Sakropļotās "lotosa pēdas"
Tā saucamo "lotosa pēdu" pirmsākumi sniedzas 11. gadsimtā, kad augstākās klases dejotājas stingri notina savas pēdas, bet laika gaitā šis "skaistuma stiķis" izplatījās visā valstī un to pielietoja visu sabiedrības slāņu sievietes.
Pēdu ciešās notīšanas rezultātā tās ne tikai neauga lielākas, bet arī deformējās – pareizi veikta nosiešana nozīmēja arī pirkstu kauliņu un pēdas velves salaušanu. Arhīvu foto ļauj novērtēt, cik neticami mazas spēja kļūt sieviešu pēdiņas, bet par ideālu pēdu uzskatīja tā saucamo "zelta lotosu" – izmēru, kas atbilst aptuveni desmit centimetriem.
Lai sasniegtu šo ideālu, meiteņu pēdas vajadzēja sākt notīt jau četru līdz deviņu gadu vecumā, un bērniem bija jāiztur sāpju pilnas mocības – kājiņas regulāri tika attītas, lai pēdas apkoptu un novērstu iespējamus infekcijas riskus. Bagātās ģimenēs pēdu pārtīšana notika katru dienu, bet nabadzīgākie to varēja atļauties tikai divas līdz trīs reizes nedēļā.
"Lotosa pēdas" kļuva par patiesa skaistuma simbolu Ķīnā. Tāpat mazās pēdiņas spēlēja lielu lomu vīriešu savaldzināšanā un precinieka atrašanā, un meitenēm no nabadzīgām ģimenēm tās varēja palīdzēt ieprecēties augstākās aprindās.
Sievietes-žirafes
Parasti gredzenu uzmaukšanu sāk piecus gadus vecām meitenēm, un gadu gaitā riņķis ap kaklu kļūst augstāks. To svars, kas nereti sasniedz desmit kilogramus, spiež uz leju atslēgas kaulu un augšējās ribas, radot ilūziju par garāku kaklu.
Lai gan ir vairākas versijas, kā kakla pagarināšanas tradīcija aizsākusies, laika gaitā riņķu apņemtie kakli kļuvuši par skaistuma simbolu. Sievietes misiņa kakla gredzenus var arī noņemt, bet, kā liecina dažādi senās tradīcijas apraksti, lielākā daļa no viņām to dara ļoti reti vai nemaz – desmit un ilgāk gadus to valkājot, rodoties sajūta, ka gredzens ir neatņemama ķermeņa sastāvdaļa.
Ar niedru tapām degunā
Leģendas vēsta, ka savulaik šāda sejas "izrotāšana" aizsākta, lai mazinātu apatani sieviešu pievilcību citu cilšu pārstāvju acīs – tā viņas varēja pasargāt no nozagšanas. Deguna sieniņu caurduršana un puļķu ievietošana tajos notika pēc tam, kad meitenei bija sākušās mēnešreizes.
Tradīcija bijusi dzīva līdz pat aizvadītā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, bet septiņdesmito gadu sākumā puļķu ievietošana meiteņu degunos pārtraukta.
Daļa no sievietēm, kuras vēl tikušas pakļautas dīvainajam rituālam, no puļķiem atbrīvojušās, bet citas tos ar lepnumu turpina valkāt.
Āķis? Nē, šķīvis lūpā
Procedūra gan nav vienkārša – kad tuvojas kāzu laiks, meitenei tiek izrauti apakšējie priekšzobi (dažreiz divi, dažreiz četri) un apakšējā lūpā izdurts caurums. Sākotnēji tajā ievieto tapiņu, bet gadu gaitā, palielinot ripas izmēru, caurums tiek stiepts arvien lielāks.
Līdzināties totēma dzīvniekam un... mirt
Pasaules slavu gadu gaitā iemantojuši daudzi cilvēki, kuri likuši lietā gan plastikas ķirurgu, gan tetovētāju un ķermeņu izrotātāju prasmes un pārveidojuši savu izskatu līdz nepazīšanai, un dažkārt viņu aizrautības saknes meklējamas tieši senajās tradīcijās.
Tā noticis ar Denisu Avneru, kura lielākā vēlēšanās bija līdzināties savam totēma dzīvniekam, vienam no skaistākajiem un graciozākajiem plēsējiem – tīģerim. Vīrieša senči bijuši huronu – savulaik varenas Ziemeļamerikas indiāņu cilts – pēcteči, un tas radījis viņā vēlmi "iet tīģera ceļu".
Mičiganā dzimušais vīrietis vairākus desmitus savas dzīves gadus bija veltījis vizuālajām pārmaiņām, kas sevī iekļāva gan plastiskās operācijas, gan tetovējumus un pīrsingus. Tāpat viņam bija transplantētas dzīvnieku ūsas un mākslīgie ilkņi, bet zobārstiem nācās krietni nopūlēties, lai uzasinātu vīrieša dzerokļus.
