Juris Vucāns (22) ir TV3 muzikālā šova Koru kari Daugavpils kora viens no spilgtākajiem dalībniekiem. Viņš ir īsts latgaļu puisis, kuram nepatīk, ka Rīgā ļaudis pa ielām staigā nīgri un smaidu uz lūpām tikai retajam var redzēt. Vucāns studē par inženieri, viņš prot art zemi, labību kult un meitenes mīlēt.
Lai arī viņš nākotnē varētu apmesties uz dzīvi Rīgā, ar sirdi viņš vienmēr būs Latgalē. Vucāns pirms pāris gadiem nodibināja savu grupu Likteneigais pagrīzīns iz Vainovu, ar kuru muzicējot, visu Latgali apbraukājis.
Juri, tevi daudzi ir piefiksējuši nevis kā latgaļu grupas Likteneigais pagrīzīns iz Vainovu vokālistu, bet kā šova Koru kari Daugavpils kora dalībnieku ar skaņo vokālu.
Tā jau laikam arī ir. Šis šovs paver daudzas iespējas, jo esi redzams un cilvēki sāk atpazīt. Protams, tā ir liela pieredze, ko šeit var iegūt. Tu zini, kā uzvesties šāda veida pasākumos, kā sevi parādīt, kur smaidīt, kur nē. Citam tas ir dabas dots talants, cits iemācās. No sākuma to visu bija sarežģīti apjaust, jo pēkšņi esi nonācis lielā pasākumā.
Tev taču nevar būs sarežģīti uzstāties publikas priekšā, jo gana esi ar savu grupu koncertējis?
Man arī bija bišķiņ vieglāk. Taču ar grupu ir mazliet citādāk, jo šis jau ir cita veida pasākums. Galvenais - justies brīvam. Ļoti labi jūtos Koru karos. Esmu šeit arī iepazinies ar daudziem Latvijā populāriem mūziķiem. Zini, šeit jau visiem, kas piedalās, jābūt mazliet ķertiem, tad arī viss padodas. Domāju, kas līdz šim, tie, kas nebija ķerti, tagad tādi ir kļuvuši - es to domāju pozitīvā nozīmē.
Tagad, kamēr piedalies Koru karos, ar savu grupu noteikti nav sanācis muzicēt?
Nu jā, problemātiski. Nevaru visus savākt kopā. Mēs visi četri bāzējamies Preiļos, Līču kultūras namā, jo tur ir foršs un atsaucīgs kultūras nama vadītājs. Turpat arī uzrīkojam atskaites koncertus - par to, ka izmantojam kultūras nama aparatūru, jo mums pašiem savas aparatūras pagaidām nav.
Kādu mūziku izpilda Likteneigais pagrīzīns iz Vainovu?
Tā grūti definēt. Cenšos sacerēt mūziku, kas tautai patīk un iekačā. Varētu teikt, ka tas ir folks ar roka pieskaņu. Domājam nākotnē balansēties uz roku. Mūsu dziesmas publiski atskaņotas latgaļu valodā, bet ir arī pāris dziesmu latviešu valodā. Pats esmu dziesmu vārdu un mūzikas autors.
Sākotnēji bijām kā duets un mūsu pirmā uzstāšanās notika Līksnā, mūzikas pasākumā Mūzikas skritulis. Spēlējām, kā mācējām - tās bija pirmās vēsmas. Pašiem tik ļoti iepatikās, ka nolēmām, cik ilgi dziedāsim duetā, un nodibinājām grupu. Nu jau gadu esam kā grupa. Domāju, ka uz mūsu koncertiem nāk cilvēki, sākot no tāda vecuma, kas saprot kaut ko no mūzikas, un cilvēki gados. Grupā visi esam salasījušies tādi, kam patīk iekačāt. Ar koncertēšanu nopelnu jaunam apģērba gabalam un ģitāras stīgām, vairāk tā nodarbošanās ir priekam, jo šeit jau nav Amerika.
Kā grupai radās nosaukums?
