Foto: Shutterstock

Ja katrs, kurš saņem algu no valsts budžeta, izdarītu visu pēc labākās sirdsapziņas, tad šādi gadījumi kā Dobelē nenotiktu. Ir vienkārši atbildību uzvelt sabiedrībai, jo tādā gadījumā vainīgs nebūs neviens. Bet divi bērni - bojā gājušais zīdainis un vēl nedzimušais mazulis, ir izkrituši cauri mūsu valsts drošības sietam un atsitušies pret zemi, tā par traģēdiju Dobelē, kur gāja bojā deviņus mēnešus veca meitenīte un, visticamāk, pēc narkotiku pārdozēšanas mira viņas vecāki, bet vēl trīs bērni novārguši nogādāti slimnīcā, "Delfi" norādīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Ilona Kronberga.

Arī "Centrs Dardedze" Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska "Delfi" atzīst, ka Dobeles traģēdija ir skaļš signāls gan visām institūcijām, gan sabiedrībai kopumā, ka kaut kas nav kārtībā gan "sistēmā" un institūciju sadarbībā, gan arī līdzcilvēku attieksmē.

VBTAI priekšnieces ieskatā, nebūt ne svarīgākais patlaban ir meklēt vainīgo, jo problēma ir daudz dziļāka un nopietnāka. Kā skaidro Kronberga, ir "noticis gadījums, protams, policija uzsāks kriminālprocesu, noskaidros apstākļus, ja būs kādas personas, kurām jāuzrāda apsūdzība, to paveiks prokuratūra. Un parasti mēs esam uz šo koncentrējušies – ātras asinis un pēc tam visu aizmirst, jo mēs jau neesam vainīgi, ka ir kādi citi tur, ārpusē, kas neko nedara".

Bet otra lieta ir stāsts par bērnu dzīvību, un šajā gadījumā divi ir izkrituši cauri mūsu valsts drošības sietam un atsitušies pret zemi. Arī tiem trīs bērniem, kuri izdzīvoja, sekas pēc notikušā būs palikušas uz mūžu, pieļauj Kronberga, norādot, ka bērni gandrīz nedēļu dzīvojuši blakus trīs līķiem.

Cilvēka noziegums nav trūcīgums. Mums ir jātiek vaļā no šīs nabadzības iesistās rievas – nedzīvojam jau kurā gadsimtā… Ja ģimenē ir ledusskapis, kurā ir ēdiens, televizors un izmazgāta grīda, kad nāk sociālie darbinieki, vai ģimene ir labvēlīga?
Ilona Kronberga

Kronberga uzsver, ka ir būtiski apzināties to iestāžu darbinieku atbildību, kuri strādā ar bērnu tiesību aizsardzību saistītos jautājumos. "Māte ir lietojusi narkotikas, tātad kāds viņai tās ir pārdevis. Policija strādā ar operatīvo informāciju par tiem, kas tās izplata, kas lieto. Vai šī bija pirmā reize, kad šie cilvēki lietoja narkotikas? Deviņus mēnešus vecais bērns – māte viņu dzemdēja. Vai tā bija pirmā reize, kad māte lietoja narkotikas, vai analīzēs grūtniecības uzraudzības laikā vai dzemdību iestādē to nevarēja redzēt? Vai labvēlīga ģimene ir tā, kurā ir televizors un ledusskapis ar ēdienu? Vai ir arī citas pazīmes, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā? Sociālā māja… Cilvēka noziegums nav trūcīgums. Mums ir jātiek vaļā no šīs nabadzības iesistās rievas – nedzīvojam jau kurā gadsimtā… Ja ģimenē ir ledusskapis, kurā ir ēdiens, televizors un izmazgāta grīda, kad nāk sociālie darbinieki, vai ģimene ir labvēlīga? Labvēlības jēdzienā ietilpst kaut kas vairāk," uzsver Kronberga.

