Dainis Īvāns: Es labi jūtos tikai Latvijā  (2)

Tā kā pēc nesen notikušajām pašvaldību vēlēšanām Rīgas domē neiekļuvāt, vēlētos zināt, ar ko jūs pašreiz nodarbojaties - esat atradis jaunu darbu?

Baudu bezdarbnieka laimi. Darbu un pienākumu ir daudz, taču pagaidām neviena, par ko maksātu algu.

Nedēļas nogalē notiks Baltijas ceļa piemiņas akcija Baltijas sirdspuksti - kā vērtējat šī piemiņas skrējiena nozīmību?

Jo vairāk sarīkojumu un norišu tādā dienā, jo labāk. Baltija ceļš bija mūsu pašu veidots notikums, par ko aizvien jālepojas. 1989. gadā Latvija, Lietuva un Igaunija jau arī bija aizskrējušas priekšā gandrīz visai Austrumeiropai, tāpēc simbolisks skrējiens labi sasaucas ar šīs gadadienas būtību. Tikai pēc Baltijas ceļa cilvēki iznāca Prāgas ielās un laukumos, sociālisma sistēma sabruka Čehoslovakijā. Pēc Baltijas ceļa sākās sacelšanās Transilvānijā, līdz decembrī krita Čaušesku režīms Rumānijā. Novembrī vācieši pārrāva Berlīnes mūri, bet Ukrainas Tautas fronte pēc mūsu parauga pat izveidoja cilvēku ķēdi no Kijevas līdz Ļvovai.

Baltijas ceļš bija apbrīnojams baltiešu vienotības skrējiens laikā, telpā, vēsturē - uz brīvību. Politiski mēs ar Baltijas ceļa akciju it kā atcēlām Staļina un Hitlera slepeno vienošanos par pusgadsimtu ilgušo mūsu valstu okupāciju. Šī paša gada decembrī Ribentropa un Molotova parakstītos slepenos protokolus bija spiests nosodīt un atzīt par nelikumīgiem no to tapšanas brīža pat PSRS Tautas deputātu kongress.

Tomēr, ja runā par svētdienas svētku norisēm kopumā, man svarīgākā, vismaz paliekošākā, liekas kāda cita akcija - Baltijas valstīs pirmā multimediālā diska par „Trešo atmodu" atvēršana pulksten 14.30 Kongresu namā. Te latvieši atkal ir pasteigušies priekšā kaimiņiem. Tāds jauniešiem domāts nesenās vēstures izziņas līdzeklis, kurā, starp citu, ir arī Baltijas ceļam veltīta datorspēle, pagaidām radīts tikai mūsu valstī.

Kā atceraties pirms 20 gadiem notikušo Baltijas ceļu? Vai šīs atmiņas vēl aizvien ir dzīvas?

It kā tas būtu noticis vakar. Un pats dīvainākais, ka jau toreiz bija skaidrs - esam radījuši teiksmu, kas pārdzīvos mūs pašus. Taču diena līdz dzīvās ķēdes radīšanas brīdim LTF mītnē Vecpilsētas ielā bija nervoza. Latvijas kompartijas Centrālā komiteja negaidīti aizliedza akcijas koordinēšanu radio tiešajā ēterā. Mobilo sakaru līdzekļu, kabatas telefonu toreiz nebija. Varēja paļauties tikai uz LTF vietējo nodaļu pašorganizēšanās spēju, kas arī Baltijas ceļa Latvijas posmam par laimi neļāva izjukt, ko acīmredzot bija vēlējušies komunisti.

Man pirms izbraukšanas uz Latvijas un Igaunijas robežu, kur piedalījos manifestācijā kopā ar igauņu Rahvarinne līderi Edgaru Savisāru, nācās ierunāt runu, kas, imitēdama tiešraidi, desmit rokās sadošanās minūtes skanētu Latvijas ēterā. Tā arī tur kā no malas dzirdēju pats sevi sakām, ka jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals, ka par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars, ka jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība.

Tās runas ieraksts ir pazudis, bet es nezin kāpēc toreiz pats esmu pierakstījis dažus tās teikumus: „Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs. Pāri visam taču stāv šī nu jau fiziski sajūtamā kopība. Ies dienas, gadi. Daudz kas pagaisīs. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvā ķēde. Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies, kad liksies, ka esam vientuļi, atcerēsimies, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos un palīdzētu viens otram..." Nu varbūt ir pienācis īstais brīdis tam?

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājis gana ilgs laiks, un bieži dzirdam viedokļus, ka tas, kas tagad notiek valstī, nav tas, ko mēs toreiz vēlējāmies. Kā ir ar jums - vai esat apmierināts ar ceļu, ko aizgājusi valsts, un to, kas sasniegts šajos brīvības gados?

