Viņa skaidroja, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants noteic diskriminācijas aizliegumu, pamatojoties uz dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, kā arī saskaņā ar citiem diskriminācijas aizlieguma pamatiem.

Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 14. pants paredz diskriminācijas aizliegumu neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, ticības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritātei, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa.

Bet Latvijas Satversmes 91. pants noteic, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Satversmes 91. panta otrais pants neuzskaita aizliegto kritēriju katalogu, jo likumdevējs atstāja "to noteikšanu interpretācijas praksei", atzīmēja Arklone.

"Līdz ar to, ņemot vērā lietderīgu un taisnīgu mērķi, kā arī Latvijai saistošos starptautiskos aktus, var secināt, ka arī seksuālā orientācija ir viens no aizliegtajiem kritērijiem. Personas, kas pieder pie citas seksuālās orientācijas, ir viena no vēsturiski izstumtajām sabiedrības grupām līdztekus sievietēm, citas rases pārstāvjiem un personām ar invaliditāti, un tikai pēdējo dažu desmitu gadu laikā diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ tiek uzskatīta par nepieņemamu," atzina Arklone.

Jau vēstījām par fotogrāfi Lauru Šūlmeisteri, kura atteica fotosesiju netradicionālai ģimenei savas kristīgās pārliecības dēļ. Par to plašāk lasi šeit.

Kā teica Arklone, Satversmes 91. pants, kas noteic, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, ir attiecināms uz šo gadījumu.

Tiesībsarga biroja pārstāve skaidroja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka "diskriminācija, pamatojoties uz aizliegto kritēriju, ir konstatējama, ja atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamatojuma, tas ir, ja tai nav leģitīma mērķa, un tā nav proporcionāla starp veicamajām darbībām un sasniedzamo mērķi.

Vienlaikus Tiesībsarga biroja pārstāve vērsa uzmanību, ka diskriminācija ir atšķirīga attieksme, izslēgšana vai ierobežojums, kam par pamatu ir diskriminētās personas rase, ādas krāsa, tautība, valoda, dzimums, seksuālā orientācija, sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, invaliditāte, veselības stāvoklis, vecums, reliģiskā piederība, politiskā vai cita pārliecība vai citi apstākļi, ja tam nav pamatota un objektīva attaisnojuma vai ja trūkst samērīguma starp sasniedzamo mērķi un izmantojamiem līdzekļiem.

"Līdz ar to var secināt, ka diskriminācija ir personisks tiesību aizskārums, kura pamatā ir konkrēti augstāk minētie kritēriji, un šādai atšķirīgai attieksmei nav pamatota attaisnojuma vai mērķa," uzsvēra Arklone.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumam pakalpojuma sniedzējs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam.

"Tādējādi arī konkrēto gadījumu [kad pakalpojuma sniedzējs atteicis veikt pakalpojumu, jo klients bijis homoseksuāls, var attiecināt uz pakalpojuma sniegšanu un attiecīgi uz pieeju precēm un pakalpojumiem.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 panta pirmā daļa noteic, ka, piedāvājot preci vai pakalpojumu, pārdodot preci vai sniedzot pakalpojumu, aizliegta atšķirīga attieksme patērētāja dzimuma, rases, etniskās piederības vai invaliditātes dēļ. Ja atšķirīgas attieksmes aizliegums tiek pārkāpts, persona savas tiesības var aizstāvēt Tiesībsarga likumā noteiktajā kārtībā, kā arī vēršoties tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā," norādīja Arklone.

Tāpat viņa norādīja, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 panta piektā daļa paredz – ja strīda gadījumā patērētājs norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgas attieksmes aizliegums nav pārkāpts.