Vispirms jāredz bērna ciešanas, savas ambīcijas noliekot otrajā vietā. Audžumammas Ineses stāsts

Vispirms jāredz bērna ciešanas, savas ambīcijas noliekot otrajā vietā. Audžumammas Ineses stāsts
Foto: Privāts arhīvs

Inese Meirāne ir strādājusi bērnu namā, redzējusi, kā mazi bērni tik mīļi, naivi un cerīgi tic, un gaida, atnākam mammu vai tēti. Un, kā viņi pārvēršas nesagaidot. Tas mudināja Ineses izvēli dot bērniem iespēju noticēt ģimenei. Viņa ir bijusi audžumamma deviņiem bērniem, no kuriem vienu adoptējusi.

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Cik audžubērnu tev ir?

Vispār manā ģimenē ir bijuši deviņi. Visjaunākajam bija četri mēneši, vecākais bija 12 gadu vecs un nodzīvoja pie manis līdz 16 gadiem. Es esmu arī adoptējusi vienu no saviem audžubērniem.

- Tev ir pašai savi bērni?

Ir. Meitai tūlīt paliks 18 gadu.

- Tu par šo jautājumu runā arī ar meitu?

Protams. Viņa patiesībā ar šo tēmu jau bija saskārusies, tādēļ, ka viņas vecāmamma strādāja par skolotāju bērnu namā. Es arī strādāju bērnu namā. Sākumā par audzinātāju, vēlāk par sociālo darbinieku. Viņa zināja, ka bērnu namos ir šādi bērni, kuriem nav mammas, nav tēva. Tad, kad es ņēmu pirmo puiku, viņš no sākuma nāca pie manis vienkārši ciemos, un meita jau bija ar viņu jau tā kā sadraudzējusies, un tikai tad izlēmu, ka ņemšu viņu pavisam savā audžuģimenē. Meita bija par.

- Kas ar šiem audžubērniem ir noticis? Viņi ir deviņi. Viņi turpina dzīvot ar tevi, atgriezušies savā īstajā ģimenē?

Ar maniem bērniem bija tā, ka no tiem deviņiem viens atgriezās bioloģiskajā ģimenē, divi tika adoptēti Latvijā, patiesībā trīs, jo trešā ir manis adoptētā meitenīte. Pārējie pieci tika adoptēti uz ārzemēm, jo viņi bija ar nopietnām veselības problēmām.Viņi bija pusaudži, jau padsmitgadnieki, kurus Latvijā neviens neadoptē. Un, protams, es redzēju to, ka es lielajiem bērniem nevaru iedot to, ko viņiem var iedot šī adoptējošā ģimene – gan vecumu starpība gan tas, ka es esmu viena, man to resursu bija mazāk.

Redzēju, kā šie divus un trīs gadus vecie bērni vēl gaida savas mammas un tētus, vēl tā ļoti pozitīvi un naivi. Kā viņi izmainās četru, piecu gadu vecumā, kad viņi nesagaida. Viņi izmainās uzvedībā, sāk palikt agresīvāki, dusmīgāki. Inese Meirāne

- Atvaino, bet, kā saprast viena? Tu esi šķīrusies?

Nē, es neesmu precējusies Tie resursi, ko viņiem piedāvāja, ir daudz lielāki. Es arī sazinos ar šīm ģimenēm. Arī šie lielie bērni man raksta.

- Kurās valstīs viņi tagad dzīvo?

Tikai ASV. Tos bērnus, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, ņem tikai uz Ameriku. Lielākus bērnus varētu ņemt arī citur, piemēram uz Franciju.

