iesāktās grāmatvedības studijas. "Laikam ejot, pēc pirmā bērniņa piedzimšanas, domāju – vai tad es visu mūžu būšu māsas palīgs? Gribas kaut ko vairāk, jo īpaši, ja redzi, kā strādā traumatoloģijas un ortopēdijas māsas. Es sapratu, ka arī vēlos tik padziļināti iesaistīties cilvēku, pacientu aprūpē. Tāpēc sāku studēt Rīgas 1. medicīnas koledžā," stāsta Inga.

Mācības arī izvērtās visai interesanti, jo Inga vēlējusies stāties māsu kursā, bet tajā brīdī vairs nav bijis brīvu vietu, iespēja mācīties bija vien par ārsta palīgu. "Bija doma, ka sākšu kā ārsta palīgs un jebkurā brīdī, kad sāksies studentu sijāšana, man būs vieta pie māsām. Taču, kad šāds brīdis pienāca, jau tā biju pieradusi pie saviem kursa biedriem, ka vairs negribēju nekur iet. Un tā tas arī palika – pirmā nopietnā pamatizglītība man bija – ārsta palīgs," stāsta Inga, kura sākusi strādāt par traumatoloģijas un ortopēdijas māsu.

Bērni kā stimuls virzīties tik uz augšu

Foto: Privātais arhīvs

Pēc otrā mazuļa piedzimšanas, kad bērni jau bija kļuvuši kā stimuls, ka dzīvē jāiet vēl uz priekšu un kaut kas jādara, Inga sapratusi, ka grib vēl kaut ko vairāk. Viņa Latvijas Universitātē uzsāka anestēzijas un neatliekamās aprūpes māsas studijas. Kāpēc tieši anestēzija? "Šādai izvēlei pamatā laikam bija mans bērnības sapnis – labi, es nebūšu ārsts, bet es vienalga būšu operāciju zālē. Mani būtībā neinteresēja intensīvā aprūpe, reanimācija, bet mani interesēja konkrēti tas mazais, mazais lauciņš – operāciju zāle. Tur, kur notiek vissvarīgākais. Protams, atveseļošanās procesam arī ir sava nozīme un sava gaita, bet pats pamats, kā tas bija "traumās", tā jauniegūtā locītava... Šeit atkal ir tas process, kad tu redzi, kā piedzimst bērniņš, mammas un tēta pirmās emocijas, pirmais bērniņa kliedziens. Tas ir ļoti emocionāls process. Tas gandarījums, ka tu esi tajā piedalījies, ka esi palīdzējis..." par savu darbu stāsta Inga.

Viņa studējusi otrajā kursā, kad atskanējis zvans no Dzemdību nama Anestēzijas korpusa virsmāsas, kura universitātē Ingai bija arī pasniedzēja, turklāt abas jau bijušas kolēģes "traumās", un izskanējis piedāvājums, vai viņa nevēlētos pamēģināt darbu Dzemdību namā. "Tā es atnācu un paliku. Un nevienu brīdi savu izvēli nenožēloju. Tas tiešām ir ļoti interesants, emocijām un notikumiem bagāts darbs, un, pats galvenais, kas man patīk šajā darbā, – mēs darbojamies kā komanda, esam liels kodols, kas sastāv no vairākiem cilvēkiem, kodols ar savām zināšanām un pieredzi, cilvēki, kuri jau tik tālu ir sastrādājušies, ka pietiek ar vienu skatienu, lai saprastu, ko otrs grib teikt un kāda būs tā rīcība. Tas operāciju zālē ir ļoti svarīgi," uzsver māsa.

Viņa apliecina, ka Latvijā anesteziologu ir par maz, ņemot vērā medicīnas iestādēs veicamo manipulāciju apjomu, iekļaujot traumas, plānveida operācijas, onkoloģiju, dzemdniecību, sirds un asinsvadu ķirurģiju. "Tas ir plašs spektrs, kam vajadzīgs liels speciālistu resurss. Mūsu anesteziologi strādā vairākos darbos. Nav tāda anesteziologa, kuram būtu tikai viena darbavieta. No vienas vietas skrien uz otru, pat uz trešo. Ir jābūt fanātiķim, lai tik ļoti mīlētu savu darbu. Tiesa, arī izdzīvošana ir viens no svarīgākajiem aspektiem, kādēļ ir vairākas darbavietas. Atalgojums ir tāds, kāds tas ir. Protams, kādam svarīgāka nauda, kādam fanātisms," atzīst Inga.

Viņa skaidro, ka cits šajā darbā iegūst adrenalīnu, jo dara aktīvas lietas – kad stresa pilnā situācijā jāspēj ātri rīkoties un pieņemt lēmumu. "Ir tāds adrenalīna pieplūdums, ka tu pēc tam apsēdies un tev ir tāds atslābums, nogurums, bet vienlaikus gandarījums par padarīto darbu. Un, protams, par padarīto darbu mēs gribētu lielāku atalgojumu, bet ir situācijas, kad mums pilnībā pietiek ar vienkāršiem vārdiem – "paldies par to, ka jūs esat". Mums ir svarīgi, ka mūs novērtē kā speciālistus.

