Vēl nesenā pagātnē visu Latviju pāršalca vēsts par mazu puisēnu, kurš pazudis un neviens viņu nav pamanījis. Valsts policija šodien, 15. septembrī, ir izplatījusi arī ziņu par mazā Ivana nāves cēloni, bet mamma Laura Pētersone vērš vecāku un visas sabiedrības uzmanību uz to, cik patiesībā visiem viss ir vienalga, sak – nav mans bērns vai man par to nemaksā.
Laura vēlējās ar savu pieredzēto padalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem, bet savu pieredzi kādā no Rīgas centra parkiem mamma atspoguļojusi savā feisbuka profilā.
"Nezinu, kā lai pareizi to pasaka un vai vispār tas ir pareizi, ko vēlos teikt! Bet dalīšos šīs dienas pieredzē! Man sažņaudzas sirds un dūres vienlaikus! Man ir mazs bērns un mēs ejam rotaļāties Vērmanes dārza spēļu laukumā. Pusdienas laikā rotaļlaukumā pievienojas divas atsevišķas grupiņas ar zaļajām vestītēm (vecums aptuveni divarpus gadi) no privātajiem dārziņiem! Ārā šodien auksts un pūš liels vējš! Auklītes pašas zābakos un siltās jakās ierāvušās stāv malā, runājas, cita ieskatās telefonā, kamēr bērni skraida.
Kāda meitenīte, pusgaros legingos un plikām kājiņām un sandalītēs stāv un kliedz: "Audzinātāj, audzinātāj!" Kādu laiku skatos un redzu, ka neviens viņai klāt nenāk! Es eju klāt bērnam un jautāju, kas noticis. Eju meklēt audzinātāju! Uzrunājot audzinātāju, viņa man pasaka: "Mēs zinām! Viņai pašai jānāk pie mums klāt!" Ok! Bērnam ir plikas kājas un viņš tiek vests ārā! Varbūt salst, varbūt jūtas nedroši vai vajag uz tualeti! Mazajai meitenītei ir aptuveni divi, trīs! Bet tās plikās kājeles! Hmm... Te nepārmetu vecākiem, kuri varbūt no rīta steigšus kaut ko ir aizmirsuši ielikt, bet, vai tad auklīte nevar no kāda aizņemties vismaz zeķes vai bikses, ja nu tiešām visiem bez izņēmuma jāiet ārā?!
Es esmu muļķe! Visām pudelēm par korķi nav ko bāzties! Paiet neilgs brīdis, līdz viena meitenīte (vecums tāds pats) nokrīt no atrakcijas – guļ zemē, raud un sauc tēti! Mēs ar vīru saskatāmies un saprotam, ka klāt bērnam palīdzēt neviens nenāk! Mans vīrs pieiet viņai klāt un jautā, kā palīdzēt. Meitenīte nobijusies sauc: "Tēti, tēti!" Netālu stāv audzinātājas! Vīrs iet meklēt palīdzību un ziņot, ka kaut kas ir atgadījies! Uz sacīto atbild: "Tas nav mūsu bērns!" Mans asais komentārs šobrīd – jo… Tas nav mūsu bērns, redzam, ka raud, sasities, vajag palīdzēt, esam cita bērnudārza auklītes, bet klāt neiesim, jo par citu bērnu vākšanu mums nemaksā! Sameklējām īsto un pateicām, kas noticis!
Vēl nesenā pagātnē palicis skumjš stāsts par bērnu, kuram neviens neko nejautāja! Šodien vaktējot un pieskatot savu bērnu, ar vienu aci skatos arī uz citiem, kuriem vajag padot roku vai piecelt. Vēlos tikai pievērst uzmanību vecākiem, kuru bērni (cik jums pašiem zināms) nāk ar bērnudārza audzēkņiem uz šo pašu laukumiņu spēlēties. Tās auklītes, kurām maksājat naudu un domājat, ka esat atstājuši savu lolojumu labās rokās, nav īstajā vietā un nepilda savus pienākumus! Un šoreiz es nerunāju par darbiniekiem, kuriem būtu neliela alga, bet par vienaldzību pret mazu bērnu!
Sabiedrība prasa atbildību pret savu un arī citu bērniem, bet šajā pašā brīdī esam ļoti vienaldzīgi un noraidoši!"