- Mani, godīgi sakot, šokēja skaitlis – deviņi. Pie mums, latviešiem, tas ir it kā liels skaitlis. Tas tā kā hobijs? Nevis vienu, divus, trīs, bet deviņus…

Jā. Tas nav ne dzinulis, ne kāds hobijs, bet es strādāju bērnu namā. Nostrādāju septiņus gadus un biju gan ar pusaudžiem, gan redzēju, kā viņi kļūst pilngadīgi, kā viņi aiziet savās dzīvēs, ko grūti bieži vien nosaukt par labu dzīvi tajās izvēlēs, ko viņi izdara. Es strādāju arī ar mazajiem bērniem. Redzēju, kā šie divus un trīs gadus vecie bērni vēl gaida savas mammas un tētus, vēl tā ļoti pozitīvi un naivi. Kā viņi izmainās četru, piecu gadu vecumā, kad viņi nesagaida. Viņi izmainās uzvedībā, sāk palikt agresīvāki, dusmīgāki. Viņi nav sagaidījuši to, ko viņi gaidīja tik ļoti. Tādēļ es nolēmu kļūt par audžumammu, ņemt bērnus mājās un būt tāds posms viņu dzīvē, kamēr bērni atrod savas ģimenes.

Redziet, šeit ir jābūt nevis "es taču pieķeršos", bet jāredz vispirms bērna ciešanas. Šis bērns taču ir negribēts, atstāts, pamests no mazām dienām. Viņš nezina, kas ir ģimene, nezina, kas ir mājas, nezina, kas ir pieķeršanās. Inese Meirāne

Es neteikšu, ka emocionāli ir baigi viegli. Protams, pēc tam tu arī pārdzīvo, ka bērns ir aizgājis, bet ar laiku pie tā pierod. Arī pie pārdzīvojumiem, pie atvadām…

- Motīvs bija vēlme palīdzēt?

Jā, būt viņam par iespēju, par starpposmu, par ceļu. Kamēr viņi sagaida savas jaunās ģimenes vai viņu bioloģiskās ģimenes nokārto dzīvi, kas, izrādās, ir ļoti, ļoti reti gadījumi, kad bērns var atgriezties.

- Ja nemaldos, divi no taviem audžubērniņiem bija inficēti ar HIV?

Jā. Bija. Un, droši vien, tagad arī ir, jo tā diagnoze tiek "uzlikta un netiek ņemta nost" līdz pat pilngadībai.

- Viņi bija inficējušies jau mātes miesās?

Jā, diagnoze bija, kad viņi piedzima. Viņi tika novēroti līdz divu gadu vecumam un tad tika "uzlikta" šī diagnoze. Strādājot bērnu namā, mēs, darbinieki, tiekam izglītoti, par šo tēmu tiek runāts, jo tur ir bērni ar šo slimību. Es biju saskārusies jau tur un informācijas bija pietiekami daudz, mani tas nebiedēja. Es sapratu, ka ikdienā ar to nevar inficēties. Jūs minējāt, ka būtu bail, ja bērns būtu iegriezis pirkstā, nē, tad jābūt diviem lieliem pušumiem un asinīm jābūt diezgan lielā daudzumā. Mazam uzliek "zeļonku", uzlīmē plāksteri un tas ir viss. Arī higiēnas lietas, zobu birstes – ar to nav iespējams inficēties.

- Šie bērni tagad ir adoptēti uz ārzemēm?

Jā, protams.

- Ko tu no tā visa gūsti kā cilvēks?

Ko es gūstu? Es pateikšu. Tas moments, kad es ieraugu, kā viņi satiekas ar saviem jaunajiem vecākiem, tas ir neaprakstāmi. Ir bijuši tādi gadījumi, kad meitenīte, piemēram, gatavojas šai adopcijai. Es viņai stāstu, ka būs jauna ģimene, tētis, mamma un neviens nezina, kāda būs tā pirmā tikšanās, tā nav paredzama. Un tad, kad redzu, ka meitenīte ierauga šo vīrieti, kurš ir pilnīgs svešinieks, pastiepj pretī rokas un prasās viņam klēpī, viņš sāk raudāt, un mēs visi blakus arī raudam, tādēļ, ka neviens negaidīja, ka tikšanās būs šāda.