Arī mūsu joma ir tāda, ka pacients mūs redz tikai ierobežotu laiku. Piemēram, šeit, Dzemdību namā, sieviete ar mums kopā pavada vidēji trīs četras stundas atkarībā no tā, cik ilgā laikā iziet narkoze. Mūsu sejas viņa redz pēdējās divas stundas, bet arī tajā laikā sieviete uz mums nespēj pilnībā fokusēt uzmanību, jo viņas domas ir par bērniņu, par to, kad viņa varēs pakustināt kājas, kad beidzot varēs samīļot savu mazuli, satikt vīru un priecāties. Viņa jau ir tajā emociju uzplūdā, eiforijā, tāpēc neredz, kas notiek apkārt. Operāciju zālē redz tikai mūsu acis un dzird tikai mūsu balsis. Tāda diemžēl ir mūsu forma, ka jābūt noslēptiem," skaidro māsa.

Anestēzijas māsām sava darba specifika

Foto: DELFI

Inga uz darbu dodas, zinot, ka tur būs jāpavada diennakts. "Rīts sākas ar plānveida ķeizarmammām, kad viņu nav, gaidām tās mammas, kurām ir kādi sarežģījumi dzemdībās. Reti kad ir tāda dežūra, ka viss būtu klusu – visas skaisti pašas būtu dzemdējušas, viss notiktu, kā daba to paredzējusi. Bet ir situācijas, kad atbraucu uz darbu un redzu – operāciju zālē deg gaisma, ātri garderobē pārģērbjos, nometu somu, braucot uz augšu ar liftu, jau esmu gatava iet zālē nomainīt kolēģi, lai viņš tiktu mājās vai uz otru darbu. Man diena jau sākas operāciju zālē, gadās arī tā," par ikdienu stāsta Inga.

Ingas kā anestēzijas māsas pamatpienākumi ir plānotie un akūtie ķeizargriezieni – ir vairāki iemesli, kādēļ bērniņam ir jāpalīdz ātrāk nākt pasaulē – mammas vēderā kļūst slikti vai mammai ir kādi sarežģījumi, tādēļ process ir jāpaātrina. "Un mūsu komanda tad ir tā, kas iespējami īsākā laikā dod iespēju operējošiem ķirurgiem ginekologiem izdarīt savu darbu un palīdzēt mazajam piedzimt. Palīdzam gan mammai, gan bērniņam vienam ar otru ātrāk satikties," savus pienākumus skaidro Inga.

Ķeizargriezienu operācijas iedalās kategorijās – no pirmās līdz ceturtajai. Pēdējās ir plānveida, trešās – ja iepriekš bijuši ķeizargriezieni, bet tagad sākusies ūdens noiešana un pamazām jāsāk gatavoties operācijai, pirmā un otrā kategorija – stipri akūti gadījumi, bet māsai ir svarīgi zināt diagnozi un iemeslus, kādēļ jāveic akūta operācija. "Mums ir jāzina, vai tie ir augļa sirdstoņu traucējumi vai masveida asiņošana, vai nabassaites izkrišana. Gala lēmumu, protams, pieņem anesteziologs, bet, kad viņš mums piezvana un saka: "Meitenes, būs akūts ķeizargrieziens," mums uzreiz ir pretjautājums: "Kāda narkoze? Spinālā vai vispārējā?" Tad jau skrienu uz operācijas zāli, kur jau viss ir gatavībā," darba noslēpumos dalās Inga.

Šis viņai ir trešais gads kā anestēzijas māsai, bet pirms tam vairāk nekā pieci gadi nostrādāti Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā kā traumatoloģijas un ortopēdijas māsai, vēl pirms tam septiņi gadi tajā pašā slimnīcā – kā māsu palīgam. No apakšas līdz...

Nedaudz apdalītas, bet jātiek galā arī ar fūrijām

"Mums visām – gan operāciju, gan anestēzijas māsām – un māsu palīgiem ir nedaudz tāda apdalīta sajūta. Mēs kā operāciju bloks un anestēzijas dienests esam kā atsevišķa valstiņa, caur kuru izceļo – uzturas tur kādu konkrētu laiku un tad atkal izbrauc. Protams, gadās, ka līdz mums atnāk kāda apsveikuma kartīte, bet tas ir ļoti reti. Kad mēs kaut ko tādu saņemam, mums ir ļoti liels prieks par to, ka arī mūs kāds atceras, ka zina, ka mēs eksistējam. Nevis atnākuši kaut kādi mazie, zaļie cilvēciņi, kaut ko izdarījuši un tad aizsūtījuši prom. Pēc operācijas sievieti, kamēr viņa uzturas pie mums, arī mēs aprūpējam – gan atsāpinot, gan dodot papildus nozīmētos medikamentus, gan uzpasējot dzemdi – visu to brīdi, kamēr iziet narkoze," skaidro Inga. Parasti ķeizargrieziena operācija ilgst aptuveni stundu. Bērniņa dzimšanas process operācijas laikā ir aptuveni 20 minūtes, bet pēcoperācijas laiks gan ir garāks.