Reiz braucu ar autobusu uz Rēzekni, uz skolu un skatos: pagrieziens uz Vainavu. Man sanāca smiekls un ar telefonu nofotografēju uzrakstu Vainava. Atbraucu mājās uz saku, ka esmu izdomājis sākotnējam duetam nosaukumu. Pielikām vēl klāt vārdu liktenīgais un tā radās Likteneigais pagrīzīns iz Vainovu. Vasarā mums bija koncerttūre pa Latgali, tad arī uzspēlējām Vainavā.
Klau, man tāda sajūta, ka katrs otrais latgalietis dzied - kaut vai tad, ja rosās pa tīrumu?
Jā, tā varētu būt. Dziedāt dzied: cik pareizi, tam nav nozīmes. Latgale tāda dziedātāju tauta jau vien ir.
Kā mīlestībā sokas?
Esmu pilnīgi brīvs. Es nezinu, tā ir sagadījies, ka esmu brīvs.
Pastāsti par savu ģimeni! Tu esi stāstījis, ka tavs tētis arī ir mūziķis...
Viņš mazāk ir dziedājis, toties spēlējis basa, ritma un solo ģitāru. Ja mums kādreiz grupā vajag piespēlēt, viņš atnāk palīdzēt un vēl arī izsaka savu kritiku. Galvenais jau uzklausīt, bet ne jau tā darīt.
Arī mamma atbalsta manas muzikālās aktivitātes, par to viņai esmu ļoti pateicīgs, kā arī par to, ka, lai arī viņa ar tēti ir šķīrusies, kad man bija divi gadiņi, par tēti mamma nekad neko sliktu nav teikusi. Es esmu vidējais brālis Juris, bet vēl ir Jānis un Pēteris, kā arī māsas Linda un Santa.
Dzīvoju mammas mājās Aizkalnē; viņa šai laikā, kad piedalos Koru karos un nav vaļas halturēt, ir vislielākais atbalsts. Man jau nevajag daudz, lai pārtiktu.
Kāpēc izvēlējies studēt inženieros?
Es varu izstāstīt. Tas ir paradoksāls gadījums. Mācījos ģimnāzijā un principā visu laiku dzīvoju uz skatuves, spēlēju teātri, dziedāju korī un dejoju deju kolektīvā. Tāpēc mācībām atlika laiks - tik daudz, cik atlika... Rezultātā ģeometrijā man bija trijnieks. Klausies tālāk! Aizbraucu stāties uz Jelgavas Lauksaimniecības universitāti un man atbildēja: "Klausies, vecīt, ar trijniekiem nepieņemam!" Skaidrs. Aizbraucu uz Rīgu - arī tur netiku augstskolā. Domāju: nu ko tagad darīt? Gadu nevaru zaudēt, jo tas bija pēdējais gads, kad puišus iesauca armijā. Tad paziņas saka, lai aizbraucu pamēģināt uz Rēzekni, jo arī tur esot augstskola. Aizbraucu un paliku Rēzeknes augstskolā, un nu jau man ir studiju pēdējais gads.
Lai arī daudzi latgaļi jau ilgus gadus dzīvo citās Latvijas vietās, viņi vienmēr iestājas par Latgali, kas jūs satur kopā, kur rodas tā vienotība?
Visdrīzāk tas ir pašos cilvēkos. No mazām dienām mums ir ieaudzināts mīlēt savu zemi un to vietu, kur esi piedzimis. Vienmēr būt tur un atbalstīt savējos, lai kā arī iet.
Man it kā nav problēmu, kaut kur iejusties, bet Rīgā man pietrūkst cilvēku smaidu. Visi skrien un rosās; no vienas puses tas ir ļoti labi, bet no otras puses, johaidī, cilvēki, kur jūs skrienat, nu pasmaidiet viens otram! Es eju un smaidu. Man gribas kaut ko dot cilvēkiem - tas ir tas, kas latgaļus tur kopā. Tev uzsmaida cilvēks, tu nevari pretī rādīt skābu ģīmi, tas ir tīri psiholoģiski. Kā tur vari paiet skaistai meitenei uz ielas garām un neuzsmaidīt?