Es gan gribētu ļoti, ļoti piebilst, ka ne jau skaits tas svarīgākais. Ļoti negribu likt uzsvaru uz to skaitli – deviņi. Man bija posms dzīvē, kad jutu – es to vēlos darīt. Tagad es jūtu, ka man ir jāapstājas. Inese Meirāne

- Skan kā lieliskā reklāmā. Vai negadās arī tā, ka atnāk potenciālais adoptētājs un bērns uz viņu skatās distancēti?

Protams. Es sāku ar pozitīvo, bet ir dažādi gadījumi, ir dažādi bērni. Arī bērnu pieredzes ir dažādas. Ir lielāki bērni, kuri ņemti vairākas reizes audžuģimenēs, diemžēl atgriezušies. Arī adoptētāji bijuši dažādi, varbūt jau pat pieteikušies, paņēmuši pirmsadopcijas aprūpē un atdevuši atpakaļ. Ir bērni, kas ir sāpināti. Dažādās situācijās reakcija var būt dažāda, bet tas ir process, pie tā var strādāt. Minētais ir viens īpašs gadījums, bet, godīgi – man neviens bērns, kurš gājis uz adopciju, nav raudājis, tiešām neviens. Es domāju, te ir tas moments – ja audžuģimene pati labprāt atdod šo bērnu, jo redz šos jaunos cilvēkus kā vecākus, tad rezultātam vajadzētu būt pozitīvam. Problēma, kas pastāv ir tāda, ka diemžēl audžuģimenēs vecākiem ir grūti bērnus atdot.

- Ja mūsu stāsta uzdevums ir ieinteresēt cilvēkus, tad, kā var ieinteresēt, ja šo bērniņu tuvu pie sirds nevarētu laist, jo viņš pēc kāda laika aizies?

Redziet, jā, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Atceros, ka tad, kad es sāku cilvēkiem par šo stāstīt, tad pirmais teikums, ko parasti saka – bet es taču pieķeršos?! Redziet, šeit ir jābūt nevis "es taču pieķeršos", bet jāredz vispirms bērna ciešanas. Šis bērns taču ir negribēts, atstāts, pamests no mazām dienām. Viņš nezina, kas ir ģimene, nezina, kas ir mājas, nezina, kas ir pieķeršanās. Ja mēs, pirmkārt, redzēsim šī bērna sāpes, bet savējās noliksim otrā vietā, tas atvieglos mums šo vēlmi palīdzēt. Ja viņa sāpes būs pirmās un "es taču pieķeršos" būs otrajā vietā.

- Ar kādiem riskiem būtu jārēķinās cilvēkam, kurš izšķirtos par audžuģimenes statusu?

Protams, ka jāsaskaras būs ar daudzām šī bērna problēmām. Ne vienmēr zinām, kas būs, un arī bērnu nams visu informāciju tik detalizēti nesniedz. Ka būs tādas lietas, ar kurām mēs saskarsimies, par ko mēs pat nedomājām, negaidījām. Bieži ir lietas, kas parādās audžuģimenē tikai pēc trim, četriem mēnešiem. Bērns ir iedzīvojies, viņš sāk justies droši, sāk atklāt daudzas savas problēmas.

- Tev būs desmitais audžubērniņš?

Diemžēl, nē. Tagad laikam pārtraukšu. Jūtu, ka esmu savu limitu sasniegusi. Pašai jāatpūšas un jādod arī atpūta meitenītei, kuru es adoptēju. Viņa piedzīvojusi to, ka aiziet četri bērni. Viņa tos ir pieņēmusi un pēc tam viņi aiziet. Tas nozīmē, ka viņa viņus īsti nevarēja uztvert kā brāļus un māsas. Kā to var uztvert, ka brālis, piemēram, aiziet pie citas mammas? Es vēlos viņai dot to iespēju saprast mūsu ģimenes robežas. Es gan gribētu ļoti, ļoti piebilst, ka ne jau skaits tas svarīgākais. Ļoti negribu likt uzsvaru uz to skaitli – deviņi. Man bija posms dzīvē, kad jutu – es to vēlos darīt. Tagad es jūtu, ka man ir jāapstājas.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!