Vecāku šķiršanās kā paliekoša trauma – bērnam nevajadzētu dzirdēt vārdu 'mīļākā'
Foto: Shutterstock

Viktorija jūlijā svinēs savu 26. dzimšanas dienu. Pieaugusi sieviete, bet tāpat – bērns saviem vecākiem, mazbērns – vecvecākiem. Kas būs viņas viesi? Protams, ģimene un draugi, bet cik daudzi no Viktorijas ģimenes locekļiem? Vai visi kopā? Viņas vecāki izšķīrās. Nenotikušas sarunas, dvēseles sāpes, kā ar elektrību dabūt pa nagiem no vārda "mīļākā", nedzirdēt un nespēt izrunāt vārdus "Mīlu tevi"...

Ja biežāk veidojam rakstus no speciālistu – psihologu, psihoterapeitu – skatpunkta par to, kā vajadzētu noritēt vecāku šķiršanās, ja reiz bez tādas neiztikt, šoreiz piedāvājam aplūkot, kā ģimenes sašķelšanās divās frontēs izskatās no bērna skatījuma. Kā viņš to redz, jūt un vai un kādas sekas šis process atstāj uz nākotni.

Viktorija ir mūsu stāsta varone, bet viņas vārds ir mainīts. Tādēļ, ka izrunāšanās vēl nav notikusi, tādēļ, ka pati vēl līdz galam to nav izsāpējusi… Ļausim viņai pašai atklāties tad, kad pienāks laiks. Stāsts ir kā veltījums Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, rosinot pieaugušos aizdomāties, vai vienmēr bērnam ir bijušas tiesības uz ģimeni, emocionālo labklājību un baudīt abu vecāku klātbūtni.

Turpinājumā – sievietes atmiņas par to, kā šķīrās viņas vecāki:

"Mēs taču bijām ideāla ģimene. Vismaz tā teica visi tie, kas uzzināja, ka mana mamma un tētis ir nolēmuši šķirties. Sak, kā, viņi kopā izskatījās tik saticīgi! Nevaru nepiekrist, jo pat tad, kad ģimenē viss bija sašķobījies, mēs joprojām turpinājām apmeklēt publiskus pasākumus kopā, smaidīt un neizrādīt ne mazāko iemeslu aizdomām par problēmām, kas patiesībā valdīja mūsu ģimenē. Par nesaskaņām zināja vien paši tuvākie.

Mani vecāki apprecējās vēl padomju laikā. Drīz vien pieteicās bērni, es un mans brālis, un padsmit gadus viss bija tiešām lieliski. Taču es labi atceros to brīdi vai laiku, kad kaut kas mainījās.

Neieslīgšu detaļās, bet padsmit gadus vecam bērnam noteikti nevajadzētu dzirdēt vārdu "mīļākā". Domājot par tām sajūtām, atceros zosādu, kas man piemetās, un atceros arī to, kā sirds sāka dauzīties straujāk un pēkšņi kļuva pavisam karsti. Tas bija viens no vakariem, kad mēs ar brāli tikām nolikti gulēt, bet mūsu istabas durvis netika pavisam aizvērtas. Tas bija viens no vakariem, kad tētis ar mammu negāja gulēt nevis tāpēc, ka kopīgi skatījās kādu filmu, bet gan tāpēc, ka viņi runāja. Runāja skaļi. Domāju, viņi noteikti nenojauta, ka es daudz ko dzirdu. Un toreiz es pirmo reizi dzīvē tik personiski izjutu vārdu "mīļākā". Līdz tam es to biju dzirdējusi tikai ziepju operās un filmās, tāpēc, saprotams, man par šo vārdu bija izveidojies zināms priekšstats, kas nebūt nenozīmēja ko labu. Nu jau vairs neatceros, kas tika runāts tālāk, bet vēlējos, kaut tas viss būtu tikai sapnis un kaut šāda saruna nebūtu notikusi, un kaut es to vispār nebūtu dzirdējusi.

Vispār jau laikam tas "mīļākās" brīdis bija kā apstiprinājums tam, ka kaut kas mūsu ģimenē tomēr nav kārtībā. Tētim vakaros regulāri parādījās kaut kādas "darīšanas", savukārt mammai arvien biežāk bija redzama saraudāta seja. Jā, es kā bērns ticēju tām "darīšanām" un nogurumam pēc darba, kas var likt raudāt, taču nu, skatoties atpakaļ, vien pasmaidu par to. Protams, ka es nenojautu, kas notiek patiesībā. Man kā bērnam to nevajadzēja ne redzēt, ne zināt, un neviens no vecākiem neko skaidri mums nepateica.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!