Labvēlīgā ģimenē tiek ievērotas bērna intereses, bērns ir drošībā, viņa veselībai un dzīvībai nedraud briesmas. Kronberga norāda, ka arī ģimenes ārstam tomēr būtu jābūt kādai informācijai par šo ģimeni, vīrietim bija pagaidu aizliegums tikties ar ģimeni, arī tas par kaut ko liecina. Vēl ir kaimiņi… "Visu acu priekšā viss ir noticis, un katrs nav izdarījis to mazumiņu," secina VBTAI priekšniece.

Tas ir sistēmas trūkums, kaut kur šajā drošības ķēdē, kas bērnu pasargātu no saplosīšanas, ir robs.
Ilona Kronberga

Tie ir tādi ģenerāli secinājumi, norāda Kronberga. Inspekcija centīsies panākt, lai šis ir viens un vienīgais gadījums un lai politiskā līmenī tiktu pieņemts lēmums par iestāžu starpinstitucionālu sadarbību. "Tas ir sistēmas trūkums, kaut kur šajā drošības ķēdē, kas bērnu pasargātu no saplosīšanas, ir robs," atzīst Kronberga.

Viņasprāt, ja patlaban iestādes uz savas iniciatīvas pamata nesadarbojas ar citām institūcijām, tad ir jāizstrādā likums, kurā skaidri ir noteikti katras iestādes pienākumi un kārtība, kādā šie pienākumi un sadarbība ar citām institūcijām jāveic, citādi ir tā kā tagad, kad visi zina, ka "man par to nekas nebūs".

Ir jādomā par risinājumu un jāanalizē cēloņi ar skrupulozu katras institūcijas atbildības noteikšanu. Patlaban starpinstitucionālā sadarbība bērnu tiesību aizsardzības jomā ir noteikta tikai vienā tiesību aktā. Kā uzsvēra Kronberga, VBTAI sekos līdzi, kādi lēmumi tiks pieņemti attiecībā uz trīs bērniem, tostarp, lai viņiem būtu pieejami rehabilitācijas pasākumi. Kad bērni tiks izlaisti no slimnīcas, nepieciešamības gadījumā VBTAI ir gatava organizēt krīzes speciālās vienības izbraukumu.

Izdzīvojušie bērni ir guvuši prātam neaptveramu traumu

Vai šī traģēdija bija nenovēršama? Vai tā bija nejaušība? Diemžēl nē – tas ir skaļš signāls gan visām institūcijām, gan sabiedrībai kopumā, ka kaut kas nav kārtībā gan "sistēmā" un institūciju sadarbībā, gan arī līdzcilvēku attieksmē, uzsver "Centrs Dardedze" pārstāve.

Lai gan biežāk sabiedrībā tiek runāts par fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību pret bērniem, vēl viens vardarbības veids ir bērnu pamešana novārtā. Par šo veidu tiek runāts mazāk, taču tas ir ļoti izplatīts visos sabiedrības slāņos – no nabadzīgām līdz pat turīgām ģimenēm, kurās vecāki ir pastāvīgi aizņemti darbā. Īpaši būtu jāuzsver novārtā pamešanas riski ģimenēs, kurās vecāki lieto alkoholu vai narkotikas, kā arī kurās vecāki paši bērnībā nav saņēmuši ģimenes rūpes, norāda Sladzevska.

Dobeles gadījumā izdzīvojušie bērni, kuri nedēļu pavadījuši līdzās mirušiem vecākiem un badā mirstošai māsiņai, ir ieguvuši prātam neaptveramu emocionālu traumu, kas diemžēl, visticamāk, nepaliks bez sekām. Taču atbilstoši mūsu psihologu pieredzei, arī vieglākos gadījumos pamešana novārtā un emocionāla vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību – tā turpmākajā dzīvē var rezultēties gan depresijā, gan citos smagos psihiskos traucējumos. Tāpat šie vardarbības veidi iedragā cilvēka spējas veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem un nākotnē ar saviem bērniem, tādējādi turpinot vardarbības ķēdi. Augsts ir arī risks, ka novārtā pamesti bērni demonstrē antisociālu uzvedību un iesaistās noziedzībā – bērni cenšas par sevi parūpēties, kā māk.

