Gorbačova laiks

Pirms 30 gadiem
sākās ceļš
uz brīvību

Foto: AP/Scanpix

1985. gada 11. martā par PSKP CK ģenerālsekretāru klasiskā vienprātībā ievēlēja Mihailu Gorbačovu.

Gorbačova kļūšana par Padomju Savienības vadītāju nepārsteidza - viņu par savu aizstājēju bija rekomendējis jau Jurijs Andropovs, bet viņa sekotāja Konstantīna Čerņenko sliktās veselības dēļ Gorbačovs pat bija kļuvis par valsts otro personu.

Sociālisma citadeles līdera biogrāfija bija spīdoša - dzimis zemnieku ģimenē, strādājis par kombainiera palīgu un agri pievērsies partijas darbam. Toties Rietumus patīkami pārsteidza viņa jauneklīgums, manieres un inteliģentā sieva, kuru varēja 'atrādīt' arī aiz robežām. Viņa priekšgājējiem nebija neviena no šiem bonusiem.

magazine times
"Vairs nebūs joku par Džordža Buša sezonas biļetēm uz Kremļa bērēm (..)" - žurnāls 'Time'
Foto: RIA/Scanpix

Daudzu cerības jaunais līderis piepildīja strauji - mēnesi pēc stāšanās amatā Centrālkomitejas plēnumā Gorbačovs izziņoja nepieciešamību pēc plašas reformu programmas, kura galvenokārt skartu iekšējās ekonomikas sakārtošanu, kā arī ievērojamu birokrātiskā aparāta pārveidi. Gandrīz tūlītēji Rietumos par 'misteru Ņet' dēvēto ārlietu ministru Andreju Gromiko nomainīja atvērtākais Eduards Ševardnadze, kā arī tika pastiprināta alkohola aprites kontrole. Dažādas pārmaiņas jau bija uzsāktas 1985. gadā, bet plāni īstenot radikālu "perestroikas" politiku tika oficiāli paziņoti un apstiprināti 1986. gada XXVII partijas kongresā.

"Sabiedrība nekad nedrīkst kļūt kā dīķis ar stagnējošu ūdeni bez kustības. Tas ir pats svarīgākais."

- M. Gorbačovs
Foto: RIA/Scanpix

Labi apzinoties PSRS ekonomisko atpalicību, Gorbačovs galvenokārt vēlējās sakārtot ražošanu, modernizējot to, kā arī uzlabojot preču kvalitāti un apjomus. Lai gan jaunais līderis saprata, ka viņa plānu īstenošana nav iespējama bez politiskām un sociālām reformām, viņš cerēja to paveikt, neieviešot tirgus ekonomiku, bet uzlabojot jau esošo centrālās plānošanas ekonomiku. Radikālākās reformas aizsāka 1988. gadā izsludinātais "Kooperatīvu likums", kurš pieļāva no valsts kontroles brīvāku jeb privātu uzņēmumu veidošanu noteiktās nozarēs.

Foto: RIA/Scanpix

Gadu pēc "perestroikas" izziņošanas Gorbačovs apmeklēja arī Latviju. Vizīte bija zīmīga ar to, ka visu okupācijas gadu laikā neviens PSRS līderis vēl nebija ieradies Latvijā oficiālā republikas iepazīšanas vizītē. Viņa patieso interesi par ekonomikas reformēšanu uzsvēra arī šajā trīs dienu vizītē iekļautie apskates objekti - LPSR Tautas saimniecības sasniegumu izstāde, rūpnīca "VEF" un agrofirma "Ādaži" (attēlā).

Foto: Reuters/Scanpix

Jau kopš reformu uzsākšanas viens no Gorbačova mērķiem bija samazināt valsts iekārtas smagnējumu, kas, viņaprāt, bija panākams, dodot vārdu tautai. Cik ļoti tam pretojās nomenklatūras darboņi, apliecina Džona F. Metloka rakstītais par Černobiļas traģēdiju grāmatā "Reigans un Gorbačovs", kur viņš atsaucas uz PSRS pēdējā līdera memuāriem: "Patiesībā Gorbačovs jau pašā sākumā deva norādījumus padomju varas institūcijām pilnībā informēt par katastrofu. Tomēr padomju birokrātija nobloķēja savlaicīgas informācijas plūsmu pat uz Politbiroju."

Lai to mainītu, 1988. gadā tika izsludināta "glasnostj" jeb atvērtības politika. Nepieredzētā mēroga pārmaiņu laikā samazināja preses kontroli, atbrīvoja tūkstošiem politisko pretinieku un pat pieļāva valsts iekārtas kritiku.

Foto: Reuters/Scanpix

Vienlaikus ar "glasnostj" Gorbačovs ieviesa reformas partijas varas samazināšanai, uzsākot tā dēvēto demokratizāciju. Viņš izveidoja prezidentālo sistēmu, kā arī jaunu likumdevēju institūciju - Tautas deputātu kongresu. Šī iespēja "glasnostj" politikas iedvesmotajām tautām deva līdz šim nepieredzētu un acīmredzami PSRS līderu iepriekš neapjaustu varu. Līdz ar vārda brīvību pieaugošā Padomju Savienības kritika inteliģences aprindās pamazām kļuva par dominējošo politisko ideju.

