Aleksandrs jau septiņus gadus audzina mazos kungfu sportistus. Trenera pirmā augstākā izglītība ir filozofija, jaunībā nodarbojies ar balles dejām, brīvo cīņu un basketbolu, bet par savu īsto varoni, kā vairums puiku tajā laikā, uzskatīja Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Van Dammi. Pēc Aleksandra teiktā, katram bērnam būtu jābūt līdzīgiem ideāliem – tas palīdz attīstīt cenšanos būt sevis labākai versijai. Bez tam viņš uzskata, ka arī īstam trenerim savu audzēkņu acīs jābūt ne mazākam varonim kā televīzijā redzētajiem.
Audzēkņu acīs tev jābūt kaut kam līdzīgam supervaronim, viss jāprot – nevienam nav vajadzīgs treneris, kurš tikai runā nesaprotamas frāzes, stāv zāles vidū un neko nedara.
Mācības – ne obligāti kaut kas, kas uzreiz padodas viegli – tur arī ir jēga. Tāpēc pat “visvecākie uz mākoņa”, kuri pārstāv lielos kungfu meistarus, mācās līdz pat pēdējai savas dzīves dienai.
"Visbiežāk pie manis atved bērnus vecumā no septiņiem līdz astoņiem gadiem. Šajā brīdī vecāki ne vienmēr bērniem ir galvenās autoritātes, un tādā gadījumā treneris nāk palīgā. Ja vecāki piekrīt strādāt pie bērna audzināšanas "trīsstūrī" ar treneri – viņi var panākt daudz labākus rezultātus. Bet kas tiek prasīts no vecākiem? Jebkurā lietā bērnam ir jāmāca nepadoties pirmo neveiksmju priekšā. Runa ir ne tikai par sportu. Ir tāda lieta kā "pirmā divnieka sindroms". Lūk, pirmklasnieki atnāk uz skolu, un kāds saņem savu pirmo piecinieku (mūsdienu vērtējumā – desmitnieku), bet kāds – divnieku. Te nu vieniem parādās motivācija, bet citi nolaiž rokas. Neveiksmes iedarbina aizsardzības mehānismus, kuri izpaužas nepatikā, noraidījumā pret mācībām, sportu un jebko citu. Tieši šeit vecākiem jānospēlē galvenā loma – motivēt bērnu un novirzīt viņu pa ceļu, lai sasniegtu mērķus," stāsta Aleksandrs.
Treneris uzskata, ka ir godīgi apsvērt savstarpēju mācīšanās procesu. Bet ko tad var audzēkņiem iemācīt treneris?
Talants sportā ir krietni pārvērtēts. Ja tu pastāvīgi un no sirds strādā ar sevi, tad savus mērķus sasniegsi. Te vietā apzīmējums "darba ģēnijs" – ja vari piespiest sevi strādāt, tad rezultāts būs.
Daudziem cilvēkiem cīņas māksla asociējas ar cīniņiem, bet treneris uzsver, ka kungfu māca sevi aizsargāt, un nekādā gadījumā kauties, ja no kautiņiem iespējams izvairīties.
"Īstam karotājam zobens vienmēr ir makstī. Neviens normāls treneris saviem audzēkņiem nemācīs apzināti iesaistīties konfliktos. Te ir svarīgi saprast, ka jebkurā kautiņā tu vari uzvarēt pretinieku, taču vienmēr arī pastāv varbūtība, ka uzvarēt var arī tevi. Un vēl, pastāv taču arī pašsaglabāšanās instinkts. Pat ja tu meistarīgi pārzini cīņas mākslu, stāties pretī nazim vai pistolei tu nevarēsi. Tāpēc arī paši labākie sportisti dažreiz aizbēg. Tā nav gļēvulības pazīme, bet vienkārši spēja būt adekvātam. Un to apstiprinās jebkurš pašaizsardzības eksperts. Labākais kautiņš ir tas, no kura izdodas aizbēgt," skaidro Aleksandrs, piebilstot, ka tomēr ikvienu mazo kungfu audzēkni savā grupā māca "aristokrātiskai uzvedībai" – iestāties par vājākiem, tiekties pēc taisnības un neizrādīt mazdūšību, gļēvulību.
Taču kungfu ir interesants arī ar to, ka šis ir viens no nedaudzajiem sporta veidiem, kurā meitenes ar zēniem var kopā trenēties absolūti kā līdzīgi. Un tas izriet no pašas cīņas mākslas filozofijas, kurā jāpaļaujas nevis uz brutālu spēku, bet lokanību (ieskaitot arī domu elastību), kā arī uz veiklību un vieglumu. Ķīniešu cīņas māksla vispār izceļas ar skaistumu, vieglumu un grāciju. Tam pierādījums – neliels stāsts par iedvesmojošu skolnieci Aleksandru, kura pēc septiņu mēnešu trenēšanās spēja iegūt otro vietu Rīgas kausā.
"Tas pierāda, ka jebkurš bērns, esot cīņas mākslas ceļā, ar savu darbu un pacietību var sasniegt nospraustos mērķus," rezumē Aleksandrs.
