Svarīgi izaudzināt nevis sportistu, bet labu cilvēku. Kungfu treneris par to, ko bērniem sniedz austrumu cīņas

Svarīgi izaudzināt nevis sportistu, bet labu cilvēku. Kungfu treneris par to, ko bērniem sniedz austrumu cīņas
Foto: facebook.com/ParkerAndHem

Protams, jebkurš sporta veids bērna dzīvē palīdzēs ieviest disciplīnu, bet austrumu cīņas sniedz daudz vairāk – ieskaitot veselu kompleksu filozofisku mācību, tās palīdz audzināt personību kopumā un maina cilvēka pasaules skatījumu. Treneris no Rīgas, Eiropas čempions un Pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvējs kungfu Aleksandrs Gorskijs "Delfi Woman" stāsta par to, pēc kādiem principiem strādā ar saviem audzēkņiem, kāpēc darbs ir svarīgāks par talantu, bet labākās cīņas – tās, no kurām izdodas izvairīties.

Aleksandrs jau septiņus gadus audzina mazos kungfu sportistus. Trenera pirmā augstākā izglītība ir filozofija, jaunībā nodarbojies ar balles dejām, brīvo cīņu un basketbolu, bet par savu īsto varoni, kā vairums puiku tajā laikā, uzskatīja Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Van Dammi. Pēc Aleksandra teiktā, katram bērnam būtu jābūt līdzīgiem ideāliem – tas palīdz attīstīt cenšanos būt sevis labākai versijai. Bez tam viņš uzskata, ka arī īstam trenerim savu audzēkņu acīs jābūt ne mazākam varonim kā televīzijā redzētajiem.

"Ir vairāki treneru personības tipi. Bet vispopulārākās versijas – "treneris-tirāns" un "treneris-draugs". Tad, lūk, talantīgam audzinātājam ir jāprot apvienot autoritāra pieeja ar draudzīgu, vienmēr jāatrodas kaut kur pa vidu. Bērniem tevi jāpieņem kā pozitīvo varoni, bet noslogot var tikai tos sportistus, kuri paši zina, kas viņiem nepieciešams. Kā likums, te jārunā par vecākiem un pieredzējušiem bērniem. Jauniņajiem un jaunākajiem audzēkņiem nepieciešamas spēles un papildu motivācija, citādāk viņi ātri pazaudē interesi par nodarbībām.

Sākuma posmā viņus vienkārši jāpieradina pie mīlestības pret sportu. Vienlaikus, ja tu ar audzēkņiem pārāk auklēsies un ucināsies, viņi tevi neuztvers nopietni. Tieši tāpēc austrumu cīņās tik svarīga ir disciplīna. Vēlies kaut ko pateikt – sākumā pacel roku. Vēlies vērsties pie vecāka audzēkņa vai trenera – uzrunā uz "jūs". Samēsloji – savāc," skaidro Aleksandrs.

Audzēkņu acīs tev jābūt kaut kam līdzīgam supervaronim, viss jāprot – nevienam nav vajadzīgs treneris, kurš tikai runā nesaprotamas frāzes, stāv zāles vidū un neko nedara. Aleksandrs Gorskijs

Aleksandrs teic, izaudzināt sportistu – nebūt nav īsta trenera galvenais uzdevums. Viņš uzskata, ka uzvaras sacensībās un medaļas ir tikai sporta ārējais iesaiņojums.

"Par savu galveno jēgu es redzu nevis sportista audzināšanu, jo, redz, līdz virsotnēm aiziet vien daži. Un es neuzskatu, ka tas ir pats galvenais. Daudz svarīgāk ir audzināt labu cilvēku. Es pats līdz pat šim brīdim piedalos sacensībās, bet katrā no šiem ceļojumiem mani iespaidi par brīnišķīgām vietām, pieredzes apmaiņas un jaunas iepazīšanās ir daudz jaukāk par iziešanu uz paklāja. Ceļš līdz uzvarai ir daudz svarīgāks, nekā pats fakts," apgalvo Aleksandrs.



Tāpat treneris tic, ka kungfu filozofija ir vēl pirms sporta: "Visi nezin kādēļ vienmēr cenšas visu sarežģīt – cilvēkiem ir jātic uz mākoņu malas sēdošam, vecam vīram ar sirmu bārdu, visam piedodot misticisma nokrāsu, bet, redz, kungfu filozofijas centrā viss ir ļoti vienkārši – tas ir
Dao un De. Tradicionāli šie jēdzieni tiek definēti kā "ceļš" un "labestība" vai "pilnība". Kungfu prakse – tā ir konstanta sava ceļa apzināšanās, sekošana tam un labestības prakse. Ar to arī austrumu cīņas kopumā atšķiras no rietumu, kur viss notiek ap centieniem par jebkuru cenu uzvarēt savu pretinieku. Pēc būtības, es cenšos saviem audzēkņiem iedvest pareizos ideālus, iemācīt to pamatus, prasmi atšķirt slikto no labā, cienīt gados vecākus, vienaudžus un sevi," skaidro Aleksandrs.