Lai gan kādam varētu šķist, kas tur liels – ielaist narkozīti, tā ir milzu atbildība, ko apliecina arī Inga: "Es savā darbā raugos un mēģinu atrast pareizo pieeju, jo katrs mēs esam individuāla personība, katram mums ir savs raksturs. Vienam patīk tas, otram tas nepatīk, vērojot sievieti operācijas laikā, kas man vienkārši ir jādara, es pēc sejas lasu, vai viņai tūliņ būs slikta dūša, vai viņa par kaut ko kreņķējas. Mums ir jāspēj lasīt pēc sejas. Pāris vārdu ar sievieti, un es jau saprotu, kādā kontekstā es varu ar viņu sadarboties. Gadās, protams, arī fūrijas. Dažreiz ir tā, ka tu esi jau tiktāl nokaitināts, bet saproti, ka šajā brīdī tam cilvēkam ir grūti, tā nav viņa ikdiena, tā ir ekstrēma situācija, tā ir vide, kurā viņš nekad nav bijis, tāpēc viņš var būt apjucis. Ir, protams, cilvēki ar tādiem raksturiem – "es, man un viss", un viņam ir nospļauties, kas esmu es un kāpēc es vispār te nāku klāt un ko daru. Kaut gan mūsu darbs pilnībā ir koncentrēts uz konkrētu cilvēku."

Inga uzsver, ka ir ļoti liela starpība, vai cilvēks atnāk pozitīvā noskaņojumā vai neuzticībā, agresīvs. Tie, kuri ir bailīgi, neuzticas, ar viņiem ir daudz jārunā, paskaidrojot katru rīcību. Bet tie, kuri atnākuši agresīvi, viņi visu laiku uzvedīsiet tā, lai ko tu darītu, no pieredzes stāsta Inga.

Darbs nav viegls, bet daudzas Ingas kolēģes pēc diennakts dežūras dodas uz otru darbu. Viņai pašai arī ir otrs darbs, bet tas nav saistīts ar garām darba stundām. Inga pāris stundu dienā strādājot pie projektiem. "Kaut kā ejam uz priekšu, lai varētu izsisties."

Ģimene un mājas kā svētās govis

Foto: Shutterstock

Ingai ir divi bērni – 12 gadus vecā Evelīna un piecus gadus vecais Rihards. Meita no septiņu gadu vecuma dejo tautiskās dejas, kas viņai ļoti patīkot. Inga arī uzskata, ka bērniem ir nepieciešamas aktivitātes, sevišķi enerģiskiem bērniem. Meita arī apmeklējot teātra pulciņu, zīmēšanas nodarbības, pati pieteikusies Jaunsardzē. Bet dēls vēl iet bērnudārzā, un Inga ar šausmām domājot par nākamo gadu, kad puikam būs seši gadi un saskaņā ar jauno kārtību – jāsāk skolas gaitas. Viņa uzskata, ka ar šādu soli bērnam tiek nolaupīta bērnība.

Lai gan šķiet, kur gan Ingai vēl brīvais laiks, tomēr tādu varot atrast. Liela daļa brīvo stundu tiek veltīta saimniecībai Vecumnieku novadā. Pašiem ir savs dārzs, kurā audzē visu, ko vien var iedomāties, lai nebūtu jālauza galva, ko likt galdā. Ar vīru abiem esot tradīcija – katru gadu oktobrī, kad tiek svinēta Ingas dzimšanas diena, aizbraukt kaut kur divatā. Iepriekš pabūts Palangā, Siguldā, šogad tās būšot Cēsis. "Mēs labprāt braucam arī makšķerēt, noīrējam mājiņu uz pāris dienām, tad ir prieks pabūt klusumā, mierā, prom no ikdienas steigas. Bieži braucam uz Liepāju pie manas mammas, bērnus vasarā arī sūtu uz turieni, kā es pati saku, kūrortā."

Sieviete uzsver, ka ģimenes vislielākais ieguvums ir, ka dzīvo laukos. "Atjaunojām lapeni – un tad, kā sākas vasaras sezona, tā pusdienas, vakariņas gatavojam ārā, visi kopā sasēžamies pie galda, izrunājam dienas gaitas. Tas ir tas laiks, ko ļoti novērtējam, cenšamies sargāt," tā Inga.

Ingas vīrs strādā dārza tehnikas tirdzniecības uzņēmumā, bet, kad bijuši grūtāki periodi, braucis strādāt uz Vāciju. "Pa trīs četriem mēnešiem pastrādāja, tad atpakaļ. Tas bija grūti. Protams, algas ziņā jūtams iztrūkums, bet ne vienmēr laime ir naudā, taču arī bez tās mēs nevaram dzīvot," secina māsa.

Māsu dienu gan īpaši Inga nesvinot, tomēr vienmēr cenšas šajā dienā pasveicināt kolēģes, vīramāti, kura ir mediķe. Bet, ja patiešām iegadās brīvāks brīdis, savā lapenē varot arī iemalkot glāzi vīna. Sveicam visas māsas, kuras pacientu ikdienu padara vieglāku!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!