Uz kādu brīdi mēs no Baltijas ceļa esam iešļūkuši „patērētāju atmodā", kādu brīdi alkatīgas rokas mēģinājušas nevis sadoties rokās, bet nozagt pašu valsti, tomēr es ceru, ka toreiz smagi izcīnītā iespēju brīvība pati par sevi ir tik fundamentāla vērtība, ka Latvija tā vai tā virzīsies tās nākotnes virzienā, ko mums tautas gaišākajos mirkļos parādīja Atmoda. Šis brīdis vienkārši jāpārdzīvo. Nav jau par ko vaimanāt. Paši darām, paši balsojam, paši pieļaujam, paši gaužamies, bet var arī to un tā nedarīt.

Protams, kad es ieraugu vēsturisku Baltijas ceļa foto, kur divi jaunieši nes plakātu: „Rīgu bez Rubika. Latviju bez okupantiem. Pasauli bez komunistiem", man uz mirkli šķiet, ka nupat visi tie, kuri mums toreiz traucēja cilvēciski dzīvot, atkal ir atlīduši atpakaļ un mēģina revanšēties.

Tūlīt pat pēc Baltijas ceļa akcijas toreizējais komunists, tagadējais eiroparlamentārietis Rubiks viskaismīgāk prasīja izrēķināšanos ar Latvijas brīvības ceļa gājējiem. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja viņam un tādiem kā viņš būtu bijusi lielāka teikšana Kremlī, pār Latvijas dzīvo ķēdi tāpat kā pār dumpīgajiem studentiem, kas sacēlās pret komunistiem Pekinā, tai pašā 1989. gadā žļerkstētu tanku riteņi. Tāpēc vien ir vērts atcerēties Baltijas ceļa ideālus, draugus, sabiedrotos un ienaidniekus, lai saprastu, cik bīstami īsa reizēm ir mūsu atmiņa.

Mūsu ideāli un morālais spēks tad bija stiprāki par viņu tankiem. Lai pie tiem atkal atgrieztos, iespējams, caur tādu ikdienas „šļuru", ko piedzīvojam pašlaik, jāiziet, jo „viņi" nav un nekad nebūs varenāki par tautu. „Viņi" atgriežas tikai tad, kad to ļaujam. Es jau varētu būt neapmierināts ar „vispārējo stāvokli valstī", bet pilsonim ja viņš ir šīs valsts pilsonis, vispār nav jēgas kaut kur vainot valsti, kas īstenībā ir viņš pats.

Aizvadītajā nedēļas nogalē Valsts prezidents Valdis Zatlers Aglonā paziņoja, ka sabiedrībā iestājies morāls pagrimums. Kā liekas jums - tā tiešām ir?

Man nekad nav bijis īsti skaidrs, kas ir „sabiedrība", ko ne tikai Zatlers, bet arī daudzi citi valstsvīri un mācītāji tēvišķi un atsvešināti audzina. Un kas ir tauta? Vai tā ir pūlis, kas itin bieži akli balso par banāniem, zagļiem pārdevušies vienpatņi, nedaudzas personības, kas domā un rīkojas pavisam atšķirīgi? Vai sabiedrība ir tie, kas grēkus izpērk ar divkosību baznīcā un desmito tiesu Ļedjajeva sektā, vai tie, kas negrēko un masu pasākumos nepiedalās?

Ja pirmie, tad uz tiem moralizēšana neiedarbojas, ja otrie, tad tiem tā varētu būt pazemojoša. Nedomāju, ka Latvijas cilvēki vairāk „pagrimuši" salīdzinājumā ar Atmodas gadiem. Vienkārši vairāk amorālu vadoņu parādījies. Jā, cilvēki varētu būt vairāk apgaismoti un zinošāki. Bet kur lai viņi to smeļ? No reklāmām, ziepju operām, valstsvīriem, kas paši iedvesmojas no Krievijas popšu šoviņiem?

No bērnu dienām spilgtā atmiņā iespiedies jūsu tēls ar neiztrūkstošo adīto džemperi ar auseklīšu rakstu. Vai jūsu garderobē vēl aizvien tādus var atrast?

Šo džemperi pērnruden izņēmu no muzeja un uzvilku LTF 20. dzimšanas dienas konferencē. Tā simboliski - lai padomātu par toreizējo ideālu pielaikošanu sev šais laikos. Vai neesam palikuši tiem par resniem, par greiziem vai kārniem. Pelēkais džemperis ar auseklīšiem, ko man dāvināja kāda sieviete, jau bija kļuvis par zināmu LTF simbolu.

