Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas vairāk nekā 1000 bērni.
Tev ir buss?
Jā, man ir buss. Septiņvietīgs.
Un cik audžubērnu?
Septiņi. Un es astotā pie stūres?
Un kur jūs tā visi laižat?
Pamatā Kurzemi apceļojam. Gar Kurzemes jūrmalu, Ventspilī uz akvaparku, uz dažādiem pasākumiem…
…ar visiem septiņiem rūķīšiem. Tev ir arī savi bērni?
Ir. Jau pieauguši.
Cik septiņi rūķīši ir gados jauni?
No astoņiem līdz 15. Man ir arī pilngadīgie, kas vēl uzturas pie manis, jo mācās tālāk. Viņi gan vairāk brīvdienās: palīdzēt kādu lielāku darbu, sienu savākt vasarā, malku paskaldīt…
Cik tad audžubērnu pavisam?
Vai, tad jāskaita. Tuvu trīsdesmit jau būs… Jā, labs jautājums, būs vienreiz jāsaskaita.
Nu, es nezinu, kā citiem latviešiem, bet kā amerikāņiem man noteikti nav – kad ierauga pirmo reizi un uzreiz "I love You", man tā nav. Es par viņu varu rūpēties, tāpat kā skolotājs rūpējas par savas klases bērniem.
Tas ir interesanti, bērnu kļūst arvien vairāk šajos stāstos. Man jau daudz likās divi, trīs, tad nāca desmit, nu jau pie 30…
Man vienlaicīgi ir bijis 11. Tad bija labi. Vīrs brauca ar vienu mašīnu, es ar otru, tā visu Latviju varējām apceļot.
Klau, tas cēli skan, bet kā savu mīlestību uz visiem varat sadalīt? To taču nevar ar tējkarotīti?
Nu, es nezinu, kā citiem latviešiem, bet kā amerikāņiem man noteikti nav – kad ierauga pirmo reizi un uzreiz "I love You", man tā nav. Es par viņu varu rūpēties, tāpat kā skolotājs rūpējas par savas klases bērniem. Tā mīlestība atnāk pēc laika un tad es varu teikt, ka es jau viņu mīlu, ka jau grūti kļūst atdot projām, īstajiem vecākiem, piemēram.
Es nezinu īsti, kurā brīdī tā mīlestība iestājas. Man, piemēram, bija kādreiz meitenīte no zīdaiņa vecuma. Es viņu vēl joprojām jūtu sev klāt. Jūtu. Naktī par viņu sapņoju. Kaut gan viņu adoptēja ļoti laba ģimene tepat Latvijā, paldies Dievam. Mēs arī sazināmies, tikai vairs netiekamies, lai netraumētu to bērnu. Tagad meitenei jau desmit gadu…
Tās saites ar dažādiem taviem audžubērniem ir dažāda stipruma?
Jā, dažādas gan. Es nezinu, kas to nosaka.
Domāju, ka tagad tas jau ir pieradums. Ko mēs vieni tukšā mājā darīsim?
Tev tik daudz audžubērnu, ka tevi laikam nebaida – atnāks viens mazs cilvēks un pēkšņi jutīsi, ka nepavisam nav saites, nekas nesaista?
Ar mazajiem pamatā veidojas. Grūtāk ir ar pusaudžiem. Pusaudži, kuriem ir 13, 14 gadu… Tos diezgan bailīgi paņemt ģimenē. Viņi jau ir ar savu bagāžu, jau prot izmeloties, viņus grūti vadīt, ja tā var teikt. Jo mazāks bērns atnāk ģimenē, jo vieglāk audzināt un vadīt. Es praktiski viņu veidoju tādu, kādu vēlos. Ar lielāku tas ir grūti.
Ir bijuši gadījumi, ka, nevarot sadzīvot, bērns aiziet atpakaļ uz bērnu namu?
Tā nav bijis. Mums ir bijis, ka bērns aizmūk no mums. Pēc divām nedēļām aizmuka pie bioloģiskās mammas.
Kādēļ muka?
Viņš gribēja mammu.
Bet vai tad iestādes, kam jāuzmana, neveda atpakaļ?
Nē, viņu pēc tam ielika bērnu namā. Es zinu, ka viņš muka arī no bērnu nama. Pie mammas. Tur droši vien bija kāda īpaša piesaiste. Man ir bijis tāds, kurš 13 gadu vecumā bija jau lietojis alkoholu, narkotikas. Ar viņu bija ļoti, ļoti grūti, bet tomēr līdz 18 gadu vecumam viņš pie manis sabija.
Šie bērni – pusaudži… Viņi pēc 18 arī tevi atceras, neskatoties uz strīdiem?