Mācības – ne obligāti kaut kas, kas uzreiz padodas viegli – tur arī ir jēga. Tāpēc pat “visvecākie uz mākoņa”, kuri pārstāv lielos kungfu meistarus, mācās līdz pat pēdējai savas dzīves dienai. Aleksandrs Gorskijs

Svarīgi izaudzināt nevis sportistu, bet labu cilvēku. Kungfu treneris par to, ko bērniem sniedz austrumu cīņas
Foto: Privātais arhīvs

Pēc Aleksandra vārdiem, dzīves prasmes parasti bērniem jāiemāca vecākiem, taču bieži notiek citādāk. Un trenerim nākas aizpildīt šos robus.

"Visbiežāk pie manis atved bērnus vecumā no septiņiem līdz astoņiem gadiem. Šajā brīdī vecāki ne vienmēr bērniem ir galvenās autoritātes, un tādā gadījumā treneris nāk palīgā. Ja vecāki piekrīt strādāt pie bērna audzināšanas "trīsstūrī" ar treneri – viņi var panākt daudz labākus rezultātus. Bet kas tiek prasīts no vecākiem? Jebkurā lietā bērnam ir jāmāca nepadoties pirmo neveiksmju priekšā. Runa ir ne tikai par sportu. Ir tāda lieta kā "pirmā divnieka sindroms". Lūk, pirmklasnieki atnāk uz skolu, un kāds saņem savu pirmo piecinieku (mūsdienu vērtējumā – desmitnieku), bet kāds – divnieku. Te nu vieniem parādās motivācija, bet citi nolaiž rokas. Neveiksmes iedarbina aizsardzības mehānismus, kuri izpaužas nepatikā, noraidījumā pret mācībām, sportu un jebko citu. Tieši šeit vecākiem jānospēlē galvenā loma – motivēt bērnu un novirzīt viņu pa ceļu, lai sasniegtu mērķus," stāsta Aleksandrs.


Treneris uzskata, ka ir godīgi apsvērt savstarpēju mācīšanās procesu. Bet ko tad var audzēkņiem iemācīt treneris?

"Kontaktējoties ar bērniem, tu transformējies uz viņu informācijas lauku – es necenšos būt tāds treneris, kurš izliekas, ka viņam ir interesanti. Ziniet, ar pieaugušajiem ir garlaicīgāk komunicēt, nekā ar bērniem, kuriem nav izveidojušies stereotipi. Viņi ir daudz oriģinālāki un neparedzamāki. No bērniem var daudz ko iemācīties – pacietību, labestību, atklātību, neparedzamību… Dažreiz es pat nezinu, kurš no mums vairāk viens no otra ir iemācījies šo septiņu gadu laikā," atzīstas Aleksandrs.

Talants sportā ir krietni pārvērtēts. Ja tu pastāvīgi un no sirds strādā ar sevi, tad savus mērķus sasniegsi. Te vietā apzīmējums "darba ģēnijs" – ja vari piespiest sevi strādāt, tad rezultāts būs. Aleksandrs Gorskijs

Daudziem cilvēkiem cīņas māksla asociējas ar cīniņiem, bet treneris uzsver, ka kungfu māca sevi aizsargāt, un nekādā gadījumā kauties, ja no kautiņiem iespējams izvairīties.

"Īstam karotājam zobens vienmēr ir makstī. Neviens normāls treneris saviem audzēkņiem nemācīs apzināti iesaistīties konfliktos. Te ir svarīgi saprast, ka jebkurā kautiņā tu vari uzvarēt pretinieku, taču vienmēr arī pastāv varbūtība, ka uzvarēt var arī tevi. Un vēl, pastāv taču arī pašsaglabāšanās instinkts. Pat ja tu meistarīgi pārzini cīņas mākslu, stāties pretī nazim vai pistolei tu nevarēsi. Tāpēc arī paši labākie sportisti dažreiz aizbēg. Tā nav gļēvulības pazīme, bet vienkārši spēja būt adekvātam. Un to apstiprinās jebkurš pašaizsardzības eksperts. Labākais kautiņš ir tas, no kura izdodas aizbēgt," skaidro Aleksandrs, piebilstot, ka tomēr ikvienu mazo kungfu audzēkni savā grupā māca "aristokrātiskai uzvedībai" – iestāties par vājākiem, tiekties pēc taisnības un neizrādīt mazdūšību, gļēvulību.


Taču kungfu ir interesants arī ar to, ka šis ir viens no nedaudzajiem sporta veidiem, kurā meitenes ar zēniem var kopā trenēties absolūti kā līdzīgi. Un tas izriet no pašas cīņas mākslas filozofijas, kurā jāpaļaujas nevis uz brutālu spēku, bet lokanību (ieskaitot arī domu elastību), kā arī uz veiklību un vieglumu. Ķīniešu cīņas māksla vispār izceļas ar skaistumu, vieglumu un grāciju. Tam pierādījums – neliels stāsts par iedvesmojošu skolnieci Aleksandru, kura pēc septiņu mēnešu trenēšanās spēja iegūt otro vietu Rīgas kausā.


"Tas pierāda, ka jebkurš bērns, esot cīņas mākslas ceļā, ar savu darbu un pacietību var sasniegt nospraustos mērķus," rezumē Aleksandrs.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti

Noderīgas saites