Kādreiz viens krievu ģenerālis Imantam Ziedonim jautājis, kādēļ „jūsu vadonis" tā vietā nevelk uzvalku. Imants atbildējis - tā taču viņa forma, tāpat kā jums jūsējā. „Ā...," ģenerālis novilcis, „nu tad man viss skaidrs." Vēl jau mājās skapī man palicis arī balts pulovers ar rokām izšūtu krāsainu Latvijas ģerboni. To pirms Baltijas ceļa atsūtīja Amerikas latvieši. Tā es Baltijas ceļā stāvēju kā balts robežstabs starp latviešiem un igauņiem. Tagad valkāju citus kamzoļus, jo kāds man reiz teica, ka ja es atkal parādīšos auseklīšu džemperī, tā būšot zīme, ka atkal jāceļas cīņai.

Vēl aizvien cilvēki turpina pamest Latviju un doties laimes meklējumos uz citām valstīm. Ko jūs vēlētos pateikt visiem šiem „sprīdīšiem"?

To nu esam panākuši, ka katrs, kurš grib, var izvēlēties sev citas mājas un citu zemi. Jau romiešu laikos bija cilvēki, kuriem bija labi tikai tēvijā, un bija tādi, kuriem tēvija bija tur, kur gaidīja labklājība. Es labi jūtos tikai Latvijā. Vismokošākie man tādēļ bijuši kādi žurnālistikas kursi trīs mēnešus ASV. Varu iedomāties, cik šausmīgi justos, ja tur būtu jāpaliek uz dzīvi. Laimi jau arī, kā zinām, latvietis tur neatradīs, ja nu tikai citu cilvēku sarūpētu materiālas labklājības valsti, bet labāk gan būtu tādu, ja ir vēlēšanās, veidot šeit pat.

Kā jūs kā cilvēks, kurš pats nodarbojies ar žurnālistiku, vērtējat to, kas notiek ar žurnālistiku Latvijā?

Pēc Krievijas žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavības pirms kāda filmas par Andreju Saharovu seansa Atis Lejiņš teica: „Redziet, ka Krievija arī pēc Saharova laikiem nav brīva, jo tur slepkavo žurnālistus!" Tai brīdī man gribējās rūgti piebilst, ka mums Latvijā toties nav neviena žurnālista, kuru varai un neģēļiem būtu vērts tā vajāt kā Poļitkovsku.

Var jau to, kas lasāms spīdīgajos plastmasas žurnālīšos, saukt par žurnālistiku, bet ir skaidrs, ka vēl nevar runāt par nopietnas, gudras un drosmīgas - tātad vajadzīgas -publicistikas atdzimšanu. Elektronisko izdevumu komentētāju anonīmā „drosme" kopainu dara vēl pliekanāku.

Cita acīmredzama pat lielāko un it kā labāko preses izdevumu slimība, manuprāt, ir fantastiska paviršība. Man nav nācies vēl redzēt rakstus par tēmām, kuras pārzinu, bez faktu kļūdām un putrojumiem. Taču vissatriecošākā man kā daudzus gadus par redaktoru strādājušam cilvēkam šķiet vairuma pašreizējo plašsaziņas līdzekļu kuslā valoda ar gramatiskām un stila kļūdām pat virsrakstos pirmajās lapās un subtitros. Valoda tomēr ir žurnālista radītais īstais izejmateriāls un instruments.

Kā attīstījusies jūsu bērnu dzīve un kā vērtējat viņu izvēlētos dzīves ceļus?

Mani četri bērni, arī jaunākais, kuru LTF manifestācijās nesu uz pleciem, ir lieli. Dēli vēl studē, meitas strādā, un viss sācies no gala ar diviem mazbērniem. Kad sākās Atmoda, vēlēšanās, lai mani bērni dzīvotu vēl Latvijā, turklāt brīvā, bija galvenais, kādēļ iesāku iet Baltijas ceļu kopā ar Tautas fronti, kaut vairāk gribējās būt iepriekšējā darbā - publicistikā. Vai tas nav brīnums, kas manu acu priekšā noticis un piepildījies? Turklāt arī viena no meitām, kas mācījusies ārzemēs, tur nav palikusi, bet atgriezusies mājās.

Kā jums šķiet, vai cilvēki Latvijā ir laimīgi? Vai jūs pats esat laimīgs?

Laime ir tas, kā mēs jūtamies. Es laikam jūtos laimīgs. Arī par šo laiku. Pirms divdesmit gadiem es te nedrīkstētu būt bezdarbnieks. Tādus ņēma ciet par „parazītismu" un sūtīja spaidu darbos.