Kā kurš. Gan jā, gan nē. Daži, pilngadību sasniedzot, aiziet ar lielu troksni, bet pēc kāda laika atkal atbrauc. Tas ir kā kuram bērnam. Ļoti slikti ir, ja viņiem dažkārt ir apgādnieka zaudējuma pensija. Lūk, piemēram, minētajam trīspadsmitgadniekam šī apgādnieka zaudējuma pensija, pie manis dzīvojot sakrājās, 2600 latu vēl toreiz. 18 gados viņš iet projām ar lielu blīkšķi. Viņš nu ir bagāts. Atbrauc pēc trim mēnešiem pie manis un lūdz kartupeļus, jo viņam nekā vairs nav. Tad, atceros, viņš pārmeta, kādēļ es devu to naudu. Es taču nevaru nedot… Tā ka 18 gadu vecumā, domāju, tas ir par ātru atdot uzkrājumus, taču likums tā nosaka.
Vīrs man cīnās par melnajiem stārķiem, iet tur rāties ar meža cirtējiem. Katram savs. Dievs nemīl, ja cilvēks nedara neko. Tā tas apmēram varētu būt.
Cik bieži notiek atgriešanās bioloģiskajās ģimenēs?
Reti. Ļoti reti. Man ir bijis gadījums, kad atdeva atpakaļ, bet pēc tam vēlreiz gribēja audžuģimenē, bet tad mums vairs nebija vietas. Vēl viens gadījums ir bijis veiksmīgāks. Mamma slimoja ar tuberkulozi. Tur it kā bija aizdomas par zināmu vardarbību. Mamma sākumā brauca pie mums divas reizes mēnesī. Bija grūtības bērnu dabūt atpakaļ dēļ ekonomiskām problēmām – īres parāds, paņemtie kredīti un tādas lietas. Mēs palīdzējām bērnu dabūt atpakaļ, jo arī bērns palika nervozs. Ļoti gribēja pie mammas. Pagājušā vasarā viņa ar visu bērnu veselu mēnesi pie mums nodzīvoja.
Es dzirdu no tevis, ka vairums bērnu, lai kā būtu bijis, tomēr ļoti grib atpakaļ pie saviem bioloģiskajiem vecākiem?
Jā, tas taisnība. Ļoti grib.
Pretēji gadījumi?
Ir arī tā bijis. Man ir 20 gadus veca jauniete tagad. Viņa ir ar īpašām vajadzībām. Jauniete mammu ne redzēt negrib. Tēvs tagad atrakstīja vēstuli, meitene to pat lasīt negribēja, taisījās tūlīt sadedzināt. Pierunāju to nedarīt, bet, kad viņa izlasīja, tāpat teica – viņus ne redzēt negribu.
Tie likteņi ir ārkārtīgi dažādi un no vienas sarunas nekad neizveidosim recepti – tā vajag!
Nē, protams, tā nevar.
Ko iegūst tie, kas vāc uz ielas kaķus, tie, kas gar jūru vāc atkritumus?
Tev tāda iekšēja gribēšana, misijas apziņa vai tas jau par pieradumu kļuvis?
Domāju, ka tagad tas jau ir pieradums. Ko mēs vieni tukšā mājā darīsim? Redziet, sākumā man mamma strādāja Baldones bērnu namā. Turpat blakus dzīvojot, es bērnībā tos bērnus ļoti apskaudu. Viņiem bija mantiņas, viņi staigāja, viņiem Salavecis nāca, jā, piecdesmitajos gados, kā bērns es viņus apskaudu. Vēlāk, jau pieaugusi, nāku no autobusa, viņi pretim nākot vaicāja – vai tu esi mamma, vai tu esi mamma? Vajadzēja atbildēt – jā, tad atkal gāja tālāk – vai tu esi mana mamma, vai tu esi mana mamma… Dažreiz kļuva pavisam dīvaini.
Vēl plāno pieņemt audžubērniņus?
Grūti pateikt. Vasarā divi mums varētu aiziet atpakaļ pie bioloģiskās mammas. Viņa tagad cerīgi kārto savu dzīvi, ja sakārtos, tad atkal mums būs žēl atdot, bet visus jau nevaram paturēt (smejas).
Ko iegūsti no tā visa?
Es nezinu… Ko iegūst tie, kas vāc uz ielas kaķus, tie, kas gar jūru vāc atkritumus?
Tu nu gan salīdzini!
Bet ir taču tā! Katrs par savu iestājas. Vīrs man cīnās par melnajiem stārķiem, iet tur rāties ar meža cirtējiem. Katram savs. Dievs nemīl, ja cilvēks nedara neko. Tā tas apmēram varētu būt.
Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāsta par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus var klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.
Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.
Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.
Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.