Mēs nevaram atļauties tikai dzēst ugunsgrēkus, kamēr blakus rodas arvien jauni. Ir ļoti būtiski jau iepriekš pamanīt un analizēt visus iespējamos riska faktorus.
Agnese Sladzevska

"Jāuzsver, ka jebkura veida vardarbība pret bērnu ir novēršama, ja visās institūcijās ir vienota izpratne par to, kas ir vardarbība, kādas ir tās pazīmes un kādā veidā informācija par vardarbības riskiem tiek uzkrāta un nodota citām iestādēm. Spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, ziņas par ģimenes situāciju katrai iestādei atšķiras. Sociālais dienests medijiem raksturo ģimeni kā labvēlīgu (pat priekšzīmīgi kārtīgu), kā vienīgo riska faktoru minot trūcīgo statusu. Tikmēr policija norāda, ka ģimene bija nelabvēlīga – vīrietim iepriekš bija piemērota nošķiršana, lai aizsargātu sievieti no vardarbības, turklāt kā vecāku ticamākais nāves iemesls šobrīd tiek minēta narkotiku pārdozēšana. Tie ir faktori, kas jau iepriekš var liecināt par augsta riska situāciju. Turklāt sieviete bija nesen dzemdējusi un noteikti bija arī medicīnas iestāžu redzeslokā," atzīmē Sladzevska.

Un te mēs atkal nonākam pie prevencijas. Mēs nevaram atļauties tikai dzēst ugunsgrēkus, kamēr blakus rodas arvien jauni. Ir ļoti būtiski jau iepriekš pamanīt un analizēt visus iespējamos riska faktorus un visām valsts un pašvaldības institūcijām – policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam, medicīnas un izglītības iestādēm – radīt efektīvu sadarbības modeli informācijas apmaiņai. "Šodien visām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un uzdot jautājumu – kas nav kārtībā ar informācijas apriti? Ko varam uzlabot?" mudina speciāliste.

Nekādi attaisnojumi par to, ka tā nav mūsu darīšana, nav pieļaujami, ja mums līdzās cieš bērns. Jebkurš bērns.
Agnese Sladzevska

Ir skaidrs, ka sociālais dienests nekādi nevar izstāvēt klāt visām ģimenēm, kas nonākušas to redzeslokā. Turklāt jābūt kādam signālam, lai informācija par kādas ģimenes riskiem pie sociālā dienesta vispār nonāktu. Šeit parādās ārkārtīgi nozīmīgā sabiedrības loma vardarbības novēršanā. Katrs no mums ir atbildīgs par to, lai bērni mūsu valstī būtu pasargāti.

Ja mēs dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud vai kliedz bērns, mums ir jāiesaistās – kaut vai piezvanot pie durvīm un painteresējoties, vai varam kā palīdzēt. Ja redzam, ka pirmsskolas vecuma bērns klaiņo apkārts viens pats, mums ir jārīkojas. Ja mēs redzam, ka veikalā vecāki pazemo bērnu, mums ir jāreaģē – ne nosodot vai kauninot vecākus bērna priekšā, bet vienkārši piedāvājot palīdzību. Arī uzmanības pievēršana – signāls: mēs redzam, ka kaut kas nav labi! – var mainīt pieaugušo rīcību pret bērnu. Nekādi attaisnojumi par to, ka tā nav mūsu darīšana, nav pieļaujami, ja mums līdzās cieš bērns. Jebkurš bērns, uzsver Sladzevska.

Ja šis mājasdarbs – risku atpazīšana, informācijas apmaiņa un preventīva rīcība – netiks veikts ikvienā pašvaldībā, ja katrs cilvēks nesaskatīs savu personīgo atbildību ikviena bērna glābšanā, varam tikai gaidīt nākamo traģēdiju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!