Foto: AP/Scanpix

Gorbačovs memuāros raksta: "Dažkārt cilvēki man vaicā, kāpēc es uzsāku "perestroiku". Vai cēloņi bija iekšēji vai ārēji? Iekšējie iemesli nenoliedzami bija galvenie, bet atomkara briesmas bija tik nopietnas, ka tas nebija mazāk nozīmīgs faktors." Rietumos jaunā PSRS līdera vēlme runāt un uzlabot tirdzniecību, vienlaikus samazinot Aukstā kara spriedzi, tika uztverta ar sajūsmu. Astoņdesmito gadu vidū bailes no kodolkara abās pusēs bija tik reālas, ka Gorbačova atvērtība un ierosinājums ievērojami samazināt atomieroču arsenālu bija atvieglojums.

magazine times
Karikatūra - Kerijs Vaghorns (1987)
Foto: RIA/Scanpix

Drīz pēc 1986. gada pavasarī izteiktās Gorbačova neoficiālās apņemšanās iznīcināt visus atomieročus līdz 2000. gadam, viņš uzsāka arī armijas izvešanu no Afganistānas un Mongolijas. Kritiķi gan norāda, ka atsevišķos aspektos Afganistānas karš tobrīd tikai pieņēmās spēkā. Samilstot ekonomiskām problēmām, augot kritušo skaitam un starptautiskajam spiedienam, pilna armijas izvešana sākās 1988. gada maijā, bet noslēdzās vien pēc nepilna gada.

Kara ‘sausie fakti’:
- Ilga 10 gadus
- Ap 33 000 kritušo padomju un afgāņu karavīru
- Ap 90 000 kritušo modžahedu kaujinieku
- Līdz 1 500 000 bojāgājušo civiliedzīvotāju
- 20% maksimālā PSRS kontrolētā Afganistānas teritorija
Foto: AP/Scanpix

1988. gadā Gorbačovs paziņoja, ka atceļ Brežņeva doktrīnu, ļaujot tā saucamajām Varšavas bloka valstīm pašām noteikt savu iekšpolitiku bez Maskavas iejaukšanās. Polijā komunistu valdība bija kritusi jau mēnesi pirms pārmaiņu izziņošanas, bet īsā laikā straujas pārmaiņas pieredzēja arī citas valstis. Ja neskaita Rumānijas asiņaino apvērsumu, varas maiņa kopumā notika ātri un mierīgi.

Gorbačova brīvā pieeja Varšavas blokam iemantoja "Sinatras doktrīnas" nosaukumu, atsaucoties uz Frenka Sinatras dziesmu "My Way" jeb "Mans ceļš".

Foto: Reuters/Scanpix

Austrumvācijā komunistiem ar vēlēšanu rezultātu viltošanas palīdzību vēl 1989. gada pavasarī izdevās saglabāt varu, tomēr protesti, kuru laikā ielās izgāja cilvēku miljoni, kā arī PSRS militārā atbalsta trūkums Austrumvācijas līderi Ērihu Honekeru piespieda atkāpties. Viņa vietā nāca Egons Krencs, kurš jau 9. novembrī bija spiests 'atvērt' Berlīnes mūri un dažas dienas vēlāk arī atkāpties. Pēc jaunām vēlēšanām un sarunām, kurās piedalījās abas Vācijas un agrākie sabiedrotie, Austrumvācija oficiāli Rietumvācijai pievienojās 1990. gada 3. oktobrī.

Foto: RIA/Scanpix

Demokratizācija un "glasnostj" politika neglābjami ievainoja arī pašu PSRS sistēmu. Pēc vairāku desmitgažu ilgām represijām nacionālās kustības padomju republikās, it īpaši Baltijas valstīs, pieprasīja lielākas pašnoteikšanās tiesības. Neatkarības centieni daudzus padomju vadības funkcionārus, tostarp Gorbačovu patiesi pārsteidza nesagatavotus.


Armēņu īstenotā Kalnu Karabahas ieņemšana un pret armēņiem vērstās etniskās tīrīšanas Azerbaidžānā, kuras izsauca padomju armijas nostāšanos pret azerbaidžāņiem, kā arī centieni ar spēku apspiest neatkarības kustības Baltijā izsauca tikai vēl lielāku pretestību.

magazine times
Baltijas valstu nacionālo kustību līderi Dainis Īvāns, Vītauts Landsberģis un Marja Lauristina
Foto: AFP/Scanpix

Daudzi vecās komunistu nomeklatūras darboņi "perestoiku" un Austrumeiropas brīvlaišanu vēroja ar bažām. 1991. gada 19. augustā vairāki Gorbačova līdzšinējie sabiedrotie īstenoja tā saucamo Augusta puču, kura laikā PSRS prezidentu ieslodzīja vasarnīcā Krimā, bet Maskavā un vairākās citās padomju republiku galvaspilsētās tika ievests karaspēks. Tomēr 21. augustā bija skaidrs, ka apvērsums ir izgāzies. Lai gan Gorbačovs pēc atbrīvošanas atguva varu, Krievijā par faktisko līderi jau bija kļuvis Boriss Jeļcins.

Foto: AFP/Scanpix

Politiski sagrauts, Gorbačovs ieteica Centrālkomitejai beigt darbību un pats atstāja ģenerālsekretāra amatu, bet Augstākā padome apturēja partijas darbību visā valstī. Republikas viena pēc otras tuvāko mēnešu laikā pasludināja neatkarību (Latvija neatkarību de facto atjaunoja jau 21. augustā). Lai gan Gorbačova plānos bija veidot jaunu savienību, Belovežas gāršas līgums, kurā Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidenti 8. decembrī vienojās par PSRS eksistences izbeigšanu un Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dibināšanu, viņa plānus likvidēja. 1991. gada 26. decembrī PSRS oficiāli beidza pastāvēt.

"Vēsture mums māca - kad ir pienācis laiks pārmaiņām, bet valdība atsakās vai nav spējīga mainīties, vai nu sabiedrība sāk pagrimt, vai arī sākas revolūcija."

- M. Gorbačovs
Foto: AFP/Scanpix